Iesaki rakstu: 
Daudziem, kas šovasar pēc Covid lokdauniem beidzot plānoja doties uz siltajām zemēm pelnītā atpūtā, izmantojot nacionālo aviokompāniju, diemžēl nācās piedzīvot dusmas, vilšanos un sabojātas brīvdienas. Reisi atcelti, biļešu cenas pieaugušas daudz straujāk nekā inflācija, un gandrīz tikpat strauji lejup noslīdējusi aviokompānijas kvalitāte.
airBaltic pasažieris
Pietiek pareizi nesen rakstīja: airBaltic būtisku daļu par Latvijas valsts naudu iegādāto moderno lidmašīnu “Airbus A220-300” iznomājusi citām aviokompānijām, tikmēr savus pasažierus tā pārvadā ar vecām un nekomfortablām lidmašīnām, kas tiek nomātas no citas aviokompānijas.
Ko varam vainot par šādu scenārija attīstību, un kas veicinājis to, ka mūsu nacionālo aviokompānijas vadības pulti pārņēmis vēl neprofesionālāks vācietis par iepriekšējo? Iespējams, varam vainot Kārli Krastiņu (attēlā), kurš dažādās situācijās uzdevies par pārmaiņu arhitektu un uztuntulējies par dažādu stratēģisku uzņēmumu konsultantu.
Viņa firmu Prudentia valsts noalgoja kā konsultantu airBaltic investora piesaistei, kā arī Kārlis mums atvilka Martinu Gausu, kurš tik tiešām izrādījās gauss vadītājs. Un pa lielam vecais, s…īgais bizness palicis tikpat s…īgs, tikai prasa vēl vairāk valsts naudas.
K. Krastiņš tautās pazīstams ar pagaldē veiktiem darījumiem. Liepājas tirgū runā, ka viņš saņem prāvas summas par it kā investoru piesaisti, bet klusītiņām norēķinoties ar veciem, trekniem un bārdainiem oligarhiem, kad tas nepieciešams.
TV pirms vairākiem gadiem norādīja, ka airBaltic akciju piederība bijusi skandāliem apvīta “jau kopš brīža, kad par 49% īpašnieku kļuva Bertolds Fliks. Vēlāk parādījās ziņas, ka aiz Flika muguras slēpjas Andris Šķēle un Ainars Šlesers, bet interesi par lidsabiedrību, iespējams, izrādījis arī Aivars Lembergs, pieļauj raidījums.
2011. gadā Latvijas valsts B. Flikam aviokompāniju atņēma, kam sekoja prasības tiesā. Ar uzņēmēju Andri Šķēli saistīti uzņēmēji centās panākt 46% īpašumtiesības aviosabiedrībā. Ar pretenziju pret ārvalstu investora tiesību aizskārumu pie valdības vērsās arī Bertolds Fliks”.
Un tad 2015.gadā Delfi vēstīja, ka valdība slepenā sēdē esot atvēlējusi deviņus miljonus eiro airBaltic juridisko problēmu “sakārtošanai”. Naudiņa tikusi noguldīta kontā Nordea bankā, un, lai sakārtotu problēmas, tā esot bijusi jāpārskaita firmām, kas tiesājās ar aviokompāniju. Tautā runā, ka arī šo jautājumu “sakārtošanu” skandināvu bankas piesegā nodrošinājis tas pats bēdīgi slavenais pārmaiņu arhitekts K. Krastiņš. Taču valstij laikam šis K. Krastiņa konsultāciju virziens nebija pieņemams, jo tā sadarbību ar Prudentia firmu tobrīd nolēma pārtraukt.
Bet airBaltic tā arī turpināja gulēt uz valsts pleciem, arvien pieprasot kabatas naudu dzīvības vilkšanai. Tad pienāca Covid pandēmija, un visas neizdarības un neveiksmes varēja novelt uz vispasaules krīzi. Taču te būtisks ir Valsts kontroles atzinums, minot, “ka arī pirms Covid-19 pandēmijas airBaltic finansiālā neatkarība jeb pašu kapitāla apjoms ir bijis zems, un tas pēdējos gados arvien samazinājies. Tāpēc revidenti neizslēdz iespēju, ka ieguldījums airBaltic pamatkapitālā būtu nepieciešams arī tad, ja pasaule nesaskartos ar Covid-19 pandēmiju”. Interesanti, vai kādudien Latvijas sabiedrībai būs lemts ieskatīties airBaltic patiesajā situācijā un saprast, cik daudz patiesībā ir izklakarēti valsts līdzekļi?
Gandrīz tikpat “veiksmīgi” K. Krastiņš nokonsultēja arī Liepājas metalurgu. To, cik prasmīgas un Latvijas ekonomikai izdevīgas izrādījušās augsti apmaksātā Kārļa Krastiņa pseidokonsultācijas Liepājas metalurga lietā, liecina tas, kas pašlaik notiek Liepājas metalurgā. Nekas! Starp citu, šogad festivālā "Liepājas Mākslas forums" laikmetīgā māksla "ieņems" aizejošā laikmeta industrijas telpu – Liepājas metalurgu. Varbūt valdība uzsauks smalkajam Metalurga censonim K. Krastiņam kādu biļeti uz šo pasākumu? Lai darbu zaudējušie metalurgi pa ceļam pilsētā var viņam ieskatīties acīs.
Un tagad Kārlis, izskatās, ir uzmetis acis Latvijas gāzes jautājumam. Vai viņš grib būt savām kabatām veiksmīgs konsultants arī gāzes nozarē? Spriežot pēc visas iepriekšējās biogrāfijas, varam vien iedomāties, kāds scenārijs mūsu gaida, ja Kārlim būs iespēja pasildīt rokas un kabatas pie mūsu gāzes termināļa! Saulaina krasta vietā uzsēdīsimies uz purvaina sēkļa, kur aukstajos dzīvokļos viens otrus sildīt varēsim, saspiežoties ar mugurām. Vai nav dīvaini, kāpēc dažādi valdības pārstāvji velkas šī Kārļa Krastiņa pavadā?
Pasaki paldies ar vēstuli vai zvanu Kārlim par viņa veiksmīgo darbu Latvijas tautsaimniecības labā.
Prudentias mājas lapā atrastie kontakti:
MOB: +371 29218183
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
