Iesaki rakstu: 
2010. gada pavasarī pēc koku novērtēšanas sēdes protokola Valmieras Jāņa Daliņa stadionā bija paredzēts pēc iezīmēšanas izcirst četri simti desmit kokus - trīsdesmit divas bojātas liepas, četrus par 12 cm diametrā mazākus, augšanā atpalikušus ozoliņus, divas lielas egles, sešas par 12 cm tievākas egles, divdesmit četras bojātas puskaltušas priedes,trīs simti četrdesmit divus bērzus. Valmieras policija resorisko pārbaudi ir veikusi 7 mēnešu garumā. Rezultātā Vidzemes reģiona pārvaldes Valmieras iecirkņa policija un Valmieras rajona prokuratūra tā arī nav noskaidrojusi, kura amatpersona, kad, kurā brīdī ir iezīmējusi ciršanai domātos kokus un kam tad īsti bija darbi jāuzrauga un jāatbild par to.
Koku komisijas locekles Ivetas Ences paskaidrojums: „Komisija veica koku apsekošanu ar izzāģējamo koku noteikšanu, uzskaiti un izcērtāmo koku sugu skaita un kubatūras noteikšanu. Par to, ka pilsētā izzāģētajiem kokiem jābūt iezīmētiem, nav noteikts. Par kokiem, kurš jāzāģē, es konkrēti teicu un esot rādīju J.Daliņa ielas stadiona pārvaldniekam. Es dastošanā atzīmēju, ka jānocērt 4 mazattīstīti ozoliņi caurmērā 8 cm. Ko pēc tam izstrādātāji ir nozāģējuši, es nezinu. Cik atceros, tad par ozoliem teicu, ka tos vajadzēja pēc iespējas labāk saglabāt...”
Komisijas locekļa Jāņa Blūma paskaidrojums: „Tad, kad bija tā koku novērtēšanas komisija, tad es biju klāt. Nekādu lielo ozolu stadionā nebija. Es izstrādē firmai nerādīju, kuri koki jāzāģē, jo tas nav manā kompetencē.”
Komisijas locekles Dzintras Miķelsones paskaidrojums: „Biju komisijas locekle, lēmums tika pieņemts vienbalsīgi. Kurš iezīmēja kokus, es neatceros, bet parasti to veic kāds no komisijas locekļiem. Izcērtami bija bērzi un 4 ozoliņi, es stadionā ozolus nemanīju.”
Komisijas locekļa Viļņa Veldes paskaidrojums: „Par tiem ozoliem es īsti neatceros, bet zinu, ka tie ozoli bija atpalikuši augšanā. Kad komisija atradās stadionā, tad koki netika iezīmēti. Komisijā es biju kā eksperts, mana izglītība ir mežsaimniecības inženieris. Kad komisija bija stadionā, tad arī tur atradās I.Boķis un Boķa kundze, viņi paši nepiedalījās un aizbrauca projām. No man parādītās bildes (foto materiāli www.valmierainfo.lv) koku kaudzē atpazīstu kādus 5 ozolu kokus zāģētus, bet kopā tur varētu būt divi ozolu koki, kas atrodas tai kaudzē. Es nemaz neatceros, ka stadionā būtu bijuši daudz ozolu.”
Izbrīnu rada komisijas locekļu lielā vienprātība, ka ozolus stadionā neviens no viņiem neatceras. Arī koku iezīmēšanu neviens nevar atcerēties - kad un kas to veica. Arī meža izstrādātāji neatceroties, ka stadionā auguši ozoli, ka cirtuši vien iezīmētus kokus, kurš rādījis, nav zināms. Interesanti, vai tuvējo māju iedzīvotāji no J.Daliņa ielas arī nekad nav manījuši stadionā ozolus?
Komisijas locekle Iveta Ence teikusi, ka parādījusi stadiona pārvaldiekam, kuri koki jācērt, savukārt pārvaldnieks saka, ka tas viņam nav bijis jādara. Kuram ticēt? Policijai ar prokuratūru šis jautājums nav bijis svarīgs. Jo Valmieras pašvaldība Ineša Boķa personā policijai paskaidrojusi, ka „koku izciršanas rezultātā pašvaldībai nav radīti nekādi zaudējumi”.
Līdzīgu paskaidrojumi policija saņēmusi arī no Vidzemes olimpiskā centra direktora Arta Jansona: „Tika izzāģēti bērzi, liepas un kāds ozols, kas bija augšanā atpalicis. Es neatceros, ka stadionā būtu bijuši lieli ozoli, tādi nav bijuši. VOC nav nekādu pretenziju pret koku izstrādātājfirmu, VOC netika nodarīti nekādi zaudējumi...”
Neko nevarētu iebilst, ja nebūtu topogrāfisko datu no 2009. gada novembra mēneša, īsi pirms koku izciršanas. Topogrāfija skaidri parāda, cik un kur kādas sugas koki auguši. Policijai ar prokuratūru bija jāaiziet uz stadionu un jāizskaita, cik palicis platlapju sugas koku. Domāju, ka dabaszinības ir skolās mācījušies un elementāri varētu atšķirt platlapju kokus no šaurlapju kokiem, kur nu vēl skuju kokus?
Šodien no vairāk nekā 90 platlapju sugas kokiem (topogrāfijas dati uz 2009. gada novembri), kas auguši stadiona teritorijā, “rēgojas” vairs tikai 2 (divi) ozoli pie basketbola laukumiem. Ja, pieņem, ka izcirstas tika 32 liepas no platlapju sugas, kuras pašvaldība sākotnēji bija sajaukusi ar apsēm, vēlāk resoriskās pārbaudes laikā taisnojoties, ka ieviesusies kārtējā pārskatīšanās kļūda ar sugu noteikšanu, tad atlikumā stadiona teritorijā vajadzētu palikt vairāk nekā 60 (sešdesmit) platlapju sugas kokiem.
Jautājums ir atklāts un nenoskaidrots, kur palikuši vismaz 60 platlapju sugas koki, kuru diametrs vietām sasniedza 55 cm?
Ne ciršanas aktā, ne atskaitē Valsts meža dienestam platlapju suga neparādās tādā daudzumā, vien minēts, ka iegūts 0,07 m3 ozola koksnes no 4 augšanā atpalikušajiem maziem ozoliņiem un 5,18 m3 apses (vēlāk labots uz liepu). Ļoti dīvaini, ka policijai ar prokuratūru šis fakts šķitis mazsvarīgs. Pēc provizoriskiem aprēķiniem pazudusi platlapju koksne apmēram 37,8 m3 daudzumā, par kopējo iespējamo vērtību - 1500,00Ls.
Nemaz nenoskaidrojot, cik patiesi izcirta pārējo koku sugu. Koku nav, bet sabiedrības īpašuma pārvaldītājam - Valmieras pašvaldībai - ar Vidzemes olimpisko centru zaudējumu neesot. Vidzemes reģiona pārvaldes Valmieras iecirkņa policija un Valmieras rajona prokuratūra neko nelikumīgu nav konstatējusi. Virsprokurors S.Noviks nemaz nemeklē atbildes, kur pazuduši koki, un patiesība nemaz neinteresē, neskatoties uz to, ka patiesības noskaidrošanas pienākums ir tieši prokuroriem, pamatojoties uz Prokuratūras likuma 60.pantu un zvēresta tekstu:
"Es, uzņemoties prokurora pienākumus, apzinos man uzticēto atbildību un svinīgi zvēru būt godīgs un taisnīgs, uzticīgs Latvijas Republikai, vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenodot to, savus prokurora pienākumus veikt stingrā saskaņā ar Satversmi un likumiem.”
Par nelikumīgu koku ciršanu ir paredzēta kriminālatbildība. Uz to attiecas Krimināllikuma 109.pants - par patvaļīgu koku ciršanu un bojāšanu, iznīcināšanu vai bojāšanu īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, mikroliegumā, parkā, skvērā, alejā vai vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt piecdesmit minimālajām mēnešalgām (KL 109.p.2.d.).
Bet par patvaļīgu koku ciršanu, iznīcināšanu vai bojāšanu, ja ar šīm darbībām radīts būtisks kaitējums vai ja tās izdarījusi organizēta grupa, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām mēnešalgām (KL 109.p.3.d.).
Vai tiesībsargājošās iestādes Vidzemes reģiona pārvaldes Valmieras iecirkņa policija un Valmieras rajona prokuratūra ir patiesi izmeklējusi šo lietu?
Vai visiem valmieriešiem šķiet, ka sabiedrības īpašums ir jāpārvalda tādā veidā, ka koki var pazust ar “galiem”?
Policijas inspektors kapteinis Normunds Nīgalis, kas veica resorisko pārbaudi, kopējā lietas materiālā ir pievienojis preses materiālus, stadiona tribīņu plānus un daudz, ko citu, kas nemaz neattiecas uz koku izciršanu, bet kopumā sastāda 175 lpp., no lietas kopējiem materiāliem. Toties spējis pievienot tikai 13 protokolus un tikpat lapaspušu ar liecībām - septiņu mēnešu garumā.
Aizmirsis pievienot vēsturiskās liecības, kuras tika nosūtītas par koku stādīšanu stadionā trīsdesmitajos gados. Tur parādās, gan ozolu, gan liepu alejas. Vai tā nav apzināta faktu slēpšana?
Tikai krimināllietas ietvaros būtu bijis iespējams noskaidrot patiesību. Es vēršos pie sabiedrības, jo uzskatu, ka ir noticis iespējams noziegums un ir pierādījumi, lai uzsāktu kriminālprocesu par stadiona koku prettiesisku izciršanu un vainīgos sauktu pie atbildības.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.