Komentārs par 2017. gada 17. janvāra spriedumu Neo lietā

Pēc kārtējā sprieduma noklausīšanās rodas iespaids, ka visā procesā saskatāma nepārvarama vēlme uzlikt man zīmodziņu – “kriminālnoziedznieks”. Neo lietā ļoti spilgti izpaužas selektīva likuma burta, nevis likuma gara ievērošana. Šī man ir principa lieta, kurā es nedrīkstu atkāpties un arī neatkāpšos – cīnīšos līdz galam, jo ir laiks noskaidrot, cik lielā vērtē likumsargiem ir sabiedrības intereses. Ja būs nepieciešams, tad jāiet vien līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai.

Te būs mana pēdējā vārda vakardienas tiesas sēdē aptuvens pārstāsts.

Godātā tiesa!

Tūlīt būs pagājuši 7 gadi, kopš Neo lieta izskanēja publiski. Ļoti ceru, ka es kļūdos, bet pastāv iespēja, ka vēl paies daudzi gadi, līdz tā noslēgsies, iespējams Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Šī lieta man ir principa lieta, kurā es nedrīkstu atkāpties, tā aizskar manas un tā aizskar visas sabiedrības intereses, jo šīs lietas iznākums ietekmēs arī nākotni. Ir saskatāma nepārvarama vēlme uzlikt man zīmodziņu – “kriminālnoziedznieks”. Es tam nepiekrītu un nepiekritīšu, pat ja kādam liekas, ka man būtu bijis izdevīgāk un vienkāršāk savā laikā pieņemt piedāvājumu vienoties ar prokuratūru un padoties, lai izbēgtu no nebeidzamiem tiesas procesiem.

Man grūti arī saprast, kāpēc apsūdzība izmanto puspatiesības, lai sagrozītu faktus un radītu greizu, acīmredzot sev vēlamu iespaidu par notikušo un maniem motīviem? Jebkuri līdzekļi labi mērķa sasniegšanai? Kā interesēs ir šāda pieeja? Vai tiešām tas ir sabiedrības vai arī kāda pasūtītāja interesēs?

Man nav saprotams arī, kā tiesiskā valstī, kura vēlas būt piederīga Eiropai, ir iespējama šāda situācija. Kā tas ir iespējams, ka valsts instances, kuru pienākums cilvēkiem nodrošināt taisnīgumu, var rīkoties prettiesiski, kā tas bija žurnālistes Ilzes Naglas gadījumā, kad viņai to nācās pierādīt ar ECT palīdzību, iesūdzot tiesā Latvijas valsti. Kā tas ir iespējams, ka apsūdzībā iespējams izmantot falsificētus faktus, kā tas ir iespējams, ka izmeklēšanas iestādes turpat vai gadu veic “tirgus” aptauju, līdz pierunā kādu kļūt par cietušo? 

Un vai pašsaprotami ir tas, ka Neo lietas izmeklētāja no 2012. gada "izpelnās" jaunu darbavietu un, miniet 3x kur – jā, precīzi, no toreiz 29 Latvijā aktīvām bankām viņa izvēlējusies vienīgo Neo lietā “cietušo” – ABLV banku... Atļaušos atgādināt, šķietamajam cietušajam līdz pat šim brīdim nav apstiprināti/pierādīti jebkādi zaudējumi vai niecīgākais kaitējums. Ir daudz jautājumu, bet būs arī atbildes. Kādam tas patīk vai ne. Tālāk pavisam īsi par to, ko es tiku un netiku darījis.

Es uzskatu, ka rīkojos sabiedrības interesēs bez jebkādiem ļauniem nolūkiem, bez motivācijas nodarīt kādam kaitējumu. Es ar savu rīcību centos pievērst VID IT darbinieku uzmanību “kliedzošām” un absurdām IT sistēmas problēmām, to apliecina apsūdzības teksts un lietā esošie materiāli. Neviens loģiski domājošs cilvēks nevarēja paredzēt, ka lejupielāde netraucēti var turpināties 3 mēnešus. Secīga dokumentu pieprasījumu veikšana (tas ir – visi dokumenti pēc to numuriem pēc kārtas) ārpus dabiskā trafika laika (tas ir – ārpus parastā darba laika un brīvdienās) ļoti lielos apjomos ir lieta, ko tīkla aizsardzības programmai bija jāpamana.

Vēlreiz rezumējot savus motīvus, ko un kāpēc darīju.

Pēc vairākiem mēnešiem, kad bija skaidrs, ka kaut kādu iemeslu dēļ VID nebija salabojis nepilnību savā sistēmā, vēlējos pievērst VID EDS administratoru uzmanību konstatētajam “caurumam”. Lai to darītu, es datu lejupielādi tīšām, demonstratīvi veicu milzīgos apjomos un brīvdienās – tam, manuprāt, vēl vairāk vajadzētu atvieglot kļūdas konstatēšanu EDS darbībā.

Tā kā nekas nenotika, man jau radās pētnieciska interese – paskatīties, cik ilgs laiks ir nepieciešams VID kā valsts iestādei, lai pamanītu kļūdas tās uzturētajā ļoti nozīmīgajā datu bāzē.

Pēc tam es sapratu, ka nedrīkstu klusēt, bet ir jāinformē sabiedrība, jāceļ trauksme un jāpievērš sabiedrības uzmanība ļoti būtiskām problēmām – neefektīvai EDS uzturēšanai izlietoto valsts līdzekļu tērēšanai (runa ir par miljoniem latu, kas iztērēti, veidojot un uzturot nedrošu datorsistēmu). Otrs mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību valsts sektorā pastāvošajai netaisnīgajai atalgojuma sistēmai un nevienādajam atalgojuma samazinājumam publiskā sektora darbiniekiem ekonomiskās krīzes smagākajā brīdī.

Esmu gandarīts, ka ar savu rīcību pievērsu gan sabiedrības, gan valsts institūciju uzmanību ļoti nopietnām problēmām gan likumdošanā, gan valsts IT drošības sistēmās un šīs rīcības rezultātā tika veiktas nopietnas izmaiņas. Liecinieki M. Andžāns un A. Judins liecināja, ka šie notikumi bija viens no katalizatoriem tam, ka valsts, tajā skaitā arī VID, daudz nopietnāk pievērsās savu datorsistēmu drošības kontrolei. To, ka es rīkojos pareizi, pierāda arī tūlīt pēc tam veiktās izmaiņas likumdošanā, kas paredz pienākumu atklāt amatpersonu un valsts sektora darbinieku atalgojumu Un man patiesi žēl, ka tikai ar tik radikālu rīcību bija iespējams panākt rezultātu jautājumos, kas skar gan sabiedrības informācijas drošību, gan sabiedrības līdzekļu izlietošanu. Patiesībā tas bija valsts iestāžu darbinieku pienākums, kuriem par to visu bija jārūpējas un kas par to saņem atalgojumu.

Es uzskatu, ka AS ABLV Bank es vispār neesmu aizskāris.

Pirmkārt, manos mērķos neietilpa nodoms iegūt jebkādus ABLV bankas datus, kas satur vai nesatur komercnoslēpumu.

Otrkārt, veicot lejupielādi, man nebija nekāda tehniska iespēja noteikt, ka ABLV bankas dati netiek lejupielādēti. Turklāt šādi dati netika ne publicēti, ne nodoti nepiederošām personām nu jau 7 gadus.

Treškārt, arī likums, proti, Informācijas atklātības likuma 7. panta 5. daļa nosaka, ka jau lejupielādes brīdī dati, ko VID bija padarījis vispārpieejamus ikvienam internetā, vairs nebija komercnoslēpums.

Vai VID datu bāze bija vispārpieejama ikvienam interneta lietotājam? Jā, bija, jo piekļuvei datiem un datu lejupielādei nebija vajadzīgs nekas vairāk, kā nomainīt pēdējos ciparus interneta adreses rindā. Šo manu viedokli apstiprina arī prokuratūras nostāja, neceļot man apsūdzību par nelikumīgu, patvaļīgu piekļuvi VID datorsistēmai.

Es lūdzu tiesu izvērtēt, vai manas darbības vispār atbilst noziedzīga nodarījuma definīcijai, kas noteikta Krimināllikuma 6. pantā. Proti, es lūdzu izvērtēt, vai manām darbībām ir saskatāma kaitējuma pazīme.

Uzskatu, ka apsūdzībā, tāpat arī tiesas procesa gaitā, nav konstatēts pilnīgi nekas tāds, kas pierādītu, ka es savu darbību būtu konkrēti kaitējis konkrēti ABLV bankai vai valsts tautsaimniecībai kopumā.

Ja tik tiešām ir tik nepārvarama vēlme skatīties tikai un vienīgi uz likuma burtu, tad aicinu katru no klātesošajiem tiesas zālē padomāt un atbildēt, kāpēc jūs nesēžat tāpat kā es uz apsūdzētā sola, apsūdzēts pēc Krimināllikuma 200. panta? Atbilde būtu pavisam vienkārša – pie jums vēl nav veikta kratīšana, kuras laikā noteikti atrastu kaut ko, ko kāds uzņēmums uzskatītu par savu komercnoslēpumu. Vai tiešām likumdevējs Krimināllikuma 200. pantu ir plānojis piemērot “pēc vajadzības”, brīvi interpretējot un piemeklējot “cietušo”?

Tomēr, par spīti visam, ir labi apzināties, ka gan es, gan visi citi Neo lietā iesaistītie, saņems taisnīgu atmaksu par sadarīto vai tieši otrādi – par neizdarīto. Es ticu, ka galu galā katra netaisnība saņems sodu un atmaksu. Piemēram, nesen FKTK ziņoja, ka šķietamais “smagi” cietušais - ABLV banka - ir saņēmis Latvijas banku vēsturē visu laiku lielāko “sveicienu” no ASV iestādēm. No karmas jeb likteņdzirnām neaizbēgt.

Nobeidzot – no sirds novēlu tiesnešiem patiesu vēlmi un spēju iedziļināties un izprast šo lietu. Un, pats galvenais, tīru sirdsapziņu, pareizi izvēloties, kur likt komatu teikumā “sodīt nedrīkst attaisnot”. Es lūdzu tiesu mani attaisnot.

Paldies. 

* 17. janvārī Rīgas apgabaltiesa slēgtā sēdē nosprieda atcelt pirmās instances spriedumu daļā par Ilmāra Poikāna atzīšanu par nevainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 200.panta otrajā daļā (ekonomisko un citu ziņu, kuras ir komercnoslēpums, neatļauta iegūšana savai vai citas personas lietošanai), un attaisnošanu. Tiesa nosprieda atzīt Poikānu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas minēts šajā likuma pantā, un noteikt viņam kā sodu piespiedu darbu uz 60 stundām.

Novērtē šo rakstu: