Konkurss “Pašu ieviesto stulbību atcelšanas varonis” it kā var sākties, bet...

2020. gada martā dzīves ārējā kustība uz dažām nedēļām it kā pazuda, tīmeklī parādījās bildes ar pilnīgi tukšu Vecrīgu. Es pats atminu, kā izbraucu pa Tērbatas ielu visā garumā, sastapis tikai divus cilvēkus, un tie paši bija velokurjeri, kas izvadāja ēdmaņu.

Sākās “Zoom” sapulču, neklātienes mācību un mājsēdes kompensāciju laiks. Sabiedrība lielā mērā paļāvās uz valdību, un valdība nekautrējās to izmantot. Jo naudas tak ir tik daudz, tik daudz! Bet gāja laiks, un pamazītiņām kļuva skaidrs, ka nevar būt tā, ka krietna daļa cilvēku nestrādā, bet sabiedrība turpina ierasto patēriņa līmeni.

Vīruss arī nesnauda un laida klajā vairākus “apdeitus”, sākās arvien izmisīgāka grābstīšanās ap administratīvām metodēm bioloģisku fenomenu apkarošanā. Apzināti neminu šeit visu slinkuma, nelietības un klajas stulbības apoteozi vakcīnu (ne)iepirkšanā, impotentā un dārgā (vaksācijas) vakcinācijas biroja sāgā un ar to saistītajām atklātākām un slēptākām blēdībām, – šoreiz ne par to. Šoreiz par valdības cenšanos pārlikt atbildību par lēmumu kvalitāti kaut kur tālāk no sevis un par to, kā tas nu ir šobrīd atkodies.

Savas nekompetences piesegšanai tikai izveidotas vairākas struktūras, kurām tika pārsūtīta atbildība rīcības variantu izstrādāšanai un izvērtēšanai. Centrālā loma te tika Operatīvās vadības grupai, kuras vadītājs pērn septembra beigās cita starpā patētiski solīja: “Ir jārīkojas ātri un diezgan izlēmīgi. Mēs otrdien valdībai uz galda uzliksim ātru un izlēmīgu rīcību, nerunājot par to, ka aizslēdzam visu un ieslogām visus mājsēdē, bet būs pietiekami izšķirīga rīcība, kas spēj vīrusu piebremzēt.” Tā Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, solot, ka šī būšot konceptuāla atšķirība no pagājušā gada.

Sekoja vēsturē lielākā muļļāšanās un mērenu līdz lielu stulbumu proponēšana. Tiesa, visā šai procesā paši sevi izklīdināja “Covid‑19 akadēmiskās vides ekspertu grupa”, par kuras ekspertīzes līmeni jau esmu rakstījis iepriekš. Tiem, kas ar šo pašpasludināto “ekspertu” sniegumu nav pazīstami, nervu taupīšanas labad iesaku arī pārāk tīmeklī nerakāties. Cita starpā tur ticis rosināts infekcijas ierobežošanai trīskārt samazināt sabiedriskā transporta pieturu skaitu. Šāds “zinātniskums” un “ekspertīze” labi konkurē ar iepriekšējās ziemas iepirkšanās aizliegumiem, kad sevišķi infekciozas izrādījās zeķbikses un kafijas filtri.

Lai kaut kā mazinātu sabiedrības uzticības zudumu, ko izraisīja valdības ņemšanās ap mazloģiskiem un bieži vien klaji stulbiem ierobežojumiem, sākās sacensība, kurš no poļitrukiem piedāvās kādu naudiņu savam elektorātam. Ja reiz tautas mīlestību nevar nopelnīt ar darbiem, varbūt var nopirkt par budžeta naudu.

Un tā nu pār mums nāca vienreizējas un vairākkārtējas piemaksas pensionāriem, piemaksas bērnu vecākiem, elektrības kompensācijas un kas tik vēl ne. Bet šai raustīgajai aktivitātei pietrūkst vēlēšanu gadam svarīgākā rezultāta – varoņa lauru plūkšanas. Jo kurš vairs rudenī atcerēsies, kurš ko rosinājis. Un, starp citu, pa šiem diviem gadiem arī naudas, kuras ir tik daudz, vairs nemaz tik daudz nav.

Ja reiz tā, tad pavasarīgā noskaņā jāsāk jauna mīlas rotaļa. Premjers nāk ar atklāsmi, ka tie eksperti mūs ir barojuši ar katastrofālām blēņām, un konkurss “Pašu ieviesto stulbību atcelšanas varonis” var sākties. Bet te nu izrādās, ka visi ir par atcelšanu, tikai to nekādi nevar izdarīt, jo izdarīt to nevar. Operatīvās vadības grupa ir tik operatīva kā aizmigusi uts uz slapja dibena, tās priekšnieks bramanīgo pērnā septembra toni aizstājis ar skumīgu bubināšanu.

Lēmumu satura deleģēšana, ar kuru valdība cerēja distancēties no sabiedrības dusmām, tagad liedz izvērst sertifikātu atcēlēju un priecīgās dzīves atjaunotāju skaistumkonkursu. Žēl, vai ne?

* Pārpublicēts no aprinkis.lv. Virsraksts mainīts.

Novērtē šo rakstu: