Kosmosa dezinformācijas tehnoloģijas jeb pilnībā izdomāts stāsts par viena koruptīva darījuma ietekmi
Pietiek lasītāja03.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Reiz dzīvoja ministrs. Kā jau kārtīgam ministram viņam bija padomnieki un parlamentārā sekretāre, kas palīdzēja uzturēt labas attiecības ar citiem deputātiem-kleptokrātiem. Kādu laiku viss bija labi, bet tad kļuva skaidrs, ka ministra dienas amatā būs skaitītas, jo viņa partija pašķirsies uz visām pusēm kā gulbis, līdaka un vēzis no vezuma.
Šādā nebaltā dienā pie ministra un parlamentārās sekretāres atsteidzās Dezinformācijas centra priekšniece. Viņai bija laba ziņa: sekretāres kundzei taču esot dēls, un dēlam esot firma. Bet mūsu centrs, kazi, nezina, kur likt dažus miljonus, un grib rīkot steidzamu iepirkumu par drošiem dezinformācijas risinājumiem lidojumam kosmosā!
Pasaciņas? Bet nu, protams. Neba nu Dezinformācijas centra priekšniecei pašai bija informācija, ka, lūk, ir firma, kas labprāt dabūtu šādu pasūtījumu, protams, padaloties, ar ko vajag. Gan jau politikāņi-kleptokrāti ar savām metodēm pierunāja centra priekšnieci uz šādu darījumu. Vai nu piesolīja, kas viņai par to būs, vai nu piedraudēja, kas būs, ja darījums nenotiks. Klāt nebiju, varu tikai nojaust.
Bet pēc tam nāca jauna ministre un pēc televīzijā izskanējušās informācijas ierosināja dienesta pārbaudi par šādu aizdomīgu darījumu. Lai kā visi taisnojās, bet pārbaudītāji ātri vien saprata, ka nekādas kosmosa tehnoloģijas firma nemaz nespēja piegādāt un valsts nauda ir aizgājusi par zilu gaisu.
Bijušajam ministram un parlamentārajai sekretārei neko padarīt nevar - papīrus viņi nav parakstījuši un pat tuvumā nav stāvējuši. Bet šo kleptokrātu politiskā (bez)atbildība beidzas ar izmešanu no amatiem, lai pēc kāda laika atgrieztos kampt atkal.
Toties Dezinformācijas centra priekšniece tika atstādināta no amata un līdz ar viņu visi centra darbinieki, kas bija parakstījuši papīrus. Tai skaitā iepirkuma komisija, kas darīja, ko lika. Runā, ka kādu laiku no iepirkumu nodaļas esot palikusi viena darbiniece, kurai esot bijis jāveic visas nodaļas darbs.
Uz apsūdzēto soliņa sēž ne jau darījuma iniciatori, bet izpildītāji, kas darīja, ko tiem lika īstermiņa vadītāji. Viņi ir situācijas ķīlnieki - nedarīsi, ko liek, būs slikti, darīsi - arī būs. Aizdomas krīt arī uz citiem piegādātājiem, kas godīgi piegādā valstij nepieciešamās tehnoloģijas.
Dezinformācijas centrs turpina strādāt, ikdienas jautājumus vada divi palikušie priekšnieces vietnieki. Bet nozarē strādājošajiem ir jūtams, ka centrs atkal palicis bez vadītāja, kā arī bez iepirkumu nodaļas, un no tā aizplūst labākie speciālisti kā žurkas no grimstoša kuģa, kas dreifē bez kapteiņa.
Valsts iestādes visu laiku ir kadru kalve privātajam sektoram, un darbinieki nāk un iet. Bet laba vadība var šo procesu palēnināt, kamēr tāda vadība, kas domā tikai par sevi un sev tuvajiem, vai jukas un vadības trūkums šo procesu paātrina. Un kopš iepriekšējā centra priekšnieka aiziešanas šis process tikai uzņem apgriezienus. Labākie speciālisti, ieguvuši pieredzi, aiziet uz privāto sektoru, savukārt vietā pat mācekļus kļūst grūtāk atrast.
Tas savukārt nozīmē sliktas ziņas policistiem, robežsargiem un ugunsdzēsējiem, kuri zvana uz centru par salūzušu printeri, uzkārušos datoru vai citām modernās tehnikas nedienām (jo centrs apkalpo visas resora iestādes). Viņiem arvien biežāk jārēķinās ar ilgu gaidīšanas laiku, jo nav, kas dara tehnisko darbu. Bet, ja turpinās kavēties valsts informācijas sistēmu uzturēšanai nepieciešamie iepirkumi un nebūs pieejami ne savi, ne komersantu speciālisti, tad arvien biežāk var apstāties arī tās.
Tādēļ šāda koruptīva darījuma nodarītais kaitējums valstij ir daudz lielāks nekā darījuma summa. Un morālais kaitējums gan valsts iestādēm un to darbiniekiem, gan valsts kopējam tēlam ir pat lielāks.
Salīdzinājumam var palasīt par kādu līdzīgu gadījumu:
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.