Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Kremļa ierocis

Leonards Inkins
13.01.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Lai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).

Māksla

No mākslas mēs nespējam izvairīties. Pat ieslēdzot mobilo tālruni, saskaramies ar to. Ir grūti atšķirt, vai tas, ko mums pasniedz kā mākslu, patiešām ir mums noderīgs un vajadzīgs vai kaut kas mākslai pilnīgi pretējs, kas mums var kaitēt.

Māksla vienmēr ir bijusi kādu ideju un ideālu nesēja tautā. Nav iespējams nodalīt mākslu no ideju un ideālu propagandas.

Aristotelis ir teicis, ka mākslas mērķis ir atspoguļot nevis lietu ārējo izskatu, bet to iekšējo nozīmi. Kopš tiem laikiem ir daudz ūdens aiztecējis, un tas, ko mēdzam saukt par mākslu, ne tikai atspoguļo lietu izskatu, bet veido lietas un notikumus.

Māksla ir kļuvusi par terminu, ko lieto saistībā ar dažādām cilvēka rīcībām. Tādēļ par mākslu jau dēvējam to, kas rodas tad, kad cilvēks kaut kā sevi izpauž.

Savulaik asiņainās impērijas veidotājs Vladimirs Ļeņins ir teicis, ka galvenā māksla, kas jāizmanto savu ideju propagandai, ir kino. Šo atziņu ir ņēmuši vērā padomju un tagad arī Krievijas «mākslinieki» un padarījuši šo mākslas nozari par efektīgu propagandas ieroci, kas labi kalpo viņu interesēm.

NEPLP

Latvijā ir Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kas kontrolē plašsaziņas līdzekļu darbību un nosaka šīs darbības stratēģiju, mērķus un uzdevumus. No šīs padomes lielā mērā ir atkarīgs, kāda māksla un kādu ideju propaganda masu patēriņam nonāk mūsu sabiedrībā. Varētu domāt, ka šīs padomes darbība būs vērsta uz to, lai maksimāli norobežotu mūsu sabiedrību no kaitīgajiem antimākslas ražojumiem un svešas valsts propagandas, taču realitāte ir cita.

Bieži tas, ko mēs redzam televīzijā, māca skatītājiem kosmopolītismu, toleranci pret dažādām nejēdzībām, noniecina ģimeni, noniecina valsti, izsmej patriotismu un liek kavēties nostalģiskās domās par to, cik bija labi padomju laikos, kad izglītība bija bez maksas, medicīna arī, komunālie pakalpojumi lēti, un valdīja «augstā komunisma cēlāju» morāle. Skatītājiem rodas iespaids, ka viss labais nāca un nāk no Krievijas un viss sliktais no pūstošiem Rietumiem.

Var jau teikt, ka NEPLP tiešā veidā neko tādu neveicina, taču pietiek jau ar to, ka tas tiek pieļauts.

Latvijā, un ne tikai, ir bijis ne viens vien gadījums, kad Krievijas kanāli melo, apmelo, dezinformē, kurina naidu starp Latvijas iedzīvotājiem, nomelno latviešu tautu un vienmēr mūsu varas iestādes ir bijušas bezspēcīgas. Mēs dzirdam visdažādākās atrunas un aizbildinājumus par vārda un mākslinieciskās izteiksmes brīvību, par to, ka TV kanāli bijuši reģistrēti citās valstīs, par līdzekļu trūkumu nacionāli augstvērtīgu raidījumu radīšanai... Viss tas esot jāpēta, jāanalizē, jāsistematizē, par to jāpārliecinās – un tā gadu no gada.

Māksla un kultūra kopumā ir tā, kas no šūpuļdziesmām līdz atvadu vārdiem veido mūsu pasaules skatījumu, bet no pasaules skatījuma ir atkarīga mūsu vērtību skala un kritēriji. Māksla un kultūra māca mums atšķirt labo no ļaunā, un tas nosaka mūsu rīcību attiecībā pret saviem tuviniekiem, savu ģimeni, tautu, valsti un pasauli.

Propaganda

Propaganda ir informācijas izplatīšana ar mērķi iespaidot cilvēku pasaules uztveri, vērtību kritēriju, gaumi vai politisko piederību kādā noteiktā virzienā. Mākslas darbos nomaskētā propaganda ir grūtāk pamanāma un vienlaikus ļoti iedarbīga, jo tiek pastiprināta ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Tādēļ māksla kā propagandas instruments tiek pielietota ļoti plaši. Propagandas veidotāji rūpējas ne tikai par propagandas kvalitāti un iedarbību, bet arī par to, kā to novadīt līdz gala patērētājam. Un šeit viņiem labi kalpo masu saziņas līdzekļi – televīzija, internets, dažādi preses izdevumi.

Propagandas veidotāji pasūtījumu parasti saņem no savas vadības, un to izpilda par valsts piešķirto finansējumu. Bieži brīnāmies, kam tāda filma, tāda izrāde, izstāde vai koncerts vajadzīgs, ja zālē sēž daži desmiti cilvēku? Kas par to maksā, sedz ceļa izdevumus, telpu īri un citus maksājumus?

Tā ir tāpēc, ka kādam tas tomēr ir vajadzīgs un šis kāds ir gatavs pat segt radušos zaudējumus. Ja runājam par Krievijas propagandas izmantotajiem mākslas darbiem, tad tie ir pietiekami labi veidoti, lai piesaistītu daudzus skatītājus un klausītājus. Zāles parasti ir pārpildītas.

Pat Jaunā gada sagaidīšanu pēc Maskavas laika Krievija ir pārvērtusi par samērā iedarbīgu savu ideju propagandas veidu, kas palīdz uzturēt prokrievisko pasaules skatījumu. Un ļaudis ar prieku tajā piedalās. Viņos rodas pārliecība par Krievijas varenību, spēku un visas krievu tautas vienotību.

Liela loma propagandai ir dažādiem ziņu portāliem, kuri ir latviešu valodā, kuri ir skaisti noformēti, kuros ir vērtīgs saturs, bet no šiem portāliem nemanāmi tiek sētas šaubas un vājināta nacionālās piederības un valstiskuma apziņa tur iekļuvušo, lētticīgo latviešu prātos. Viņi ir iemanījušies pat pilnīgi patiesas ziņas salikt tādā secībā, ka rodas nepatiesība.

Lomas

Vislielākā loma un panākumi propagandas frontē ir mākslas filmām un dažādiem, it kā viedokļu krustugunīm pilniem šoviem.

Kā agrāk darbojās čeka? Tā savervēja, vienojās par sadarbību ar jau esošiem vai topošiem māksliniekiem. Aktieriem, dzejniekiem, komponistiem, izpildītājiem un citiem. Ar laiku cilvēki aktierus, dziedātājus un citus māksliniekus uztvēra ne kā cilvēkus, bet tos personificēja pēc labāk vai sliktāk attēlotām lomām un dziedātām dziesmām. Lomās parasti tika ietvertas dažas propagandai vajadzīgas frāzes un sižeti. Pārējais palika mākslai. Un autori labprāt sadarbojās, jo viņiem ļāva filmēt, viņu grāmatas drukāja, un viņu koncerti bija plaši apmeklēti. Caur dažām frāzēm, pat tērpiem uz skatītāja sirdīm un prātiem nemanāmi tika virzīta propaganda.

Kad nākas izlemt, kā balsot kārtējās vēlēšanās, tad šie sabiedrībā pazīstamie cilvēki tiek aktivizēti kā troļļi, kas, uzstājoties plašsaziņas līdzekļos vai komentējot internetā, dod tautai «pareizos» padomus, kā rīkoties, par ko balsot vai par ko nu nekādā gadījumā.

Brīnišķīgs piemērs ir padomju latviešiem tik mīļais «Ilgais ceļš kāpās». Tas ir lielisks propagandas piemērs, kurš ir nenovērtēts un nepētīts. Tajā ir tik daudz nianšu, ar kurām iesēj sēklu, no kuras izaug «lielais brālis», «atbrīvotājs», un tas noved pie liela latviešu vēlētāju atbalsta «Saskaņai».

Cits piemērs: lai veidotu pretvāciski noskaņotu skatītāju, padomju varas uzdevumā dzima mākslas filma «Velna kalpi». Citi laiki, cits nolūks, bet būtība tā pati.

Puikas gados esmu šo filmu skatījies pat četras reizes pēc kārtas. Pa vienām kinoteātra durvīm ārā, pa citām iekšā. Šīs filmas sižetus atdarinājām savās pagalma rotaļās, atkārtojām tur dzirdētās «patiesības» un tādi augām. Filmu, ar kurām mūs audzināja, bija daudz, un tās nav pazudušas arī šodien.

Kas valstij būtu jādara, ja tā grib nostiprināties un augt? Maksimāli jāsamazina kaitīgās pret valsti un tautu virzītās propagandas pieejamība. Grūti ir slēgt kādu satelīta kanālu. Bet izņemt, aizliegt vai vismaz izskaidrot milzīgā padomju mantojuma kaitīgumu var. Lai gadījumā, kad latvietis ko tādu skatās, viņš spētu atšķirt mākslas darbu no tur iestrādātās, mums naidīgās propagandas un antimākslas.

Krievijas propaganda

Krievija propagandas nolūkos visvairāk izmanto kinematogrāfu. Sākot no it kā nevainīgiem seriāliem un beidzot ar vēsturiskām un mākslas filmām par karu. Bieži seriālos ir kāds labs ments (policists), kurš skatītājam asociējas ar reālu spēku un varu. Labu nolūku virzīts, viņš atļaujas pat pārkāpt un neievērot likumus. Viņš risina jautājumus ar spēku, spiedienu, viltu, un beigās labie no tā iegūst. Ko mums tādas filmas iemāca? Tās mums skaidro, ka likumu drīkst apiet ar līkumu un ir gadījumi, kad citas izejas nav. Rūgtā patiesība ir tāda, ka, ja ir izņēmums, tad likums nedarbojas vispār. Līdzīgi kā, ja ko zina divi, to zina visi.

Tādi seriāli aizmirstas, bet tajos iekļautā kodējošā informācija noguļas zemapziņā un veido nihilismu pret valsti un tautu. Tādejādi nevainīgas, viegla satura filmiņas kļūst par latviešu kodēšanas ieroci.

Kas attiecas uz Krievijas filmām par karu, tad tās vienmēr ir vēsturiski nepatiesas, pat melīgas. Bet no šīm nepatiesībām un meliem prasmīgi cilvēki izveido varoņpilnu sāgu, kur skaistas meitenes iemīlas varonīgos un godīgos jauniešos, tas viss notiek uz asiņaina kara fona, kurā daudz šauj, bet maz trāpa. Tas viss tiek pastiprināts ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem, gaismām, skaņu un pat labu mūziku. Beigās vienmēr «mūsējie» uzvar.

Atminos, kā, kad mācījos ceturtajā klasē, biju aizgājis kinoteātrī «Uzvara» Liepājā uz vairāku sēriju filmu par Otro pasaules karu. Blakus sēdošam pieaugušam krievam biju apnicis ar jautājumu: vai tie ir mūsējie. Kādus mūsējos domāju es un kādus viņš, ir cits stāsts.

Krievijas filmas ir veidotas tā, it kā karš tas nebūtu posts, sāpes un iznīcība. Tāds romantisks, bieži asprātīgs kariņš vien sanāk. Un skatītāju atkal programmē, kāds bija padomju karavīrs, kāds viņš ir šodien, karš - tas nav nekas, viņi var atkārtot. Viņi visu var, viņiem ir pasaulē modernākie ieroči, viņi ir pasaulē labākie karotāji, un, ja tu viņiem piesliesies, viņi noteikti tevi aizstāvēs. Cilvēku mudina pieslieties tur, kur viņam būs labāk, drošāk un stabilāk. Pieslieties tam, kas par tevi parūpēsies, kas tev izdarīs.

Ja tas prasa novērsties no senču tikumiem, novērsties no savas valsts un tautas, tas nekas, svarīgi ir tas, ko tu par to gūsi.

Tādu filmu rezultātā pat no Latvijas un citām it kā neatkarīgām valstīm daudz brīvprātīgo brauc karot Donbasā un citās vietās, kur Krievija veic kārtējo atbrīvošanas agresiju.

Pieradināšana

Tas noved pie apziņas militarizācijas, pieradina karu neuztvert kā kaut ko bīstamu. Karu pārvērš par kariņu. Krievija vienmēr visos karos ir uzvarējusi, atbrīvojusi, bijusi taisnīga, un tā būs arī turpmāk.

Mīlas seriālos ir cita inde. Filmas norises notiek uz kāda propagandai svarīga fona. Vai nu Krievijas labiem ceļiem, jauniem tiltiem, vai kāda oligarha pārtikušās dzīves, sižetos ir pilns ar banku darbībām, jaunceltnēm un citām lietām, kuras liek domāt, ka viss notiek, viss attīstās. Valstī viss ir kārtībā, cilvēki ir apmierināti, viņiem ir daudz iemeslu iedzert, dziedāt un dejot. Tāda melīga labklājības sludināšana, kaut patiesībā labklājība ir tikai šaurai cilvēku grupai, bet tauta tiek dzīta aizvien dziļākā nabadzībā.

Vai pamanījāt, ka seriālos visi brauc ar labiem auto, dzīvo labās mājās un neviens nekad nestrādā?

Vēl viena būtiska propagandas darbu sastāvdaļa ir sociālās funkcijas mākslas darbu radīšana, kuru rezultātā skatītājs nonāk pie secinājuma, ka nav jēgas «raustīties». Tiek radīts bezspēcības un bezjēdzības sindroms. Šo filmu secinājumi ir, ka neko nevar panākt, neko nevar mainīt. Es esmu tikai puteklis, un no manis nekas nav atkarīgs. Tas novāc no vēlētāju loka tos, kuri varētu nobalsot arī ne par varas partijām. Tas samazina iespējamo protesta kustību un rada lielu skaitu vienaldzīgo.

 Samazinot sabiedriski aktīvu cilvēku skaitu, samazinās darbu apjoms un līdzekļi, kas jāizmanto vēlamā rezultāta sasniegšanā. Cilvēks saskata izeju tikai aizbraukt prom no valsts, vai turēt muti.

Padomju Savienības īstenotā propaganda mainījās tad, kad padomju impērijas nomenklatūrai izdevās pārsēsties no volgām mersedesos. To mēs saucam par pārbūvi un atmodu. Mūsdienu Krievijas propaganda ir pielāgota jaunajām realitātēm un vajadzībām.

Izslēdziet

Kā atgūt skaidru skatu un izvairīties no tā, ka ar mums manipulē, pieradina, postošu karu pārvērš par kariņu?

Vismaz uz mēnesi izslēdziet TV un citus masu apdullināšanas līdzekļus. Nelasiet nevienu laikrakstu, izslēdziet internetu. Tas ir vairākkārt pārbaudīts paņēmiens.

Pēc mēneša, kad ieslēgsiet, jums veselais saprāts būs atgriezies, un propagandas ietekme būs mazinājusies. Jūs spēsiet reālāk skatīties uz lietām un notikumiem. Bet tas būs īalaicīgi. Ja turpināsiet regulāri skatīties, pēc nedēļas jau būsiet iepriekšējais.

Lasot par svētajiem, brīnījos. Kā tas iespējams, ka cilvēks desmitiem gadu dzīvo alā vai meža būdiņā, viņam nav TV un interneta, bet valstu monarhi brauc pie viņa pēc padoma. Kādu padomu viņš var dot, ja nezina, kas tiek rādīts televīzijā, par ko raksta avīzes? Izrādās, var!

Padomā!

Jāņem vērā, ka mums visus notikumus propagandas pārņemtā vide rāda noteiktā secībā un interpretācijā. Informācija tiek apzināti atlasīta un pārveidota tā, ka tā no informācijas kļūst par kādas rīcības un uztveres programmu.

Valstij ir jāaizliedz mums kaitīgā satura «māksla». Gudrie atradīs, kā noskatīties, pratīs izvērtēt, un tas nenodarīs viņiem ļaunumu, bet rādīt to visiem, ieskaitot bērnus, ir apzināta ļaunprātība.

Saglabājiet skaidru prātu! neizdzertā pudele, neizsmēķētā cigarešu paciņa un diena, kad neieslēgsi TV un internetu, tevi pietuvinās saprātam un pasargās.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka

FotoPadsmit gadus nostrādājot PR jomā un daļēji tieši tādēļ no tās aizejot, šādas metodes (skat. zemāk), protams, nepārsteidz. Tomēr gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka. Neba nu žurnālists pats iedomājās. Kuram šķiet, ka tiem, kas var glābt veselību un pat dzīvības ikvienam no mums (tai skaitā arī ikvienai no 100 "gudrajām galvām"), nevajadzētu nodrošināt jau apsolīto? Jo šis jau nav stāsts par to, ko dara un kā ārstē kāds konkrēts ārsts, bet gan pretsitiens tam, par ko Dr. Aizsilniece cīnās visu mediķu vārdā. Un tas ir nožēlojami.
Lasīt visu...

21

Var gadīties, ka vienu rītu Šveices advokāts būs "pārdozējis" viagru un viņam blakām gauži raudās skaists puisītis

FotoNav tālu tā dieniņa, kad visiem „arestētās mantas afēras” dalībniekiem, jumtotājiem un labuma guvējiem nāksies atbildēt. Visiem, izņemot vienu - galveno beneficieri, smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu.
Lasīt visu...