Kremlis uztur pasaules mēroga spiegu un diversantu tīklu vēstniecību piesegā
Augusts Augustiņš16.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Visticamāk jūs nekad neieraudzīsiet krievu spiegu pasūtām sauso vermutu kādā bārā, jo, ja viņš tur būtu, tad visticamāk viņš dzertu šņabi un vāktu informāciju, ko brīdi vēlāk nogādātu Krievijas vēstniecības vai diplomātiskās pārstāvniecības ofisā, no kurienes tā tālāk tiktu pa gaisu un pa vadiem nosūtīta uz Kremli.
Ar spiegošanu Kremļa labā nodarbojas tie biedri, kurus Maskava ir norīkojusi strādāt Krievijas vēstniecībās un diplomātiskajās pārstāvniecībās ārvalstīs. Šie cilvēki pēc PSRS režīma sabrukšanas un līdz ar Putina ēras sākšanos ir izveidojuši īstu ietekmes tīklu, kas aptver visu pasauli. Ar šī tīkla palīdzību Putina režīms nodarbojas ar izspiešanu un šantāžu, un tam līdzīgām lietām.
Nav brīnums, ka visā pasaulē ar katru dienu pieaug neapmierinātība ar Kremļa sūtņiem, kas pārstāv Krievijas tirdzniecības, aizsardzības un kultūras jomas. Mēs jau visi esam pieraduši pie krievu spiegu skandāliem, kas izceļas ar gandrīz paredzamu regularitāti – te Beļģijā, te Bulgārijā, te Dānijā un atkal Bulgārijā, un tā līdz bezgalībai. Spiegošanā pieķertie Krievijas diplomāti vienmēr bija slēpuši savu identitāti ar jau laicīgi izveidotu stāstu informācijas telpā, piemēram, sākot ar viltus rakstiem vai pat reportāžām un beidzot ar skaistām vizītkartēm, uz kurām uzdrukāti vieni vienīgi meli.
Šo „galanto” diplomātu/spiegu pamatuzdevums attiecīgajā valstī ir apmeklēt ar politiku un biznesa pasauli saistītos pasākumus, tāpat arī uzturēties pasākumos, kuros apgrozās žurnālisti un kultūras darbinieki. Ja tādu pasākumu nav, tad, kā likums, Krievijas vēstniecība tādu noorganizēs pati. Apmeklējot šos pasākumus, Putina spiegi cer iegūt konfidenciālu informāciju.
Patiesībā Putina režīms šo spiegošanas tīklu mantoja no PSRS. Tas nevarēja tā vienkārši izgaist vienas dienas laikā. Pēc PSRS aiziešanas pa skuju taku kontroli pār bijušās PSRS aģentiem ārvalstīs pārņēma FSB, kā pārdevējās KGB.
Viens no pēdējiem visskaļākajiem krievu spiegu skandāliem sākās 2020. gada beigās Nīderlandē, kad krievu diplomāti tika pieķerti uzturam veselu spiegošanas tīklu visā Nīderlandes teritorijā. Diemžēl pretreakcija no Nīderlandes valdības puses nebija neko iespaidīga, jo tika izsūtīti tikai divi krievu „diplomāti”, kuri tika apsūdzēti industriāli tehnoloģiskajā spiegošanā. Izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka krievu atašejs nodarbojās ar Nīderlandes tehnoloģiski augsti attīstītu kompāniju un izglītības iestāžu „izspiegošanu”.
Savukārt ar piepēm apaugušais Kremļa ārlietu galvenais speciālists Sergejs Lavrovs Kremļa uzdevumā daudz nevilcinājās un atbildēja Nīderlandei ar divu brīvi izvēlētu nīderlandiešu diplomātu izsūtīšanu no Krievijas. Standarta procedūra, kā teikt!
Neskatoties uz Kremļa sūdzību, Nīderlandes izlūkošanas un drošības dienests nenoraustījās un publicēja precīzu un neapstrīdamu informāciju par izsūtīto krievu spiegu darbībām un „slepeno” uzdevumu, kas bija jāizpilda Nīderlandē Kremļa labā. Tika publicēta arī visa informācija un pierādījumi par spiegošanā pieķerto krievu diplomātu sakariem ar krievu vēstniecību Hāgā un ārpus tās. Viens no krievu spiegiem bija izveidojis samērā sarežģītu kontaktpersonu tīklu apmēram no desmit cilvēkiem, kuriem bija pieeja konfidenciālai informācijai. Izmeklētāji pat noskaidroja un pierādīja, ka „diplomāti” maksāja par sensitīvo informāciju, kas tika piegādāta Maskavai. Savukārt otrs izsūtītais krievu spiegs ar diplomāta pasi pildīja loģistikas un atbalsta funkcijas. Viņi visu iegūto informāciju par IT tehnoloģijām, mākslīgo intelektu, mikroshēmām, čipiem un tamlīdzīgām lietām rūpīgi nogādāja līdz vadības centram Maskavā.
Savukārt divus gadus iepriekš pieķertā krievu spiegu grupa Nīderlandē arī nodarbojās ar līdzīgas informācijas vākšanu. Šī grupa tika pieķerta brīdī, kad tā veica kiberuzbrukumu Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai burtiski pie šīs organizācijas pašām durvīm. Krievu spiegu uzdevums bija veikt kiberuzbrukumu organizācijas datorsistēmām ar mērķi tās uzlauzt, inficēt un nozagt datus. Kiberuzbrukums tika veikts no speciāli aprīkotas automašīnas, kas bija novietota organizācijai blakus esošās viesnīcas stāvlaukumā. Izmeklēšanas gaitā tika noskaidrots, ka šo spiegošanas operāciju plānoja, koordinēja un centās izpildīt Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba Galvenā pārvalde (GRU).
Kremli ļoti interesēja, ar ko nodarbojas Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija. Tajā laikā šīs organizācijas eksperti pētīja ķīmiskās vielas, kas iespējami tika pielietotas ķīmiskā uzbrukuma laikā Sīrijas pilsētā Dumā, kā arī vielu, ar kuru tika saindēti Skripaļi. Ķīmiskā uzbrukuma laikā Dumā gāja bojā 50 cilvēki, un 500 tika smagi ievainoti. Tikai brīdi vēlāk šie krievu spiegu centieni iegūt svarīgo informāciju kļuva saprotami, jo, pateicoties Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas gūtajiem pierādījumiem, izdevās pierādīt, ka Putina sabiedrotais Asads bija pielietojis ķīmiskos ieročus pret savu tautu un ka pats Putins bija sūtījis GRU aģentus pielietot ķīmisko ieroci Novičok pret paša tautiešiem Sergeju Skripaļu un viņa meitu Jūliju. Toreiz Kremļa imidžs cieta smagi. Šis spiegu skandāls Nīderlandē beidzās ar četru krievu „diplomātu” izsūtīšanu 2018. gada aprīlī.
Tas, ka šie krievu spiegu skandāli ir tik vienādi, liek daudziem ieplest acis un pabrīnīties, vai tiešām krievu diplomātiskais korpuss un visi specdienesti ir tik banāli un stulbi. Laikam jau tā arī būs, jo kārtējie krievu spiegu skandāli izcēlās Čehijā, Kolumbijā, Bulgārijā, Dānijā un vēl šur tur plašajā pasaulē.
Piemēram, Čehijā atklātā krievu spiegu tīkla uzdevums bija veikt diversijas un kiberuzbrukumus. Šis skandāls ar krievu spiegu aktīvu dalību savā ziņā varētu būt pat viens no sāpīgākajiem Kremlim, jo par to sabiedrību informēja nevis kaut kāda izmeklēšanas komisija, bet gan Čehijas Pretizlūkošanas dienesta priekšnieks Mihails Kudelka: „Šo krievu spiegu tīklu finansēja Kremlis caur Krievijas vēstniecību. Atklātās krievu spiegu grupas uzdevums bija veikt kiberuzbrukumus mērķiem Čehijas Republikā un veikt kiberdiversijas pret Čehijas partnervalstu IT infrastruktūru.”
Nepagāja ne gads, un uzplauka kārtējais spiegu skandāls Čehijā tā paša gada decembrī, bet jau ar Ķīnas „diplomātu” un „tūristu” dalību. It kā vēl nepietiktu ar krievu spiegiem, bet Čehijā tika pieķerti uzdarbojamies arī ķīniešu spiegi, kuru uzdevums it kā bija vājināt Eiropas Savienības un NATO.
Bet, atgriežoties pie krievu spiegiem, 2018. gada decembra beigās Čehijas Izlūkošanas dienesta preses sekretārs Ladislavs Štiča norādīja: „Čehijā strādā ļoti liels skaits Krievijas aģentu. Šiem cilvēkiem ir diplomātiskās pases, un viņu uzdevums ir vājināt Eiropas Savienību un NATO.”
Kremlim ar to vēl nebija gana, tapa nākamais velnišķīgais plāns, kurš arī izgāzās, proti, krievu diplomāti, kas ikdienā strādāja Krievijas vēstniecībā Prāgā, bija ieplānojuši noindēt pilsētas mēru. 2020. gada maijā tika noskaidrots, ka kāda augsti stāvoša krievu amatpersona, kura bija norīkota darbam Čehijas galvaspilsētā, centās „iebarot” Prāgas mēram Zdenekam Hržibam un vēl divām Prāgas domes amatpersonām no Krievijas atvesto indi.
Krieviem atkal nekas nesanāca. Krievu spiegs/diversants tika atpazīts. Tas bija 35 gadus vecais Andrejs Končakovs. „Diplomāts” bija ieradies Prāgas lidostā 14. martā ar indi. Pēc tam viņš devās uz Krievijas vēstniecību Prāgā. Tā kā viņam bija diplomātiskā pase, viņa bagāžu lidostā neviens nepārbaudīja. Andreju Končakovu no lidostas savāca Krievijas vēstniecības šoferis, kurš čehu izlūkdienestu atskaitēs figurē ar vārdu Aleksandrs A. Domājams, viņš ir FSB virsnieks, kura uzdevums ir rūpēties par diplomātu/indētāju komandu un turēt acis vaļā, lai nepazustu slepenie dokumenti un citi priekšmeti, kurus Čehijā ieved krievu spiegi/diversanti. Šeit uzreiz nāk atmiņā bēdīgi slavenā FSB grupa, kura divas reizes „nenoindēja” Aleksandru Navaļniju.
Labi, Čehijai tā varbūt jau ir pagātne, par ko es ļoti šaubos, jo nākamais krievu spiegu/diversantu skandāls izvērtās Latīņamerikā. 2020. gada 8. decembrī Aleksandrs Belousovs un Aleksandrs Paristovs (Krievijas vēstniecības Bogotā sekretāri) kopā ar visām ģimenēm slepus uz karstām pēdām pameta Kolumbiju, jo viņi bija pieķerti spiegošanā. Tad, kad tika atklāts, ka abi spiegi vairs nav Kolumbijā, sākās diplomātiskās peripetijas Kolumbijas un Krievijas starpā. Ja abiem krieviem nebūtu izdevies aizlaisties, viņi tiktu apsūdzēti un sodīti par spiegošanu.
Kolumbijas mediji pēc tam rakstīja, ka Kolumbijas izlūkdienests divu gadu garumā bija rūpīgi novērojis abu krievu „atašeju” pārvietošanos valsts teritorijā, - šo operāciju kolumbieši bija nosaukuši Enigmas vārdā. Respektīvi, kolumbiešu izlūkdienests uzskata, ka abi krievi centās iegūt informāciju par valsts militāro izlūkošanas dienestu, tehnoloģijām, infrastruktūru un enerģētikas sektoru.
Runājot par situāciju Latvijā ar krievu spiegiem/diplomātiem, pieļauju, ka situācija ir daudz bēdīgāka. Piemēri tālu nav jāmeklē, uzmetiet aci mūsu Saeimai un lielāko pilsētu domēm. Ja ar to nepielec, tad aizdomājieties par tiem, kas pieprasa Latvijai iepirkt Sputnik V vakcīnas un sūdzas par NATO jūrniekiem, kas pieķēza puķudobes un nesamaksā ielas meitām par sniegtajiem pakalpojumiem. Varbūt Latvijas Bankas bijušais prezidents Ilmārs varētu palīdzēt attapties ar skaistajām fotogrāfijām no medībām Kamčatkā. Nu, ja vēl ar to nepietiek, tad varu jums ieteikt painteresēties par ik gadu Maskavā rīkotajām parlamentāriešu sporta spēlēm, kuras rīko bijušie GRU un FSB virsnieki, bet piedalās mūsu Saeimas deputāti, par šahisti Danu nemaz nerunāšu. Diemžēl, bet piemēru ir daudz, tikai žēl, ka to skandālu ar krievu spiegu dalību Latvijā ir tā pamaz!
Lūk, ar to arī nodarbojas Putina spiegu tīkls visā pasaulē visu šo laiku. Šie „diplomāti” visādos saviesīgos pasākumos vienmēr dalīsies ar savām vizītkartēm un plātīsies ar naudu, bet neviens no viņiem nedzers sauso vermutu, kā to darītu Jana Fleminga radītais Džeimss Bonds, jo krievu spiegi gandrīz vienmēr dos priekšroku šņabim.
P.S. Kā to visu var aizmirst, kā to visu var piedot Putina režīmam?
Avots iedvesmai:
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
