Krievijas propagandas modelis darbojas kā “melu šļūtene", kas paredz ātru milzīga apjoma puspatiesību un melu izplatīšanu

Jau labu laiku neesmu rakstījis par Krievijas propagandu un dezinformāciju, ko savulaik cītīgi pētīju. Kritiskā domāšana un mediju pratība ir lietas, kurās jātrenē sevi pastāvīgi; šis raksts varētu nedaudz palīdzēt. Te apskatīšu dažus aspektus, kuri ilustrē to, ka mūsdienu krievu propagandisti ir labāk ekipēti nekā viņu padomju kolēģi Aukstā kara laikā. Krievijas informācijas kara īstenotāji ir iedziļinājušies psiholoģijā, komunikācijas zinātnē un kognitīvajās zinātnēs, kas pēta mūsu uztveres īpatnības.

Vispirms par propagandas metodēm

Lai gūtu panākumus propagandas izplatīšanā, ir svarīga avotu dažādība; vairāki avoti ir pārliecinošāki nekā viens, it īpaši, ja šajos avotos parādās argumentu dažādība, kuri visi ved pie tā paša secinājuma. Tādējādi propagandists jūs ved it kā pa konusveidīgu tuneli, kura beigās ir viena, it kā pareizā atbilde.

Ja auditorijas interese ir zema, ziņojuma pārliecinošums var būt vairāk atkarīgs no argumentu skaita, kas to atbalsta, nevis no šo argumentu kvalitātes. Liels avotu skaits vairo auditorijas uzticēšanos. Citu cilvēku viedokļiem ir nozīme, it īpaši, ja ziņojums nāk no avota, kam ir kopīgas iezīmes ar adresātu. Ja politiskās kampaņas laikā vēlies panākt, ka par tevi balso autorūpnīcu darbinieki, tad kadrā jāparādās rūpnīcas strādniekam ar ķiveri galvā un kombinezonu mugurā, kurš skaidro, cik laimīgs viņš būs, kad tāds un tāds kandidāts īstenos savu rīcībpolitiku.

Ja informācijas apjoms ir mazs, informācijas saņēmēji mēdz dot priekšroku ekspertiem, bet, ja informācijas apjoms ir liels, saņēmēji dod priekšroku informācijai no citiem lietotājiem. Citiem vārdiem sakot, mums vajag politikas, ekonomikas, socioloģijas, medicīnas (u.c.) ekspertu komentārus medijos, jo paši nespējam būt visur speciālisti. Minēto nepieciešamību izmanto Krievijas propagandisti (ne tikai Krievijas), intervējot tos ekspertus, kuri “runā kā vajag”. Savukārt, ja tēma ir plaši zināma, tad sociālo platformu “eksperti”, kuri visu “zina labāk”, var ietekmēt tavu viedokli.

Spiež uz masu

Kristofers Pauls (Christopher Paul) un Mijarma Metjūsa (Miriam Matthews) raksturoja mūsdienu Krievijas propagandas modeli kā “melu šļūteni”, kas paredz milzīga apjoma puspatiesību un melu izplatīšanu. Minētie eksperti, pētot Krievijas metodes 2016. gadā, norādīja, ka Krievijas propaganda tiek izplatīta ātri, ar lielu atkārtošanās skaitu un tās vēstījumi mēdz būs savā starpā nesaskaņoti. Krievu propagandisti uzvar ar vēstījumu izplatīšanas ātrumu, jo viņu “mediju” redakcijām nav jāraizējas par faktu pārbaudi.

Pauls un  Metjūsa skaidroja, ka, ja indivīdam kāds objekts raisa spilgtas emocijas, tad viņš selektīvi pieņems tādu interpretāciju par objektu, kas ir saskanīgs sākotnējai attieksmei. Minētais apstāklis ir iemesls tam, ka propagandā bieži tiek izmantota emocionālā nokrāsa, lai raisītu afekta reakcijas. Turklāt, emocionālā sadaļa vairo iespēju, ka indivīds pieņems viņam tīkamu skaidrojumu pat no neuzticama avota. Vēstījumi, kuri rada informācijas saņēmējā emocionālu reakciju (piemēram, riebumu, bailes, laimi), daudz biežāk tiks nodoti tālāk neatkarīgi no tā, vai tie ir patiesi vai ne. Dusmas saturoši vēstījumi ir pārliecinošāki dusmīgi noskaņotai auditorijai. Vēl viena mūsu uztveres īpatnība – ja sīkas detaļas saturošs vēstījums izskan no liecinieka tiesas zālē (vienalga – patiess, vai nepatiess), tas tiek uztverts kā uzticamāks nekā citi. Te varētu turpināt, bet vienam rakstam pietiks.

Ko šodien dzied Kremļa lakstīgalas?

Krievijas ārlietu ministrs Segejs Lavrovs, kurš vienlaikus piestrādā arī par propagandistu un dezinformatoru, nesen teica, ka jau 500 gadus visas pasaules problēmas ir radušās Eiropā vai arī, pateicoties Eiropas kolonizācijas politikai. Vai zināt, kas ir ierāmēšanas metode komunikācijā? Komunikators, veidojot savu vēstījumu, izveido it kā bildes rāmi, kur izceļ vienus realitātes aspektus, bet citus atstāj ārpus tā.

Tas labais, ko devusi Eiropa visai pasaulei, Lavrova rāmējumā neiekļuva. To, ka Krievijas elite vairākus gadsimtus ir stiepusies Eiropas virzienā, apskaužot un atdarinot to, ministrs arī kautrīgi noklusēja. Krievu teiciens – ieraudzīt Parīzi un mirt! – jau vien ir ko vērts. Tāpat ministrs  noklusēja Krievijas kaimiņu tautu nepārtrauktās nopūtas par Krievijas destruktīvo ietekmi, kas simtiem gadu ir nesusi asins plūdus, ieslodzījumu, izsūtīšanu, brīvības laupīšanu un citas negācijas.

Nesen Aleksandrs Dugins atkal tika pielaists pie “valsts mikrofona”. Viens no lielajiem propagandas kanāliem ļāva neoeirāzistam Duginam skaidrot, ka Donalds Tramps un viņa administrācija ir ideoloģiski līdzīgāka Krievijas priekštatiem par tradicionālajām vērtībām.

Jau vairākkārt esmu paudis, ka atbalstu tās tradicionālās vērtības, kuras saskan ar kristietības principiem, bet nosodu to, ka Krievijas valdošie hedonisti tēlo, ka tic vispār jebkādām vērtībām, neskaitot varu un  naudu. Viņu personīgā dzīve un rīcība norāda ne jau uz tradicionālajām vērtībām. Vai zinājāt, ka “garīgājā” Krievijā, kas netaisnīgi karo pret Ukrainu, ir mazāks kristiešu īpatsvars

 nekā Ukrainā? Tas ir fakts, bet kad putinistiem ir interesējuši fakti? Agrāk, kad vēl piedalījos starptautiskās politikas semināros un konferencēs Krievijā, konstatēju tās iedzīvotājos tādu tiesisko nihilismu un neticību jebkādām vērtībām, kādu neesmu redzējis nevienā no vairāk nekā 30 valstīm, kurās esmu bijis. Krievijas “elite” ir cinisma pārņemta un piesedz savu impērismu un agresivitāti ar it kā garīgumu. Nenoliedzu Eiropas iekšējās slimības; morālās degradācijas ir daudz, bet ne jau putinisti ir tie labie ārsti.

Vēstījumu korekcija par ASV

Atceramies, ka Margarita Simojana solīja dzert šampanieti un pielikt pie sava auto ASV karogu, kad Donalds Tramps kļuva par valsts prezidentu pirmo reizi? Pēc tam sekoja paģiras no tā šampanieša, jo izrādījās, ka Tramps reālajā rīcībā nemaz tik draudzīgi neizturējās pret Krieviju. Nu, lūk, kad Tramps uzvarēja otro reizi, tad Vladimirs Solovjovs un citi propagandisti jau bija reālistiskāki un skaidroja, ka Tramps ir daļa no ASV, kas vienmēr bijusi naidīga pret Krieviju.

Tagad viņos ir atmodusies piesardzīga cerība, tāpēc arī Duginam ļauj izteikties. Līdzīgi, kā viņam ļāva izteikties kādā turku žurnālā, kurā Azerbaidžānas-Armēnijas kara laikā viņš skaidroja, ka ar azerbaidžāņiem krievus saista atbalsts tradicionālajām vērtībām atšķirībā no Armēnijas, kas Nikola Pašinjana vadībā ejot  Rietumu virzienā. Nu. jā, saprotams, musulmaņi tagad Kremlim tuvāki par armēņu kristiešiem ar tik senu kristietības vēsturi, kas Maskavas patriarhāta vadībai liktu pastāvēt malā un kautrīgi paklusēt. Sergejs Lavrovs mierīgi tiekas ar Taliban teroristiem, jo tie ir labāki par armēņu kristiešiem… Te Krievijas propagandistiem atskaņojam Imanta Kalniņa dziesmu par četriem baltiem krekliem.

Maini uzplečus, baltie ir pilsētā!

Kādā komēdijā viesnīcas šveicars, domājot, ka atkal mainās vara, izsaucās: “Meņai pogoni, belije v gorode!” (Maini uzplečus, baltie ir pilsētā!) Šo pieminu, jo Krievijas propagandisti runā, kā saimniekam Kremlī vajag. Un vajadzība var strauji mainīties. Piemēram, krievu eirāzisti, kuri aizbēga no Krievijas pēc sarkanā apvērsuma uz Bulgāriju, pagājušā gadsimta 20. un 30. gados skaidroja, ka Eiropa ir ļaunums. 1920. gadā Sofijā tika publicēta Nikolaja Trubeckoja grāmata „Eiropa un Cilvēce”. Tajā viņš rakstīja: „Mums ir jāpierod pie domas, ka romāņu – ģermāņu pasaule ar savu kultūru ir mūsu niknākais ienaidnieks.”

20. gs. beigās eirāzisma ideju stafeti pārņēma Aleksandrs Dugins, kurš 21. gadsimta sākumā skaidroja ka Eiropa ir laba,  bet ASV – slikta. Viņš novilka “Eirāzijas sadarbības asi” caur Maskavu, Berlīni un Parīzi. Klasiskās ģeopolitikas piekritējiem patīk zīmēt kartē asis, reģionus un apļus. Tajā laikā (ap 2008.-2009. gadu) patriarhs Kirils kādā rakstā skaidroja, ka Krieviju un Eiropu saista kristīgās vērtības. Nu un Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka sadarbība ar ES kalpos Krievijas modernizācijai (lai ko tas arī nozīmētu). Dugins toreiz kritizēja “atlantistus” – ASV un NATO kopumā – par ekspansiju Krievijas virzienā, bet Angele Merkele, Gerhards Šrēders un viņam līdzīgie bija “labie eiropieši”, kas palīdzēja Putina režīmam labi pelnīt Eiropā.

2007. gadā grāmatā „Postmodernisma ģeopolitika” Dugins rakstīja: „Nekas nav tik populārs Krievijā šodien kā nepatika pret Ameriku. Antiamerikānisms – tā ir totāla aizraušanās. [..] Tas ir ticības simbols. Antiamerikānisms – tas ir nopietni.” Dugins uzskatīja, ka antiamerikānisms ir tā platforma, uz kuras jābalsta visas Krievijas sabiedrības konsolidācija. Tas došot iespēju apvienot gan „labēji”, gan „kreisi” noskaņotos. Zem antiamerikānisma karoga vajagot apvienot visus sabiedrības slāņus. Tie, kuriem ir cits viedoklis par ASV, esot absolūtais mazākums. Antiamerikānisms esot kļuvis par Krievijas nacionālo identitāti.

Tā viņiem toreiz vajadzēja runāt, bet tagad? Tagad Eiropa atkal ir nozīmēta par slikto, bet amerikāņiem tiek dota iespēja. Ja Tramps neattaisnos cerības, Duginu atkal varēs pastumt tālāk no mikrofona, kā tas jau notika 2015. gadā, pēc tam, kad neoeirāzists TV studijā kliedza: “Putin, ieved karaspēku Ukrainā!” Tā nedrīkst, jo vadonis pats zinās, kad un kā.

Ja gribi, lai tevi ievēro, izaicini stiprāko!

Kopumā jau ASV loma Krievijas oficiālajā, kā arī ikdienas līmeņa un propagandistu retorikā gandrīz vienmēr bijusi nemainīga. ASV tiek pozicionēta kā ienaidnieks Nr. 1 un Krievijas lielākais konkurents cīņā par pasaules lielvaras statusu. NATO aliansi Krievija apsūdz kara ar Ukrainu izprovocēšanā, ekspansijā un kopumā attēlo kā agresīvu militāru organizāciju, kas grib iznīcināt Krieviju.

Vienlaikus Krievijas retorikā attiecībā pret NATO vienmēr bijušas dažādas pretrunas. No vienas puses tā esot agresīva spēcīga alianse, kas veicina gan Baltijas valstu bruņošanos (“pārvērš Baltijas valstis par militāru poligonu”), gan sniedz atbalstu Ukrainai. No otras puses propagandisti uzsver – NATO 5. pants nebūšot nekāds glābiņš Baltijas valstīm iebrukuma gadījumā, tāpēc ir velti cerēt uz Rietumvalstu atbalstu. Nekonsekvence vēstījumos ir tipiska Krievijas propagandas metode. Putins savulaik teica, ka “Krievija ir Eiropa” un 2000. gadu sākumā pat bija aktuālas diskusijas par to, ka Krievija varētu kļūt par NATO dalībvalsti.

Krievija ilgstoši deklamējusi, ka Ukrainā notiek karš starp Krieviju un Rietumiem (NATO), nevis Krieviju un Ukrainu. Vienlaikus 2022. gadā Putins komentēja, ka Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO nerada draudus Krievijai, neskatoties uz to, ka Krievijas robeža ar NATO palielinājās teju divas reizes un Baltijas jūra kļuva par tā dēvēto NATO ezeru. Bet tagad krievu propagandistiem dotas norādes aktualizēt tādus argumentus kā “sarunas ir nepieciešamas”, lai parādītu, ka “Krievija vienmēr ir atbalstījusi diplomātiskus risinājumus” utt.

Nobeigumā par brīvību

Daži pārmet, ka esmu pārāk pozitīvi noskaņots pret Donaldu Trampu, citi man raksta, ka pārāk kritizēju viņu. Redzu, ka daļa cilvēku skata politiķus kā dēmonus, vai eņģeļus. Neplānoju darīt līdzīgi; traibālisms man nav tīkams.

Ja jaunā ASV administrācija ierobežo augstskolu netaisnīgo rīcību, kas paredzēja ļaut vīriešiem piedalīties sieviešu sportā, tad aplaudēju Trampam par taisnīguma atjaunošanu koledžu un universitāšu sportā. Ja Donalds Tramps sauc pie atbildības tās universitātes, kuras pievēra acis uz Hamas terorisma atbalstīšanu, antisemītismu un ebreju studentu diskrimināciju augstskolu pilsētiņās, tad viennozīmīgi atbalstu šajā ziņā Trampu.

Savukārt, ja ASV prezidenta pārstāvis Stīvs Vitkofs stāsta pasakas par “referendumiem” Ukrainā, un Donalds Tramps izsaka atbalstu Putina pozīcijai, ka karš esot sācies, jo Ukraina gribēja iestāties NATO, tad nosodu šādu interpretāciju. Jo “karš nesākās” kaut kā abstrakti; to uzsāka paranoiski un impēriski noskaņotais Putins, kurš lišķu vidē sadomājies, ka drīkst izlemt tautu likteņus, atņemot tām tiesības uz pašnoteikšanos un no Maskavas neatkarīgu ārpolitiku. Starp citu, arī Trampam nav tādu tiesību.

Draugi, ja kāds dara ko labu, slavēsim viņu! Ja tā pati persona darīs ko sliktu, tad kritizēsim. Lūk, tā ir brīvība, bet teikt to, ko saka citi, laikā, kad tu tam nepiekrīti, ir verdzība.

Novērtē šo rakstu: