Krievijas spiegi un ietekmes aģenti Latvijā: čekista Edvīna Inkēna un “Labvakar” gadījums

Saskaņā ar Rozes teikto Edvīns Inkēns bija minētās VDK stukaču trijotnes līderis. Roze arī ļoti skaidri izstāstīja kā tapa raidījums "Labvakar", un kādi spēki stāvēja aiz "Latvijas Tautas frontes". Tautai ir jāzina savi varoņi! Lūdzu, izlasiet zemāk uzrakstīto un vienreiz sāciet domāt! 

„Edvīna Inkēna studenta gaitas sākās 1976. gadā, mācoties toreizējās Latvijas Valsts Universitātes Žurnālistikas fakultātē. Studentu vidū Edvīns izcēlās kā asprātīgs, gudrs un atklāts sarunu biedrs. Puiši uzticējās viens otram. Kursu sākumā brauca kolhozu talkās, rīkoja ballītes. Edvīns bija viens no grupas saliedētājiem. Kā zināms, katrā augstskolā Padomju Savienībā bija kuratori no VDK (Valsts drošības komiteja jeb čeka). Otrajai daļai jeb pretizlūkošanai bija īpaša interese par studentiem. Tajā laikā Universitātē kūrēja labi sagatavoti operatīvie darbinieki. Kā vienu varu minēt Ozoliņa kungu.  

Edvīns nokļuva redzeslokā kā perspektīvs kadrs. Tas notika 1979. gada nogalē pēc kāda lielāka pasākuma LVU. Zinu to, ka Edvīnu vervēja operatīvais darbinieks, tolaik no 2. daļas, uzvārdā Zaļais. Students Edvīns Inkēns bija zinātkārs un atraisīts. Viņš jau studiju gados, ne bez mūsu palīdzības, strādāja Latvijas Radio ārzemju redakcijā. Viņa interese par ārpolitiku bija dabiska. Edvīnu nevajadzēja virzīt un iespaidot.

1983. gadā Inkēns ar kolēģiem apmeklēja kādu ārvalsti un brauciena laikā izpildīja 2. daļas doto uzdevumu – atgriežoties uzrakstīja detalizētu ziņojumu par diviem puišiem, studentiem. Uz kompromata pamata abi tika savervēti kā aģenti VDK. Inkēna kungs ar savu ziņojumu var iepazīties attiecīgajās iestādēs, kuras pārņēma čekas pavirši atstāto mantojumu. Jāpiebilst, ka lielākā tiesa dokumentu gan atrodas Piemaskavas pilsētā Podoļskā, bet daži dīvainā kārtā ir atceļojuši uz Latviju.   

1984. gadā Inkēns tika pārvests darbā uz 1. daļu (VDK 1. daļa nodarbojās ar ārējo izlūkošanu). Tas notika pēc īpašas viņa personības analīzes. Atcerēsimies, ka Edvīns tolaik strādāja Latvijas Radio ārzemju raidījumu redakcijā, plecu pie pleca ar Nikolaju Neilandu (diplomāts, politiķis un žurnālists, vairākus gadus strādāja diplomātiskajā darbā Zviedrijā, kur, domājams, bijis saistīts ar PSRS drošības iestādēm). Televīzijā viņa partneris bija Mavriks Vulfsons (komunistu partijai pietuvināts žurnālists). Jau 1983. gadā Edvīns skaloja cilvēku smadzenes ar raidījuma “Globuss” starpniecību. Nākamajā gadā viņš pārgāja strādāt uz Propagandas redakciju. Nostrādāja pie Ivara Ķezbera (politiķis un diplomāts, no 1973. līdz 1978. gadam strādāja PSRS vēstniecībā Zviedrijā, kad, domājams, bija saistīts ar VDK), kuru pamatoti uzskata par Inkēna aizmuguri, ieteikums.  

Tomēr 1986. gadā Čatokvas konferences (ASV–PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās Jūrmalā) laikā vadīt pārraidi no Dzintaru koncertzāles augstākās VDK aprindas uzticēja Edvīna kolēģim Jānim Gavaram. Tas notika tādēļ, ka, neskatoties uz Inkēna kunga principialitāti un ticību tam, ko viņš dara, viņa angļu valodas nepietiekamība darbu lika uzņemties Gavaram. Šajā laikā Edvīna Inkēna saimnieki bija 1. daļas darbinieki Ločmelis (Pēteris Ločmelis – LPSR VDK 1. daļas 2. nodaļas operatīvais pilnvarotais) un Anspaks (Roberts Anspaks – VDK 1. daļas 2. nodaļas darbinieks.).  

Atmodas laiku sākumā, 1987. gadā VDK pastiprināti gatavoja atbilstošu rezidentūru, kas varētu darboties ārzemēs, jo nereti gadījās, kad kāds mūsu darbinieks tika atmaskots un izraidīts no ārvalsts. Tā gadījās arī ar Robertu Anspaku, kurš kā žurnālists Cīrulis veica savus pienākumus ASV. Liktenim un kopīgai vēlmei iemācīties angļu valodu labpatika šos abus kungus savest kopā Pārdaugavā LVU docenta Ulda Abeltiņa dzīvoklī. Tajā laikā docenta dzīvoklī kosmētisko remontu veica Abeltiņa kādreizējais kolēģis no svešvalodu fakultātes Jānis Jurkāns. Jurkāns bija aizgājis no LVU pēc paša vēlēšanās, jo nespēja samierināties ar tur notiekošo. Kamēr Inkēns ar Anspaka kungu cītīgi mācījās angļu valodu, Jurkāns mālēja. Par stundām norēķinājās Roberts Anspaks.  

1987. gada vasarā notikumiem attīstoties neparedzamā virzienā, VDK izstrādāja stratēģiju tuvākam laikam, kas paredzēja aizpildīt vakuumu, kāds varēja izveidoties pēc aktīvāko helsinkiešu (Cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki-86” dalībnieku) izraidīšanas no valsts. Un tad sākās pašas interesantākās lietas, kuras daudzi varbūt nojauta, bet sīkumos nezināja.   

“Labvakar” laiks    

1988. gada janvārī no vecā Āgenskalna (Latvijas TV vecā studija Āgenskalnā) tika pārraidīta tiešraide ar nosaukumu “Labvakar, Latvija”. Tā satricināja sabiedrību ar savu atklātību un specifiskajiem studijas komentāriem. Lai radītu demokrātisku iespaidu, uz studiju varēja piezvanīt un uzdot jautājumus. Jāteic, tie problēmas raidījuma vadītājiem neradīja.

Pati iecere nāca no Inkēna puses. Kas viņu uz to pamudināja, varam tikai minēt. Bet jāatgādina, ka 1987. gada straujie notikumi noteica spēles noteikumus. Uz 14. jūnija pasākumiem ieradās TV grupa Zeltkalnes (Brigita Zeltkalne, “Panorāmas” žurnāliste) kundzes vadībā. Šī grupa filmēja riteņbraucēju svētkus, sarkanos strēlniekus, kuri nosodīja ažiotāžu, kāda sacelta ap 14. jūniju, protams, arī pašu “H-86” rīkoto gājienu un ziedu nolikšanu.

Pāris dienas vēlāk ne bez Gavara un Inkēna kungu līdzdalības materiāli televīzijā tika samontēti un paņemti uz Stabu ielas māju (LPSR VDK galvenā ēka, tā sauktā Stūra māja). Caur presi sabiedrība tika noskaņota nelabvēlīgi pret tik lielu atklātību. Tas kaitēja iepriekš izstrādātajam plānam – katrs notikums jāatspoguļo, un tam jādod atbilstošs novērtējums.   

Inkēnam uzticēja veidot reportāžu par nākamajiem “kalendārajiem nemieriem” – 23. augustu Rīgā. To viņš paveica profesionāli. Pēc vakara pārraides VDK atbildīgie darbinieki sanāca kopā un novērtēja notikušo. Gandrīz visi atzinīgi novērtēja Edvīna Inkēna sagatavoto un vakarā pārraidīto reportāžu, kurā bija intervijas ar ļaudīm, kas pārsvarā nezināja 23. augusta nozīmi. Taču bija arī tādi, kas sarunās ar žurnālistiem pauda konkrētu attieksmi un zināšanas par šo dienu vēsturē. Atceros aktiera Jāņa Skaņa sacīto par it kā slepeno protokolu esamību. Tas tika izgriezts ārā.

Visi šaubīgie pilsoņu izteicieni nonāca attiecīgās iestādes analītiskajā nodaļā, kur, tos apstrādājot, tika uzzināts sabiedrības noskaņojums. Atsevišķi cilvēki tika aicināti uz pārrunām savos darba kolektīvos. Ja viņi neatzina alošanos, tad tika nosodīti avīžu slejās. Šeit lielu ieguldījumu deva TV Propagandas redakcija, kura cieši kontaktējās ar mūsu darbiniekiem. Un citādāk jau arī tolaik nevarēja.  

Problēmas radās vēlāk, kad Inkēna kungs pats uz savu galvu sāka virzīt procesus. Var minēt 1988. gada augustā veidoto tiešraidi par Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu esamību. Edvīna sarunu biedrs bija tolaik LPSR kultūras ministrs Ivars Ķezbers. Atcerēsimies, ka oficiāli tādas lietas tika noliegtas. Kuluāros gan paši komunisti runāja, ka pat Austrumberlīnes arhīvos esot protokolu slepenie pielikumi. Tomēr uzdot tik konkrētus jautājumus Ķezberam bija liels risks. Viņš saminstinājās un sāka runāt par [vēstures] baltajiem plankumiem.

Edvīnam tika punkti no skatītājiem, kur autoritāte tiek gūta lēnām un gudri. Taču attiecībā pret čeku viņš pārforsēja. Jau tajā laikā VDK sāka dalīties pārbūves (krievu “perestroika”) piekritējos un pretiniekos. Daži vecie virsnieki uzskatīja, ka Inkēns vairs nekalpo padomju idejām. Šādus uzskatus veicināja “Labvakar” komandas biežie braucieni uz ārvalstīm, kur tika intervēti un pēcāk parādīti televīzijā “reakcionārie” trimdas tautieši.

Jāatgādina – VDK 1. daļa nodarbojās ar izlūkošanu. Bija saņemtas direktīvas no Maskavas iesaistīt žurnālistus, aktierus un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ārzemju braucienos, kur pārsvarā viņi nevis aģitēja par padomju idejām, bet sagatavoja augsni un vairoja uzticību tautiešu integrācijai iespējamos repatriācijas gadījumos. Ļoti svarīgi bija panākt PBLA (Pasaules Brīvo latviešu apvienība) un ALA (Amerikas latviešu apvienība) vadības ticību tiem spēkiem, kas 1988.–1989. gadā veidoja Atmodu. To visu perfekti veica uzcītīgi ļaudis, tā teikt – no tautas. Tautas frontes Ārējo sakaru komiteja atšķirībā no citām komitejām saņēma telpas Dzirnavu ielā 30. Tieši otrajā stāvā, kur līdz tam atradās VDK 1. daļas konspiratīvais dzīvoklis. Liktenim labpatika, ka vēlēšanās par komitejas priekšsēdi kolēģi apstiprināja nevis Inkēnu, bet Jurkānu. Komitejā vēl darbojās Kalniete, Vulfsons, Freimanis.  

Edvīns Inkēns un Jānis Jurkāns, neraugoties uz kopīgiem uzdevumiem un draugiem no VDK 1. daļas, bieži ecējās. Acīmredzami tolaik abiem piemita līderu loma Atmodas kustībā. Tomēr bieži tas traucēja kopīgajā darbā. Abiem ir patikušas sievietes. Jurkānam pirmais brauciens no LTF uz PBLA kongresu Kalifornijā bija liktenīgs. Te viņš satika Ilzi (Ilze Jurkāne, banku un finanšu speciāliste, kulinārijas eksperte). Draudzība ieilga. Jānim vajadzēja izšķirties, ko viņš arī vēlāk izdarīja. Toties Edvīns čomiski informēja Robertu Anspaku par Jurkāna sānsoļiem. Atgādināšu, ka Jānis Jurkāns tolaik bija precējies. Paldies Dievam, čeka tik zemu nenolaidās, un kopējā lieta varēja turpināties.   

Sevišķi svarīga bija PBLA piekšsēža Gunāra Meierovica pārvilināšana mūsu pusē. Tas notika 1989. gada rudenī LTF 2. kongresa laikā. Edvīns izkārtoja Meierovica tikšanos ar LPSR AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu. Mūsu vēlēšanās bija, lai arī vīrs, kas stāvējis pie Padlatvijas šūpuļa – Bruno Kalniņš – viesotos šeit un tiktos ar republikas vadību. Diemžēl svītru pārvilka “Labvakar” intervija ar Brunīti. Izcilais sociāldemokrāts aizrunājās pārāk tālu, bija neprecīzs vēsturisko notikumu atspoguļošanā. Tā vietā, lai ar studijas komentāru precizētu, atgādinātu patiesību, Inkēns stūrgalvīgi klusēja. Tas nepatika mūsu vadībai. Kalniņa kungs, lai arī aicināts, tā arī Latviju neapmeklēja.  

Maza atkāpe. Tajā laikā, kad citur Padomju Savienībā notika nemieri, lija nevainīgu cilvēku asinis, un ļaudis nezināja, uz kuru paļauties. VDK, vismaz Latvijā, bija svarīgi procesus kontrolēt un ievirzīt mierīgā gultnē. Mēs, specdienestos strādājošie, apzinājāmies, kādas sekas var būt ārkārtas stāvokļa ieviešanai, kā 1989. gada aprīļa notikumos Tbilisi. Tieši tāpēc notika daudzu helsinkiešu un citu aktīvistu izraidīšana no valsts. Būtībā daudzi no viņiem aizbrauca ar prieku un aizmirsa par nacionālo jautājumu. Daži (vārdā nesaukšu) aizbrauca ar mūsu gādību un centās kalpot, kā nu mācēja. Varbūt tieši tāpēc viņiem šodien tik grūti pieņemt Triju Zvaigžņu ordeni?   

Lai nu kā, bet tolaik vismaz 1. daļai bija svarīgi veidot tiltu ar pretējo krastu, lai trimdas latvieši saprastu un, galvenais, noticētu pārbūves procesa neatgriezeniskumam. Atcerēsimies Maskavā panākto vienošanos 1986. gadā starp Gorbačovu un Bušu. Viens no poligoniem, kur pārbaudīt atklātības politiku, bija Baltijas reģions. Tomēr mēs centāmies, lai procesus virzītu pazīstami cilvēki, kādi vadīja Tautas fronti. Nacionāļi mums var pārmest, ka savās aktivitātēs tikuši ierobežoti. Bet velti. Godīgi runājot, melno darbu paveica tieši LNNK (Latvijas Nacionālās neatkarības kustība) un VAK (Vides aizsardzības klubs). Idejiskā ziņā.

Vienīgi runājot par līderiem, mēs panācām, ka partijas funkcionāri un arīdzan godīgie komunisti saņem tautas uzticību. Un te par pilsoņu ideoloģisko apstrādi jāsaka paldies Inkēnam un “Labvakar”. Nav iespējams tik īsā laikā mainīt cilvēka imidžu bez masu informācijas līdzekļu palīdzības. Šī ir daudzu postkomunisma valstu lielākā problēma. Mēs labi atceramies Čaušesku likteni Rumānijā, Austrumvācijas līdera Honekera bēdīgo iznākumu.  

Lai arī VDK valdīja dažādi uzskati, dominējošais bija – tie cilvēki, kas ir izglītoti un tautai pieņemami, jāsagatavo jaunam lēcienam vai pārejai citā kvalitātē. Un galvenais, lai lielākais vairums ārvalstīs mītošo tautiešu arī pieņemtu līdzšinējos līderus. TF Ārlietu komiteja to paveica profesionāli. Kas to apšauba, lai atbild sev uz vairākiem jautājumiem. Kā izskaidrot fenomenu, ka tikpat kā neviens trimdas tautietis neiebilda (izņemot Ģērmani, Sluci) pret lielo kompartijas biedru skaitu TF rindās? Pirmā TF kongresa pārtraukumā politnama Mazajā zālē pulcējās komunisti, lai izteiktu neuzticību Augustam Vosam Maskavā un LKP 1.sekretāru Jāni Vagri, kas “neko ļaunu tautai nav darījis”, nomainītu ar, citēju, “rakstnieku un komunistu Jāni Peteru”. Zinu, ka daudzus materiālus LNNK paslepus sūtīja uz ārzemēm, bet tas uz prāta apgaismību trimdiniekus neuzvedināja. 

Kāpēc viens no galvenajiem PBLA darboņiem piekrita tikties un vēlāk pat balotēties vienā sarakstā ar kādreizējo kompartijas ideologu Gorbunovu? Lai cik tas neliktos dīvaini, trimdas latviešu vadība bija mūsu tīklos jau 1989. gadā. Ar šo uzdevumu perfekti galā tika gaspoģins (kā viņu nereti dēvēja VDK strādājošie krievi) Inkēns. Pretēji Latvijā TF paustajai domai par ekonomisko neatkarību soli pa solim, ko parasti deklarēja Jurkāns, jau nepilnu mēnesi pēc LTF 1. kongresa tautas “ārējā” fronte Kalifornijā atklāti dziedāja par brīvu Latviju. Un tautieši tur to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi mīļos sūtņus no tēvzemes uzņēma ar visu sirds mīļumu, ziedoja naudu, videofilmēšanas kameras, izvadāja pa letiņu centriem visā Amerikā. Labvakarieši uzņēma simtiem stundu unikāla materiāla, no kura daļu mēs dabūjām savā pārziņā. Jo tādi tolaik bija spēles noteikumi.  

Vienīgais, ko VDK neparedzēja un nevarēja ietekmēt, – līdzekļu plūsma bija tik liela, ka tā aizgāja pašplūsmā. Sakaru uzturētāji vēl pirms 4. maija Latvijas bija izveidojuši kontus Rietumu bankās, kur ar tiem rīkojās pēc saviem ieskatiem. Otrs – mēs nevarējām pilnībā kontrolēt Rietumu specdienestu interesi un arī kontaktēšanos ar mūsu sūtņiem. Daži no mūsu vadības uzskatīja, ka spēle notiek uz abām pusēm, lai arī reālu pierādījumu tam nebija.  

Edvīnam Inkēnam nācās arī ciest. Tīri fiziski. Manās piezīmēs ir saglabājies konkrēts datums – 1988. gada 6. septembris. Viesnīcas “Rīga” restorānā Inkēna kungs pusdienoja ar kādu jauku dāmu, kuru vārdā neminēsim. Pienāca trīs vīri baltos kreklos, šlipsēs un vējjakās. Sakot, ka vēlas parunāt par 40. gadu, puiši gribēja apsēsties, pret ko Edvīns iebilda. Kā ne, bet sākās roku palaišana. Edvīna degunu ķēra dūre. Zālē sēdošie palika nesapratnē. Palīdzēt bija lieki – cik ātri trijotne ieradās, tikpat ātri nosvīda. Jāteic, ka Edvīns neizraisīja kautiņu un arī neaizstāvējās. Savam draugam Robertam Anspakam pat lūdza neko nesākt, lai atrastu vainīgos.

No šodienas viedokļa spriežot, incidents sekoja tikai kādu nedēļu pēc Edvīna un Ķezbera tiešraides TV, un to var arī saistīt ar atmaksu par Ivara nostādīšanu neērtā stāvoklī būtiska jautājuma priekšā. Bet var būt arī citi iemesli. Līdzīgs gadījums kādā publiskā pasākumā notika arī 1989. gadā, kad Edvīns devās nokārtot dabiskās vajadzības un piedzīvoja līdzīgu uzbrukumu. Jāuzsver Edvīna pacietība un māksla pārestību nepubliskot. Ne visi to spēj.   

Divi augstāk aprakstītie gadījumi varētu būt kāda atbilde žurnālistam vai personīga nepatika. Iemesls – daži VDK virsnieki ziņoja par Edvīna Inkēna sakariem ar specdienestiem ārzemēs. Maskavas kolēģi to gan pa saviem kanāliem pārbaudīja, bet neko konkrētu neatrada. Tas gan nemazināja dažu čekistu naidu pret minēto personu. Jo, kā jau sākumā uzsvēru, Edvīns samērā ātri uzdienēja no 2. daļas (pretizlūkošana) uz l. daļu (izlūkošana). Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai. Un te nu atskaitēs vajadzēja visādi līferēt. Man ļoti patīk Ulda Ģērmaņa teiciens par apmaušanu.  

Par trimdas tautiešu apmaušanu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Nav Atmodas laikā lielāka apmāvēja par Edvīnu Inkēnu. Lai kā kuram viņš patiktu vai ne, bet viņa pārliecināšanas māksla robežojās ar profesionālu demagoģiju. Par to šad un tad uzzinām, parunājoties ar cilvēkiem, kuri bijuši ciešāk saistīti ar Edvīnu. Palasiet cienījamā pirmās Latvijas ārlietu ministra dēla Gunāra Meirovica atmiņas 1998. gada oktobra “Lauku Avīzē”. Varbūt taps skaidrāka bilde. Žēl, bet aizsaulē jau ilgus gadus ir Latvijas pilnvarotais vēstnieks ASV Anatols Dinsbergs. Inkēna kunga pareizais tonis un māksla sirmo kungu paņemt uz patriotiskām jūtām ir apbrīnas vērta. Vai kāds to vispār aprakstīs?   

Vajadzētu atcerēties, kā veidojās “Labvakar” fenomens, kas sasēdināja visu ģimeni pie TV ekrāniem un lika ticēt redzētajam un dzirdētajam bez ierunām. Informācija, kurai uzticamies, var būt divejāda. Svarīgi, kā tā tiek izgaismota. Piemēram, Interfronte “Labvakar” sižetos bija groteska, lai neteiktu vairāk. Un tā jau arī bija. Vienmēr kāds kadrā pateica ko piedauzīgu, latviešu mentalitātei nepieņemamu, vai vienkārši truli skatījās objektīvā, vai arī rubināja degunu, sēžot politizglītības namā. Pēc sižeta sekoja apsmadzeņošana mazāk uzmanīgam skatītājam. Studijā salika visu pa plauktiņiem un tautai pateica, kā būs, ja nebūs. Turpretī, veidojot sižetus par LTF līderiem, tika parādīta tautas mīlestība, aizmirstot pastāstīt par pagātni, aizkulisēm un nākotnes nodomiem. Jo tautai jau viss nav jāzina. Kas attiecas uz neformālām kustībām, tām atvēlēja necilu vietu, parādot, ka, piemēram, LNNK pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kas tikai proponē latvisku Latviju un gremdējas pirmskara nostalģijā.  

Kas attiecas uz personām, kuras izcietušas sodu padomju nometnēs un cietumos un kuras varēja daudz vairāk pastāstīt un saliedēt tautu Atmodai, “Labvakar” strikti ievēroja ideoloģiskās daļas ieteikumu tādus labāk nerādīt. Nekad Inkēna vadītie žurnālisti nav pievērsušies nedz Astram, nedz Ziemelim vai kādam citam. Zinātņu Akadēmijas Tautas kinostudijā tapa režisora Zigurda Vidiņa filma “Četri stāsti bez epiloga” par cilvēkiem, kuri cietuši dažādu laiku represijās. To 1988. gada sākumā noskatījās virkne radošu cilvēku, starp kuriem Inkēna kungs bilda – tādu nevarot rādīt sabiedrībai. Protams, aizliegtais auglis ir saldāks. To skatījās pa kaktiem, pārsūtīja uz ārvalstīm, pavairoja, radot ažiotāžu, kaut filmu normāli varēja parādīt Latvijas Televīzijā. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas baidīsies. Bet Propagandas redakcija varēja būt drosmīgāka un sabiedrības vēlmēm pretimnākošāka.   

Tajā pašā laikā bija situācijas, kuras izplānoja paši televīzijas vadības ļaudis. Un tas mūs patiesi tracināja, lai arī sapratām motivāciju attiecīgiem rājieniem no toreizējā TV ģenerāldirektora Lejas par to, ka, neskatoties uz filmēšanas aizliegumu pie Brīvības pieminekļa 1988. gada 25. marta deportāciju sakarā, “Labvakar” komanda tomēr ieradās un savu darbu paveica. Acīmredzami, kādam vajadzēja labvakariešus uztaisīt par mocekļiem. Pie kam vēlāk neformālajā (smejies) izdevumā “Auseklis” tika nopublicētas pavēles par rājieniem vairākiem TV ļaudīm. Arī tā var veidot mocekļa tēlu, kuru patstāvīgi vajā čekas neredzamās rokas. Tas VDK cilvēkus patiesi saniknoja, bet taisnoties būtu stulbi. Par neskaidriem jautājumiem Edvīns personīgi zvanīja savam šefam Robertam uz mājām, darbu vai pat docenta Ulda Abeltiņa dzīvokli. Tas gan nenotika bieži, jo parasti Inkēna kungs zināja, ko var rādīt, bet ko ne.   

Dažreiz domas tomēr dalījās. Piemēram, kad 1988. gada septembrī liela grupa LNNK entuziastu talkas veidā divas dienas atbrīvoja Jāņa Čakstes kapa ansambli no soliņiem, apauguma, liepām, VDK, saprotams, interesēja, kas ir šie cilvēki, ko viņi runā, ko domā, jo vēl nebija noticis [LNNK] partijas kongress, kustība tikai auga. Viens no nelikumīgajiem koku zāģētājiem bija Raits Valters, kurš ar kaseti no notikuma vietas devās uz televīziju, lai parādītu talku kapos. “Labvakar” gan kaseti paņēma, tomēr neparādīja. Tādas kļūdas atkārtojās arī vēlāk. Mūsu cilvēkus interesēja rezonanse sabiedrībā. Kontrolējot brīvdomības garu, tomēr bija svarīgi atļaut cilvēkiem pašiem domāt un darīt. Arī Čakstes koku izciršanas gadījumā neviens necieta. Cilvēki kļuva pārliecinātāki, ka Atmoda ir neatgriezeniska. Jāsaprot viens – VDK Latvijā nevēlējās pieļaut līdzīgu situācijas attīstību, kā tas notika Kalnu Karabahā, Piedņestrā vai Gruzijā.”

Novērtē šo rakstu: