Krievijas spiegi un ietekmes aģenti Latvijā: Elīnas Egles-Ločmeles gadījums
Pietiek lasītājs25.10.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iespējams, ka simpātiski mollīgā un blondā Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas (DAIF) valdes priekšsēdētajā Elīna Egle Ločmele ir krievijas ietekmes aģente, ja mēs tā rūpīgāk paskatāmies uz viņas pagātni, to skaitā privāto dzīvi un karjeras attīstību. Kas tik viņa nav bijusi, un kur tik viņa nav bijusi. Atliek vien noskaidrot, kura tieši krievijas specdienesta darbiniece viņa ir, bet tas vairs nebūtu tik svarīgi,kā pats fakts, ka šī simpātiskā blondīne, neskatoties uz to, ka publiski pauž it kā atbalstu Ukrainai un tagad arī Izraēlai, turpina atrasties amatos un apgrozīties aprindās, kur var smelt Kremlim noderīgu un ļoti vajadzīgu informāciju par NATO un Latvijas aizsardzības spējām, apbruņojuma iegādēm un materiāltehnisko atbalstu Ukrainas bruņotajiem spēkiem.
Mūžam smaidīgā un mazliet liderīgā Elīna uz Latvijas publiskās skatuves parādījās, kad viņa kļuva par AS “Aldaris” sabiedrisko attiecību sektora priekšnieci. Tas bija laikā, ja nemaldos, no 1996. līdz 2004. gadam. Viņa visur kā tāda kupla rota parādījās tur, kur ieradās egocentriskais, bet visai harizmātiskais “Aldara” šefs Vitālijs Gavrilovs. Un Vitālijam acīmredzot ir bijusi visai vitāla loma Elīnas tālākās karjeras attīstībā. Es pat teiktu, ka Vitālijs Gavrilovs ir Elīnas „krusttēvs”, kurš viņu, kā teikt, ir arī savervējis un ievirzījis darbībām spiegu pasaulē.
Lieki piebilst, ka Vitālijs Gavrilovs bija bēdīgi slavenā VDK Jura Savicka “izsūtāmā zēna” biedra Ainara Gulbja dibinātās biedrības “Klubs-21” biedrs. Šiem vārdiem tā kā vajadzētu uzreiz skaidri pateikt, ap ko lieta grozās.
Atgriežoties atpakaļ pie Elīnas karjeras līkločiem, jānorāda, ka pēc tam šī jaunkundze strādāja par Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektori, nomainot šajā amatā pašu Vitāliju un pēc tam ļaujot atgriezties šajā amatā, kad nācās pamest “Aldari”. Savukārt Elīnai tika piešķirta silta vietiņa, kaut arī tikai uz mēnesi, ANO pārstāvniecībā Maskavā, jo simpātiskā jaunkundze bija jāsagatavo nākamajam darbiņam. Respektīvi viņai bija lemts kļūt par Latvijas prezidenta izstrādājuma Andra Bērziņa padomnieci ekonomikas jautājumos.
Vai tiešām nevienam neliekas aizdomīgi, ka Elīna vienmēr ir bijusi tur, kur ir pieejama konkrēta informācija, kas varētu būt ļoti interesanta krievijas specdienestiem? Viņa pati norāda, patiesībā pat netieši izmuldoties, ka nodarbojas ar krievijas naudas apgūšanu/investēšanu un pie reizes informācijas iegūšanu.
Viņa nenoliedz, ka, strādājot par valsts prezidenta ekonomikas, uzņēmējdarbības un nodarbinātības padomnieci, LR Valsts prezidenta kancelejā ir gatavojusi priekšlikumus un viedokļus valsts prezidentam un Valsts prezidenta kancelejai ekonomikas, uzņēmējdarbības un nodarbinātības jautājumos (respektīvi, kur un kā investēt VDK/FSB naudu), stratēģiskās attīstības (respektīvi, kā lobēt Kremļa intereses ES un NATO), publiskās pārvaldības, sociālās, fiskālās, izglītības un zinātnes jomās.
Turklāt viņa lepojas, ka ir veicinājusi starptautiskos ekonomiskos sakarus un biznesa kontaktus, bet mēs taču atceramies, ka prezidenta izstrādājums Andris Bērziņš visas savas prezidentūras laikā tik vien kā uz austrumiem skatījās, nemaz nerunājot par šī biedra izcilajām angļu valodas nezināšanām. Jāsaka, ka Elīna ir bijusi vai nu ļoti slikta padomniece Bērziņam, vai arī Bērziņš bija labs skolotājs Elīnai.
Diez, ko tie padomnieki, ieskaitot Elīnu, bija Bērziņam sastāstījuši, ja, piemēram, atbildot uz žurnālistu jautājumiem par 2012. gada referendumu par krievu valodas noteikšanu kā otru valsts valodu Latvijā, Bērziņš bezmaz vai kā kaut kāds tur Andrjuša noskaldīja sev ierastajā stiliņā: “Es personīgi nesaskatu jēgu piedalīties šajā referendumā, jo tas paredz jautājumu par citas valodas atzīšanu par valsts valodu.” Tas bija laiks, kad Latvijas prezidenta pilī atklāti saimniekoja Kremļa ietekmes aģenti un izlūki.
Gāja laiks, un tika piedzīvots kārtējais skandāls. Ak vai, kāds bija uzlauzis Elīnas e-pastu, kurā bija atrodami “skaisti” plikumi. Neizglītotie un pēc sensācijas vienmēr izsalkušie Latvijas mediji visi kā viens par to rakstīja, saceļot arvien lielāku ažiotāžu, bet neviens tā arī neuzdeva pareizos jautājumus.
Kam tas ir izdevīgi? Jums neliekas interesanti, ka Elīnas e-pastā nekā cita kā tik vien pašas radīta pornogrāfija nebija? Vēl tagad visu varenais internets Elīnu saista tik vien ar šīm dažām neveiklajām fotogrāfijām. Pat Kremļa mediji tās naski pārpublicēja visur un visos iespējamos kanālos, par Elīnas kaunpilno situāciju tika kārtīgi noziņots krievijas rīta un vakara TV ziņās.
Tas viss man liek domāt, ka patiesais iemesls Elīnas “plikumu” viltus skandālam bija novērst uzmanību no briestošā spiegošanas skandāla, kurā būtu ievilkta ne tikai Elīna ar visu Bērziņu, bet arī SAB ar visu tā direktoru Jāni Kažociņu. Acīmredzot SAB rīcībā bija nonākusi kāda Elīnai neglaimojoša informācija, kas pierādīja, to, ka Elīna Valsts prezidenta kancelejā nodarbojās ar Kremļa specdienestu uzdevumu izpildi (spiegošana, kompromāta vākšana, ietekmēšana, utt.).
Un viena otra “skaudīga mēle” runā, ka Elīna, pildot Kremļa dotos uzdevumus, esot prasmīgi pielietojusi, teiksim tā, savu seksapīlu, lai nebūtu jāvulgarizē. Iespējams, ka Kremļa specdienestu rīcībā ir diezgan pārliecinoša kompromitējoša informācija par Elīnu, bet no otras puses, šīs dabas cilvēku, kuram patīk šika uzdzīvošana un nauda, nevajadzētu būt grūti uzpirkt.
Cik, man kļuva zināms, SAB vadībai vajadzēja izlemt kā rīkoties - vai nu publiski nākt klajā ar šiem jaunumiem, kam visticamāk sekotu vēl lielāks skandāls, vai nu visu paslaucīt zem tepiķa, sarunājot ar ZZS vadību un vienojoties ar pašu Elīnu izspēlēt pliko fotogrāfiju skandālu, lai novērstu sabiedrības uzmanību no kā cita. Diemžēl, bet tauta to visu toreiz norija, priecājoties par lētu erotiku.
Zīmīgi ir tas, ka pēc tam Elīna it kā pati pameta prezidenta padomnieces amatu un taisnā ceļā devās uz Maskavu, kur palika veselu mēnesi. Interesanti, ka pats Bērziņš pēc tam sekojošās intervijās tā arī īsti nespēja paskaidrot, kāpēc viņi tik ātri tika vaļā no Elīnas. Vienkārši SAB klusiņām palūdza, lai nešūmētu sabiedrību un nejauktu ierasto dzīves ritējumu.
Uzreiz pēc šī “skandāliņa” ar Elīnu Egli notika divas ļoti svarīgas lietas. Sāksim ar privāto dzīvi. Elīna Egle apprecējās ar savu “kolēģi” – vēl vienu krievijas drošības iestāžu pārstāvi Latvijā – Aivaru Ločmeli. Jāatzīst, ka Maskavas kuratori Elīnai piespēlēja diezgan “labu partiju”. Aivars Ločmelis 1991. gadā kopā ar vēl dieviem VDK kompanjoniem Valēriju un Ēriku Igauņiem nodibināja uzņēmumu FELIX, kam bija ļoti liela ietekme Latvijas biznesā.
Aivars Ločmelis 1992. gadā kopā ar saviem krievijas kolēģiem no Čerepovecas nodibina uzņēmumu AS Severstaļlat, kas nodarbojās ar metāla tirdzniecību, ražošanu un apstrādi. Nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, kuru struktūru cilvēki krievijā kontrolēja šo nozari. Tāpat Aivars Ločmelis nodibināja bēdīgi slaveno krievu naudas atmazgāšanas banku AS Ogres komercbanka, caur kuru turpmākajos gados tika izlaisti neskaitāmi miljoni VDK melnās naudas. Turklāt Aivars Ločmelis ar draugiem ļoti silti iekārtojās Rīgas Brīvostā un ar saviem tranzīta uzņēmumiem kontrolēja kravu biznesu Rīgā.
Kā redzams, deviņdesmito gadu sākumā VDK puiši strādāja ātri un profesionāli. Visas stratēģiski svarīgās pozīcijas tika laicīgi paņemtas zem kontroles. Jau nedaudz vēlāk Aivars Ločmelis kopā ar kolēģi no VDK Juri Savicki un citu VDK aģentu Gunti Rāvi (VDK pulkveža Gunta Indriksona biznesa partneris) iesaistījās arī politikā, nodibinot partiju apvienību “Par labu Latviju”, kurā darbojās jau sen zināmie Kremļa aģenti Latvijā – Šķēle, Šlesers u.c. Nu apmēram tāds izskatās Elīnas Egles vīrs. Vai neizskatās pēc mīlīga ja ne krievu spiegu, tad ietekmes aģentu pārīša gan?!
Un tagad par otro svarīgo notikumu Elīnas Egles dzīvē pēc nelāgā "skandāliņa". Elīna Egle tika iekārtota par Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas (DAIF Latvija) vadītāju. Šo varētu saukt par nākamo Elīnas Egles uzdevumu, kuru viņai piešķīra Maskavas kuratori. Kā nekā Elīnā bija ieguldīts zināms resurss, un to nedrīkstēja laist vējā. Šis postenis Elīnai Eglei-Ločmelei nodrošina iespēju nokļūt pie visas aktuālas informācijas, kas ir saistīta ar Latvijas aizsardzības spēju attīstību.
Ņemot vērā, ka DAIF Latvija ikdienā ir ciešā kontaktā ar Aizsardzības ministriju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Elīnai Eglei ir lieliska iespēja katru dienu vākt aktuālo informāciju par norisēm Latvijas aizsardzības resorā. Un šajā brīdī jāpiemin kāds ļoti būtisks aspekts, kas palīdz Elīnai Eglei šo uzdevumu veikt ļoti atviegloti. Elīnai Eglei-Ločmelei, pildot DAIF Latvija vadītājas pienākumus nav nepieciešama pielaide darbam ar valsts noslēpumu, jo DAIF Latvija ir vienkārši biedrība, kas apvieno daļu no Latvijas aizsardzības industrijas uzņēmumiem. Līdz ar to Elīna Egle-Ločmele var parādīt trīs pirkstu kombināciju visām drošības iestādēm un atrasties postenī, kur nav vajadzīga pielaide valsts noslēpumam un brīvi vākt diezgan sensitīvu informāciju par Latvijas aizsardzības sfēru. Vai nav eleganta pozīcija?
Un jānorāda, ka Elīna Egle-Ločmele nav laiku velti izniekojusi. Ņemot vērā gan to, ka pēdējos gados Latvijas aizsardzības resorā ir ieguldīti lieli līdzekļi, gan arī to, ka Baltijas reģionā tiek novērota starptautisko partneru liela aktivitāte, tad Elīna Egle nešaubīgi ir čakli vākusi šo informāciju un atdevusi paši zināt, kam...
Un, nobeidzot šo rakstu, bet ne stāstu par Elīnu Egli-Ločmeli, gribu vērst Jūsu uzmanību uz Elīnas un Raitas Karnītes (ļoti sena un veca komuniste) kopdarbu “ Sociālā partnerība un tirgus ekonomika Latvijā. Sarunas ar Latvijas uzņēmējiem”, jo šis “dokuments” tikai pierāda manis iepriekšminēto.
Lūk, pašas Egles skaidrojums no attiecīgās grāmatas, kurā viņa pati diezgan tieši norāda, no kuras rokas barojas: (http://elinaegle.lv/lv/petnieciba/sociala-partneriba-un-tirgus-ekonomika-latvija)
“Grāmatu E.Egle pasniedza kā dāvanu LDDK tās 15. gadskārtā. Grāmata iezīmē gan sociālās partnerības attīstību, gan arī sniedz izvērtējumu 15 gados sasniegtajam un vēl sasniedzamajam ekonomikā. Grāmatā ir 15 Latvijas biznesā ietekmīgu uzņēmēju stāsti par to, kāds bijis viņu ceļš līdz pirmajam miljonam, cik liela bijusi kļūdu cena, kā “viss sācies” ar “puķu audzēšanu”, ķīmiju vai sēņu lasīšanu. Par patriotismu, stingru, taču ne stīvu mugurkaulu biznesā, “spiegošanu no ārzemniekiem”, vieglo naudu, “aplaušanos”, negodīgu konkurenci un “pilnīgu sviestu” biznesā. Par avantūrismu, morāli mērķu sasniegšanā, spēju riskēt, izdzīvošanu, 100 tūkstošiem, ko būtu vērts iedot tiem, kuri vēlas kaut ko darīt, un politiķu principu: labāk braukt visam pāri ar buldozeru, nevis mēģināt saglabāt un attīstīt ražošanu. Grāmata ir par biznesa vidi Latvijā, vienotu uzņēmēju interešu aizstāvību un Latvijas ekonomikas nākotnes izredzēm.
Latvijas biznesa vidi uzņēmēja acīm uzlūko un savā pieredzē dalās Jānis Bertrands, Vitālijs Gavrilovs, Jānis Lancers, Māris Rēvalds, Kirovs Lipmans, Vasīlijs Meļņiks, Normunds Bergs, Ivars Strautiņš, Ēriks Igaunis, Ieva Plaude, Mārtiņš Barkāns, Juris Savickis, Pēteris Šmidre, Aiva Vīksna un Juris Biķis.
Sarunas ar Latvijas uzņēmējiem caurauž tieši, skarbi fakti un personiskā pieredze par laiku, kad pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas pretrunīgajā ekonomiskajā situācijā vajadzēja rast jaunas zināšanas un biznesa partnerus, izdot jaunus normatīvos aktus u.c. Jaunajā grāmatā vērtīgas atziņas un arī iedvesmu ekonomisko grūtību risinājumam atradīs gan topošie, gan jau pieredzējuši uzņēmēji. Tā būs saistoša arī tiem, kurus interesē Latvijas bizness un politika “toreiz un tagad”.
GRĀMATAS SATURS
Priekšvārds
Apsveikumi Latvijas Darba devēju konfederācijas 15 gadskārtā
LR Valsts prezidents Valdis Zatlers (Zoodārza prezidents)
LR Saeimas priekšsēdētājs Guntars Daudze (Lemberga dakteris)
LR Ministru prezidents Ivars Godmanis (čekas aģents Pugulis)
LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers
LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis
LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs (vecs komunists, VDK biedrības “Klubs-21” biedrs)
Sociālās partnerības attīstība
Sarunas ar Latvijas uzņēmējiem
Jānis Bertrands Latviešu uzņēmēji ir sīksti
Vitālijs Gavrilovs Pasniegt idejas, atrast resursus, apvienot spēkus un iet uz priekšu
Jānis Lancers Uzbūvēt tā, lai pasūtītājs teiktu paldies
Māris Rēvalds No zālēm kartupeļu maisos līdz modernai ārstniecības iestādei
Kirovs Lipmans Ja man bizness patīk, nekas nav par grūtu (Kremļas ietekmes aģents Latvijā)
Vasilijs Meļņiks Negribu būt pēdējais uzņēmējs, kas palicis Latvijā! (Kremļas ietekmes aģents Latvijā)
Normunds Bergs Krīze nav patīkams, bet noteikti veselīgs process
Ivars Strautiņš Attīstības pamats ir laba izglītība
Ēriks Igaunis Nedrīkstam pazaudēt nacionālā biznesa mugurkaulu – lielrūpniecību
Ieva Plaude Bizness ir kā opera!
Mārtiņš Barkāns Jārada vērtība, tad būs arī nauda
Juris Savickis Galvenais ir realizēt projektu un nonākt pie rezultāta
Pēteris Šmidre Valsts pirmām kārtām ir ekonomisks jēdziens! (Mūžam aktīvs komjaunietis)
Aiva Vīksna Esmu uzņēmēja un savas valsts patriote
Juris Biķis Stabilas partnerattiecības mainīgā biznesa vidē
Tirgus ekonomikas iesakņošanās Latvijā.”
P.S. Jā, diemžēl, bet atkārtošos, “Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas tu esi!”.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
