“Krimas jautājums pārāk sarežģīts? Koričevas klusēšana un "Suverēnā vara" spēlē politisko pokeru Ropažos”
Pietiek lasītājs26.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ropažu novadā, kur priekšvēlēšanu gaisotne kļūst karstāka ar katru dienu, viens no galvenajiem kandidātiem par krievvalodīgo balsīm – Marija Koričeva no partijas Suverēnā vara – pēkšņi nonāk pikantā situācijā. Viss ir ļoti vienkārši – viņa nespēj atbildēt uz jautājumu, kas kopš 2014. gada skan kā lakmusa tests politiskajai mugurkaula stingrībai: kam pieder Krima?
Komentētāji sociālajos tīklos uzdod šo vienkāršo jautājumu, bet atbilde neseko. Vai nu grūti atcerēties, vai arī – bažas par to, ko padomās “partneri”. Tāpēc Marija sāk ironizēt un uzbrūkt patriotiski noskaņotam komentētajam, apsaukājot to par alkoholiķi un piedevējot tām kaut kādas "hakucibācijas". Viņa apgalvo, ka nevarot atrast Krimu Ropažu novada kartē, tāpēc atbildēt nav vajadzības.
Un par “partneriem” te tiešām ir ko padomāt. Suverēnā vara, šķiet, atradusi kopīgu valodu ar labi zināmo partiju LKS (agrāk pazīstamu kā PCTVL – Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā, tautā vēl labāk atpazīstamu kā ZAPČEL). Jā, tie paši, kuru pārstāvji nereti mulsina ar savām atklāti prokremliskajām nostājām, it īpaši pazīstamais Andrejs Pagors. Bet tas netraucē startēt vēlēšanās kopā, draudzīgi plecu pie pleca vairākos novados.
Un, lai padarītu lietas vēl pikantākas, – Ropažu novadā Koričeva un Suverēnā vara startē kopā ar latviešu partiju Jaunlatvieši. Stratēģija? Visticamāk – pavisam vienkārša: caur latviskajām balsīm palīdzēt Suverēnajai varai pārkāpt 5% barjeru. Koričeva, kas acīmredzami nespēj atbildēt, kam pieder Krima, cer uz latviešu vēlētāju uzticību. Ironiski? Nedaudz. Absurdi? Drīzāk.
Tā vietā, lai skaidri izteikt pozīciju jautājumos, kas skar valsts drošību un starptautisko likumību, kandidāte izvēlas klusēt. Bet klusēšana politikā bieži vien izsaka vairāk nekā jebkurš skaļš sauklis.
Seko mums 
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
