Krīze 2025

Tas nav arī stāsts par premjeri Siliņu, kura pēdējos mēnešos acīmredzami iedvesmojas no Margaretes Tečeres, regulāri piesaucot un iemiesojot viņas leģendāro frāzi: „The lady’s not for turning.”

Reformas, valsts pārvaldes pārkārtojumi un ārišķīgi PR gājieni tiek pasniegti kā nākotnes politika, taču jāatgādina: pēc Tečeres ēras konservatīvā partija Lielbritānijā tika sašķelta, sabiedrība vēl vairāk polarizēta, un sociālā struktūra piedzīvoja būtiskas pārmaiņas. Vai mēs tiešām esam gatavi atkārtot šo pašu modeli, šoreiz Latvijas mērogā?

Šis nav arī par kādu „vīreli ar jocīgu matu sasuku”, kas, novietots kā manekens no LPSR laiku komisijas veikala plaukta, mēģināja un realizēja atjaunotajā Latvijas Republikā savdabīgu, bet kompetences trūkuma dēļ neveiksmīgu ieceri, kas gandrīz ievilka valsti konstitucionālā krīzē.

Iespējams, neievilka konstitucionālā krīzē, bet, par ko varu būt drošs, - ekonomiski mūsu valsts piedzīvoja prātam neaptveramu sabrukumu. Nē, aiz šīs jaunās – it kā nejauši uzradušās – krīzes nestāv karikatūra. Aiz tās slēpjas gudrs, viltīgs un rafinēts politiķis, kura dzīves pieredze, stratēģiskā pielāgošanās spēja un pasaules izjūta ir, lai cik tas būtu paradoksāli, apbrīnas vērta.

Tas ir stāsts par nākotni, kas netiek veidota ar lozungiem, bet ar aukstasinīgi ieplānotu pārbūvi, kur politika, ekonomika un reforma kļūst par instrumentiem kādas dziļākas ieceres īstenošanā. Mēs esam liecinieki procesam, kurš tikai sāk atklāt savu patieso būtību.

Kā vienmēr esmu uzskatījis, viens no lielākajiem sodiem un pārbaudījumiem, ko izveidojuši 4. maija režisori, ir vēstures, darba tikuma, ticības un goda nonivelēšana līdz verga stāvokļa tiesībām. Tā ir suņa ķēde, kas piesieta pie vienas bļodas un skriešanas laukuma. Nevis tauta, bet dresēta masa. Šie Pleskavas ceļa partijas pārstāvji, tagad pārģērbušies modernā „progresīvās vienotības” maskā, turpina graut Latvijas Republikas politisko un ekonomisko telpu, sūtot savus „skolniekus” citās politiskās un sabiedriskās struktūrās. Kā siseņu barus labības laukā.

Tā viņi būvē savu 4.maija Republiku – jaunu Brežņeva laimīgās pasaules versiju, kur vieni izliekas, ka strādā, bet otri izliekas, ka maksā. Tā ir sistēma bez sirdsapziņas, bez patiesas atbildības.

Toreiz, PSRS laikā, mēs klusējām baiļu dēļ. Tagad mēs baidāmies nostāties pilnā augumā no sava viedokļa, slēpjamies aiz segvārdiem sociālajos tīklos. Tās pašas bailes, tikai rafinētākas. Tās pašas ķēdes, tikai ar digitālām sprādzēm. Citādi nav izskaidrojams, kālab latvieši un cittautieši, kas šeit dzīvo, atļauj sevi bradāt Sodomas un Gomoras pārstāvjiem, zagļu un mahinatoru grupējumiem, kas gadu no gada apspļauj mūsu valsti. Un mēs, Eiropas Savienības brīvpilsoņi, joprojām stāvam malā, it kā laimīgi kalpi, nevis lepni pilsoņi.

Kad Latvijas pilsoņi 2004.nobalsoja par Eiropas Savienību, daudzas politiskās partijas deva solījumus, kas bija saistīti ar valsts modernizāciju, iedzīvotāju labklājību un Eiropas integrācijas sniegto iespēju pilnīgu izmantošanu. Tomēr vairākas no šīm apņemšanām palika nerealizētas vai tikai daļēji īstenotas. Man vairāk tīkamāk, ņemot vērā kopējo kontekstu un citējot Repši, – kā var nesolīt. Neliels ieskats no visu partiju programmām un tā laika sabiedriskām diskusijām – kā var nesolīt:

Reģionālās attīstības izlīdzināšana

Solījums: Samazināt plaisu starp Rīgu un pārējo Latviju, īpaši Latgales, Zemgales un Vidzemes attīstībā.

Realitāte: Lai gan tika izveidotas dažādas programmas (reģionālie fondi, ES struktūrfondi), teritoriālā plaisa tikai pieauga. Latgale joprojām ir viens no nabadzīgākajiem reģioniem Eiropas Savienībā. Notika iedzīvotāju masveida aizplūšana uz Rīgu vai ārzemēm. Realizētā pašvaldību reforma arī tika uztverta kā centralizācijas instruments, nevis attīstības katalizators.

Tautas dzīves līmeņa straujš uzlabojums

Solījums: ES fondi un brīvā tirgus pieejamība ļaus strauji celt algas, pensijas un dzīves kvalitāti kopumā.

Realitāte: Lai gan daļēji ienākumi ir pieauguši, nevienlīdzība ir saglabājusies augstā līmenī, un būtiska iedzīvotāju daļa joprojām dzīvo zem nabadzības sliekšņa vai tuvu tam tajā skaitā peltie ierēdņi. Latvijā ir viens no augstākajiem ienākumu nevienlīdzības rādītājiem ES, un emigrācija turpinās gadu desmitiem.

Ilgtspējīga un stabila valsts pārvalde

Solījums: Administratīvās un tiesiskās reformas veidos caurspīdīgu, efektīvu un taisnīgu valsts pārvaldi tajā skaitā rīcību ar publisko naudu.

Realitāte: Korupcijas uztveres indekss it kā ir uzlabojies, taču politiskās atbildības trūkums un sistēmiskās nekompetences piemēri (piemēram, Covid – 19 un armijas iepirkumi, Siliņas reformas, vēlēšanu fiasko) ir mazinājuši sabiedrības uzticību pārvaldei. Birokrātija un lēmumu pieņemšanas inertums joprojām ir problēma.

Moderna, uz inovācijām balstīta ekonomika

Solījums: Latvija kļūs par Baltijas tehnoloģisko un inovāciju līderi, piesaistot investīcijas un attīstot augstas pievienotās vērtības industrijas. Tilts starp civilizācijām un mazā banku Šveice.

Realitāte: IT sektors un jaunproduktu vide attīstās, taču valsts kopējā ekonomiskā struktūra joprojām balstās uz publisko naudas līdzekļu maksātspēju. Produktivitāte aug lēni, un investīciju klimats joprojām maigi sakot nestabils. Augstākā izglītība un zinātne nav pietiekami sasaistīta ar darba tirgu un inovāciju vajadzībām. Par tiltu un Šveici jaunākās paaudzes progresīvi jaunuļi pat neizprot, ko tie seniori runā.

Tiesiskums, taisnīgums un vienlīdzīgas iespējas

Solījums: Nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem iedzīvotājiem, aizsargāt cilvēktiesības un mazināt sociālo atstumtību.

Realitāte: Lai gan ir notikuši uzlabojumi tiesību aktos, daudzi iedzīvotāji nejūt, ka tiesu vara ir pieejama vai taisnīga. Sociāli neaizsargātās grupas kā seniori, vientuļās mātes, cilvēki ar invaliditāti, bāreņi un citi joprojām bieži paliek ārpus aktīvas valsts atbalsta sistēmas. Sociālā mobilitāte ir zema, un uzticība sistēmai vāja, kā daža laba politiķa vai partijas uzticība Satversmei.

Kas tad ir šis viltīgais politiķis un viens no mūsdienu politikas režisoriem?

Kā skan kādā dziesmā – cik maksā pērles un dimanti, jo, tāpat kā jebkurā darbībā, aktīvi ir kā rītausma, kas dod spēku, bet pasīvi kā mani solījumi, kas jāpilda. Un starp tiem ir režisors, kurš cenšas izdzīvot šodien, otrās konstitucionālās krīzes asās griežamās šķautnes.

Velns slēpjas detaļās, un acīmredzamos sīkumos ir gan problēmas, gan risinājumi. Un mēs, visa sabiedrība, stāvam uz šī sliekšņa. Jau Saeimas rudens sesijā būs jāskatās šiem risinājumiem tieši acīs - ekonomika un valsts prezidenta vēlēšanas, turot prātā arī nākamā gada Saeimas vēlēšanas.

Pirmkārt, ir acīmredzams, ka 4. maija Republika un tās izveidotāji - Pleskavas ceļa partija un tās pagarinājums progresīvās vienotības veidolā - nespēja izveidot dzīvotspējīgu tirgus ekonomiku. Tieši pretēji, tika izveidota ierēdniecībā balstīta kvaziekonomika kā padomju nomenklatūras dvīņu brālis. Mums ir ārvalstu mazumtirgotāji, banku sistēmas uzraugi bez vēlmes kreditēt vietējo uzņēmējdarbību, bet ar dedzīgu vēlmi apgrozīt „ierēdņu godīgi nopelnītos latiņus”.

Lai šo kvazisistēmu uzturētu, valdība premjere, finanšu un ekonomikas ministri cenšas atlikušās vērtības – Latvijas mežus, LMT, TET un Latvenergo pārformatēt AirBaltic, Latvijas Dzelzceļa un citos veiksmes stāstu scenārijos.

Otrkārt, nevēlos nevienam neko pārmest, Satversme nav pārkāpta, arī neviens normatīvais akts ne, prezidentam rosinot palielināt savas pilnvaras, samazinot Saeimas lomu. Taču konteksts un motīvi runā skaļāk. Prezidenta un viņa komandas loma jau vienreiz, Saeimu atlaižot, bija daudzlīmeņu gājiens. Šī smalkā koķetēšana ar pilnvaru paplašināšanu - vai tā ir patiesa rūpe par kopējo lietu? Vai tomēr tā ir vēlme nodrošināt savas komandas atrašanos augstākajos varas plauktos arī nākamajā termiņā?

Nobeigumā - kas ir mātei Latvijai un māsai Jaunlatgalei?

Mana māte Latvija,

kā māsa Jaunlatgale,

mazgājas vērmeļu rūgtajā ūdenī,

klusu drebot aiz kailajām sienām.

Viņa raud pēc sava tēva,

viņa kliedz pēc sava brālīša,

bet pagrabi klusē,

un Viļakas senie pagraba akmeņi vairs neatbild.

Kur ir palika mans tēlainais varonis no Daugavas krācēm?

Kur palika rokas, kas mūs reiz sargāja?

Nāciet mājās, mani mīļie, siltumā skaujiet mūsu māti Latviju

no asarām uz cerību,

no kliedziena uz gaismu.

Vai tie 4. maija radītie pilsoņi vēl spēj valstiski spriest? Vai šie iesūtītie progresīvās vienotības aģenti citās partijās jau nav sagrāvuši pēdējās demokrātijas un brīvības stīgas? Viņu faktiskie darbi to uzrāda – tiek slēgti apšaubāmi sadarbības līgumi ar dīvainām partijām, pārdoti vēlētāji, apstiprinot to noliegtās konvencijas, nodoti savi reģionālie biedri un draugi, ar kuriem reiz bija kopīgi aizvadīti aizvēsturiski opozīcijas gadi.

Grūti spriest, vai šis aprakstītais scenārijs piepildīsies un varoņi ir īsti. Bet cerība paliek, ka publiskā manta paliks tautas īpašumā. Un, ja arī prezidents netiks atkārtoti ievēlēts, viņš mūs turpinās priecēt ar foto sesijām no Upīša dārza. Un, ja arī jaunie deputāti neko vairāk par mazumtirdzniecības kalkulatoru vai jaunu abstraktu Nokia neradīs, arī tas būs zīmīgs laikmeta noslēgums.

Dievs, svētī Latviju, pateicība Dievam!

Novērtē šo rakstu: