Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts ļaunums, ko tiesiskumam Latvijā – un nācijas izpratnei par tā būtību – nodarīja KNAB pārvēršana par vienas partijas ieroci tās pretinieku apkarošanai.
Publikas uzskatu revīziju veicina Vienotības ietekmes straujā noārdīšanās un, protams, paša biroja neveiklā atbrīvošanās no agrākajām zvaigznēm.
Pārmaiņas apliecina ne tikai steigā un nevīžībā sameistarotās oligarhu lietas izbeigšana, bet arī spēcīgu priekšvēlēšanu kaislību uzbangojums Daugavpilī. Liecinieki sāk medijiem atklāti stāstīt par pilsētas galvas Jāņa Lāčplēša pagātnes grēkiem.
Par to, kā viņu domes priekšsēdētāja krēslā iestutēja premjerpartija Vienotība. Par to, kā starp vietējiem uzņēmējiem tika vākta nauda kukulim, lai Lāčplēsis iekļūtu amatā. Vai par to, kā KNAB darbinieki piešuva lietu cilvēkam, kuru pilsētas galva un viņa Rīgas atbalstītāji neizdiedelēta kukuļa dēļ uzskatīja par savu pretinieku.
Nesenās pagātnes revīzija – iespējams, padarot atkal aktuālu grāmatu «Cits ķēķis: zem likumīgā jumta» –vēl lielākā plašumā izvērsīsies pēc Rīgas domes vēlēšanām. Tad publikai pilnībā atklāsies fakts, ka Juta Strīķe vai Juris Jurašs tiešām ir tikai privātpersonas bez jebkādas kādreizējās policejiskās varas un politiskās aizmugures. Pat, ja viņi tiešām tiks pie mandātiem, tādējādi vēl vairāk atklāsies kādreizējo «nagu maucēju» tagadējā nevarība.
Šī atklāsme varētu padarīt drosmīgākus cilvēkus, kuri joprojām dzīvo baiļu inercē tāpēc, ka KNAB «ziedu laikos», iespējams, kļuva par upuriem izmeklētāju politizētai patvaļai – vai par tās negribētiem lieciniekiem.
Nesenās mitoloģijas iespējamā revīzija padara nervozus ne tikai Vienotības politiķus (paši bijušie knabisti vēl uzvedas dižmanīgi). Arī žurnālistus, kuri ar dažādu motivāciju, bet lielu entuziasmu ilgus gadus «informatīvi apkalpoja» biroja darbinieku politizētās aktivitātes. Jo sabiedrība, uzņemoties pārvērtēt neseno vēsturi, varētu pārvērtēt arī viņu agrāko rosību. Kādreizējiem «sargsuņiem» preventīvi nākas piedomāt par aizstāvēšanos.
Šo nervozitāti apliecina TV3 raidījuma Nekā personīga izmisīgā cīņa ar publicistisko videofilmu Uzbrukums valsti. Neērtais Vaškevičs un Ināru Vilkasti, filmas galvenā varoņa sievu un viņa aizstāvības kampaņas «motoru».
Videolente ir vēstījums «no pretējiem ierakumiem», izklāstot savu versiju par kādreizējiem «mentu kariem» kā KNAB izmeklētāju un viņu sabiedroto mēģinājumiem «saberzt putekļos» savtīgām interesēm traucējošu muitas policistu. Pat uzkūdot noziedzniekus veikt atentātu pret valsts amatpersonu.
Kā vēsta filma, muitnieka vajāšana varēja palīdzēt «Jaunajam laikam»/«Vienotībai» iznīcināt galveno politisko ienaidnieku – Tautas partijas vadoni Andri Šķēli. Vaškevičs tiešām baidīja «oranžās» partijas atbalstu, un viņa spridzināšanu par «uzbrukumu valstij» nodēvēja toreizējais TP premjers Aigars Kalvītis.
Šķiet, NP komanda ir apmulsusi par Vilkastes un filmas poļu režisora «nekaunību» – tik pārdroši ielauzties atmaskojošās videopublicistikas lauciņā un vērsties pret «gaišajiem spēkiem»! Tikpat sašutis justos mednieks, ieraugot pīli mērķējam uz viņu ar skroteni…
Tāpēc «sargsuņi» sanervozējās un sāka šaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem. NP komanda iztērēja raidlaiku, lai un «mentu karus» sen aizmirsušai un vienaldzīgai publikai dedzīgi censtos pierādīt, ka filma ir falsifikācija. Tika uzrādīta «patiesā filmas autore Natālija», gan izvairoties nosaukt «drosmīgās atmaskotājas» uzvārdu. (Iespējams, tādēļ.)
Saceltā jezga tikai nodrošināja filmai par Vaškeviču papildu reklāmu, pamudināja cilvēkus to atrast tīmeklī un noskatīties, ļāva izplatīties lentē ietvertajiem vēstījumiem.
Ne velti Jaunā konservatīvā partija 3. aprīlī vērsās pie NP žurnālistiem ar dusmu pilnu preses relīzi: kāpēc viņi palīdzot Vilkastei izplatīt apgalvojumus, ka Juta Strīķe bijusi pirms daudziem gadiem iesaistīta autoavārijā – ja paši filmu pirms tam sauca par viltojumu?
Ināras Vilkastes neatlaidība un spīts panāca gluži vai brīnumu: viņas vīrs Austrijā ir faktiski pielīdzināts politiskam bēglim. Latvijas tiesas prasības apsūdzēto izdot tiek noraidītas veselības stāvokļa dēļ – diskrēti pieļaujot, ka viņu dzimtenē, kaut arī tā ir ES dalībvalsts, sagaida ne tikai politizēta, bet pavisam tīri fiziska izrēķināšanas. Taču šķiet, ka tas paliks vienīgais taustāmais viņas pūliņu rezultāts.
Prokuratūrai un arī Latvijas tiesu sistēmai, šķiet, jau līdz kaklam ir kādreiz «sensacionālās», bet procesuālajā izpildījumā «ar cirvi tēstās» KNAB lietas, kas balstījās uz demonstratīviem arestiem un «afiliēto» mediju kategoriskām publikācijām. Pie tām noteikti pieder ilggadējie centieni panākt, lai Vaškeviču notiesā vienalga par ko – kukuļošanu, kontrabandas «jumtošanu» vai kontaktiem ar naidīgiem citplanētiešiem. Strīķei un Jurašam tas bija kļuvis par klaju privāto «džihādu». Taču process ir iekustināts, tas latvju Temīdai ir kaut kā jānomuļļā, lai sen politisko aktualitāti zaudējušās krimināllietas sējumus varētu nogrūst arhīvā un visu veiksmīgi aizmirst.
Tāpēc diez vai Vilkastei ar filmas izplatīšanu vai citām publiskām aktivitātēm kaut kas izdosies panākt, ka Latvijas sabiedrībai – un tiesu varai – gribētos no jauna iedziļināties viņas vīra politizētajā konfliktā ar knabistiem. Kur nu vēl revidēt kādreizējo skatījumu uz to.
Jo nevienam no tagadējiem politiskajiem spēkiem nav nekādas intereses Vaškeviču reabilitēt. Būtu viņš 2007. gadā bijis ZZS cilvēks… Tad gan NP komandai būtu jūtami reālāks pamats satraukties!
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
