Kvieši, rapsis un piens

Pašam pārstāvot šo nozari, vēlējos paskatīties un pavērtēt to, kas notiek mūsdienu klasiskajā lauksaimniecībā, no cita skatu punkta. Lauksaimnieki ir daudzi un dažādi, katrs no tiem ir individuāls, katra saimniecība ir īpaša, un katram ir cita pašreizējā situācija, bet mēģināšu iztēloties vidējo, klasisko vidēji lielas saimniecības pašreizējo darbību.

Pie tā, ka lauksaimniekiem visu laiku iet grūti, ir daudzi un dažādi izaicinājumi atkarībā no laika apstākļiem, tirgus tendencēm, politiskām sankcijām un tarifiem un citi, jau esam pieraduši. Eiropas mērogā vismaz 30% no kopējā ES budžeta tiek novirzīti šai nozarei, un tas ir vairāk nekā 300 miljardi eiro (apgūstams apmēram 5 gadu laikā). Pēdējā laikā šeit tiek iestrādātas arī ievērojamas vides un klimata prasības, kas ietvertas ES Zaļā Kursa programmā.

Sabiedrībai tiek sniegts uzskats, ka lauksaimniecība nevar pati par sevi pastāvēt konkurētspējīga un vidi saglabājoša un, lai mums visiem būtu, ko ēst, un būtu iespēja dzīvot sakārtotā vidē, lauksaimniecība ir spēcīgi jāatbalsta. Tā tas arī notiek, gadu no gada, periodu no perioda, visu laiku ir grūtības, lauksaimnieku protesti (dažādu nozaru), vides aktīvistu protesti, cīņas par vienlīdzībām, cīņas par lielāku atbalstu un to godīgu sadali, bet neizskatās, ka situācija uzlabotos.

Kad mēs skatāmies uz lielām un vidējām saimniecībām, tad mēs redzam, ko tās pārsvarā ražo. Piemēram, mūsu valstī klasiskais lauksaimnieks augkopībā audzē galvenokārt kviešus un rapsi kā galvenās kultūras (60 – 90% platības) un nedaudz citas kultūras – tādas kā mieži, pākšaugi vai auzas. Savukārt piena lopkopības saimniecības savu aramzemi izmanto intensīvajiem zālājiem, kukurūzai un lopbarības graudu ieguvei. Pēc statistikas aptuveni 45 – 55% no Latvijas aramzemes aizņem kvieši un rapsis, ap 10% varētu būt intensīvie zālāji un kukurūza, un tad vēl aptuveni 10% - 15% graudaugi lopbarībai. Tātad pieņemsim, ka aptuveni 75% no Latvijas aramzemes tiek izmantoti tieši kviešu, rapša un piena ražošanai un tās ir mūsu lielākās saimniecības, lielākā saražotā produkcija, kuras eksportē. Tātad šīm nozarēm tiek novirzīti lielākie atbalsta maksājumi, un tām tiek pielāgotas prasības to saņemšanas kritēriju izpildē.

Atgriežoties pie sākotnējās tēmas par lauksaimniecības nozīmi sabiedrībai kā veselīgas pārtikas nodrošinātāju, paanalizēsim katru no galvenajām produktu grupām.

Kvieši aizņem vislielāko aramzemes (aptuveni 1/3) daļu Latvijā, pieļauju, ka arī daudzās citās valstīs, kur tiem ir atbilstoši apstākļi augšanai. No lauksaimnieku viedokļa šī nemaz nav vienkāršākā kultūra audzēšanai, tā pat ir ļoti prasīga un intensīva. Tā, piemēram, lai izaudzētu labu un kvalitatīvu ziemas kviešu ražu, ir nepieciešama labas kvalitātes aramzeme, no sējas līdz ražas novākšanai vismaz 5 – 6 reizes ir jālieto dažādi pesticīdi kā sēklu kodne, vairāki herbicīdi pret nezālēm, vairāki augšanas regulatori pret veldri, vairāki fungicīdi, lai apkarotu slimības. Papildus tam 3 – 4 reizes dod sintētiskos minerālmēslus, klāt vēl dažādus mikroelementus un citus produktus. Tas viss ir jāizdara pareizā augšanas stadijā, piemērotos laika apstākļos un pareizā devā. Lai novāktu ražu īstajā laikā un apstākļos, saimniekiem ir jābūt nodrošinātiem ar ražas novākšanas kombainiem, transportu, kaltēm un noliktavām. Tas viss veido kviešu graudu pašizmaksu, kas salīdzinoši ar citām graudaugu kultūrām ir daudz lielāka. Kā priekšaugs augu maiņā kvieši nav labi, tie sablīvē augsni, tie atstāj daudz salmu, pēc tiem ir grūti iesēt nākamo kultūru, bet tomēr tos faktiski visi zemnieki cenšas iesēt pēc iespējas vairāk.

Ja mēs uz kviešiem paskatāmies kā uz pārtiku, tad izrādās, ka pārtikā kviešus izmanto labi, ja pusi. Pārējais ir lopbarībā un enerģētikā kā izejviela. Turklāt Latvijā pārtikā izmanto aptuveni 200 000 t no kopējās 2,5 miljonu t ražas, kas ir tikai ap 8% no kopējās ražas. Tātad mēs uz vietas Latvijā apēdam 8% no visiem kviešiem, un tiem tiek izmantoti tikai 2,5% no aramzemes platības. Pārējais ir eksports vai lopbarība, bet ne vietējā pārtika. Dietologi, uztura speciālisti, mediķi gandrīz viennozīmīgi uzskata, ka kvieši ir drīzāk kaitīgi veselībai un tos iesaka uzturā samazināt. Mūsdienās izplatās arī dažādas slimības ko izraisa kviešu izmantošana pārtikā, bet to šoreiz neanalizēsim. Rodas secinājums, ka no visplašāk audzētās lauksaimniecības kultūras Latvijā tikai aptuveni 8% izmanto pārtikā, kura nemaz nav tik veselīga, drīzāk neveselīga, un kuras audzēšanai izmanto daudz pesticīdu un minerālmēslu, kuri nemaz neuzlabo, drīzāk kaitē apkārtējās vides stāvoklim. Tajā pašā laikā proporcionāli to audzēšanai tiek novirzīti vislielākie atbalsta maksājumi. Tātad mēs to visu atbalstām!

Līdzīgi ir ar rapsi. Lai gan tas aizņem ievērojami mazāku aramzemes platību, aptuveni 10 – 15%, tā audzēšana ir vēl intensīvāka. Ziemas rapsim jau rudenī parasti veic 3 – 5 apstrādes ar pesticīdiem, ieskaitot insekticīdus un limacīdus, jo rapsis garšo gan dažādiem kukaiņiem, gan gliemežiem. Tad vēl pavasarī kādas 2 – 3 reizes miglo herbicīdus, insekticīdus, fungicīdus. Arī mēslošana ir ļoti intensīva, un tie pat ir prasīgāki kā kvieši. Tā, piemēram, labai rapša ražai zemnieki iztērē aptuveni līdz 1000 kg/ha dažādu mēslojumu. Kāda tad ir rapša audzēšanas motivācija no zemnieka pozīcijām? Pirmkārt, tas ir labs priekšaugs ziemas kviešiem savlaicīgās novākšanas, augu atlieku un augu maiņas efekta dēļ. Otrkārt, to var (ja viss izdodas) viegli pārdot, un pastāv iespēja pārdot par labu cenu un labi nopelnīt.

Ja mēs paskatāmies uz rapsi kā pārtiku, tad tas nonāk uz mūsu galda tikai pastarpināti, kā piedeva, turklāt drīzāk neveselīga. No tā iegūst eļļu, to pievieno dažādiem pārstrādātiem pārtikas produktiem vai kā izejvielu un pat degvielu. Par rūpnieciski iegūta rapša eļļas kaitīgumu pārtikā ir daudz viedokļu. Tātad mūsu dzelteni ziedošajos laukos, ko mēs dāsni subsidējam, tiek iegūta pārtikas piedeva, iespējams, neveselīga, un to audzēšanai tiek izmantots liels daudzums minerālmēslu un pesticīdu. Latvijā pārstrādā un izmanto nelielu daļu no izaudzētā rapša, un tas līdzīgi kā kvieši tiek eksportēts.

Paanalizēsim arī, kāds mums ir sabiedriskais labums no piena lopkopības, kura tāpat ir viena no lielākajām nozarēm Latvijā un kurai tiek novirzīt nozīmīgs atbalsta apjoms. Mūsdienu piena lopkopībā govis netiek laistas ganos, tās koncentrētas lielās novietnēs, daudzas no tām ir ļoti modernas un robotizētas. Barības devas tiek sastādītas precīzi, lai iegūtu maksimālu piena daudzumi, to pieved klāt no skābbarības bedrēm, kombinēto koncentrēto barību no rūpnīcām, pievieno dažādus mikroelementus un medikamentus pēc nepieciešamības.

Pa vienu galu ved iekšā barību, bet pa otru galu iet ārā šķidrmēsli lielos apjomos. Ūdens nāk pa vienu trubu, piens aiziet pa otru. Lai govīm būtu labi izslaukumi, tām cenšas saražot augstražīgu zāles un kukurūzas skābbarību. Zāles skābbarību iegūst no intensīviem, speciāli selekcionētiem zālaugu maisījumiem, tos attiecīgi mēslojot ar škidrmēsliem vai digestātiem un minerālmēsliem, iegūst 3 līdz pat 6 pļāvumus sezonā. Zaļo masu nopļauj uz savāc no lauka, ved un blietē tranšejās, pievieno speciālus konservantus, lai barība nebojājas. Līdzīgi ir ar kukurūzu, tikai to vāc vienā reizē - rudenī.

Šāda intensīva zālāju un kukurūzas audzēšana neatstāj labu iespaidu ne uz zemes stāvokli ne uz apkārtējo vidi. Papildus tam zaļās masas un šķidrmēslu pārvadātais apjoms ir ļoti intensīvs, tam patērē daudz resursu, un tie rada slodzi publiskajai infrastruktūrai. Tā, piemēram, vidējā zaļās masas raža ir ap 35 – 50 t/ha gadā, ko aizved no lauka uz kūti, un izvestie šķidrmēsli arī ir 50 un vairāk m3 uz ha. Neskatoties uz to, piena ražotāji ir ļoti ieinteresēti nepārtraukti uzlabot savu ražošanu, jo motivācija ir piena realizācija, kura dod passtāvīgus ienākumus. Gada laikā Latvijā saražo aptuveni 800 – 900 tūkstošus tonnu piena, no kura uz vietas pārstrādā tikai apmēram pusi, bet pārējo eksportē. Piena nozarei tieši vai pastarpināti varētu tikt novirzīti 15 – 25% no kopējiem atbalsta maksājumiem.

Par piena kā pārtikas produkta vērtību arī ir dažādi viedokļi un uzskati. Ir pat atzinums, ka govs piens, īpaši industriālais, nav piemērots cilvēka pārtikā, un tāpat kā ar kviešiem ir vairākas slimības, kuras saistās ar piena izmantošanu uzturā. Tad rodas atkal jautājums, cik vērtīga ir šāda industrializēta piena nozare no sabiedriskā labuma, vides un veselības skatu punkta?

Tātad, šādi izvērtējot, sanāk, ka ievērojami lielākā daļa Latvijas aramzemes (pieļauju, ka līdzīgi ir arī daudzviet citur) un lauksaimnieku atbalsta finansējuma (publiskā) tiek izmantota tādu produktu ieguvei, kurus pārtikā (it īpaši vietējā) izmanto tikai nelielu daļu un par kuru veselīgumu var diskutēt, un ar to saistās daudzi, nopietni vides jautājumi.

Piemēram, manas ģimenes ikdienas pārtikas grozā izvairāmies no kviešu un rapša produktiem, piena produktus un gaļu meklējam no bioloģiskiem vai piemājas audzētājiem. Tādējādi secinot, ka pastāvošā lauksaimnieku atbalsta sistēma nesasniedz nevienu no iepriekš nosauktajiem mērķiem.

Papildus tam mēs aizvien biežāk dzirdam un ceļam trauksmi, ka klasiskā lauksaimniecības sistēma ir vidi degradējoša un nav ilgtspējīga. Tad kāds un kam ir tas labums, ka mēs pēc iespējas vairāk un visur cenšamies audzēt kviešus, rapsi un piena govis? Šīm nozarēm nepārtraukti ir nepieciešams liels atbalsts  visdažādākajos veidos, un bez tā tās vairs nav dzīvotspējīgas. Mēs lauksaimniekiem piemaksājam par katru hektāru kviešu un rapša sējumu, par katru govi, sedzam lielāko daļu apdrošināšanu, neņemam akcīzes nodokli par degvielu un dodam citas nodokļu atlaides, lai tik šīs nozares varētu turpināt darboties. Protams, ir valsts mēroga ekonomiskie rādītāji un saukļi kā eksports, IKP, budžets u.t.t., ko piemin ražotāju organizācijas, kad pamato atbalsta nepieciešamību, bet arī tie būtu jāizvērtē kritiski, vai tik beigās nav tā, ka patiesais labums nonāk kaut kur citur?

Piebildīšu, ka es pats esmu praktizējošs lauksaimnieks, kurš ikdienā nodarbojas ar šeit aprakstītajām aktivitātēm, kurš ir ierauts šajā nepārtrauktajā ražošanas ciklā, kur gadu no gada tiek veikta sēja un ražas novākšana ar mērķi iegūt pietiekami līdzekļu, lai samaksātu par iztērēto un lai varētu iepirkt atkal nepieciešamo nākamajai sējai, ar cerību uz labāku ražu, uz lielāku cenu, uz labiem laika apstākļiem, uz veiksmīgo gadu. Bet realitātē gadu no gada nāk savas grūtības, kuru pārvarēšanai ir jādara vairāk, jātērē vairāk un jāprasa vairāk piemaksu. Un tad, kad sāk aizdomāties, kādēļ tas tiek darīts, kādi ir mērķi, kāds ir rezultāts? Vai rezultāts ir vēlamais, kam tas ir vēlamais un kāds rezultāts no tā, ko es daru, ir citiem? Vai būt par lauksaimnieku ir labi vai slikti? Kāds esmu es?

Novērtē šo rakstu: