Iesaki rakstu: 
18.novembris. Atceros, cik ļoti pacilāti bijām tūlīt pēc Atmodas, kad svinējām ģimenes lokā 18.novembri. Nē, mums nebija labāka dzīve kļuvusi, bet bija gaiša cerība, ka tā tāda kļūs. Jo mēs taču visi ģimenē bijām inteliģenti, gudri un strādīgi. Kas mums brīvā Latvijā varēja liegt gūt prieku un panākumus?
Taču jau 90. gadu sākumā mūsu ģimene tika pamatīgi plosīta. Morāli un materiāli plosīta, jo mamma bija pensijā, bet pensija niecīga. Tēvs pensijā vēl nebija, tāpēc veica dažādus darbus, strādāja pat tirgus placī, jo daudzi izglītoti cilvēki bija spiesti darīt smagus darbus. Viņa arhitektu birojs bija aizklapēts ciet, tēvs gan nedaudz vēl darbojās savā profesijā kā arhitekts, tomēr tas bija grūti, jo jau toreiz ātri izveidojās "īpašu" izredzēto arhitektu loks, kas konkurentus negribēja redzēt ne tuvumā. Dažs no tiem ņēma vienu projektu pēc otra, jo naudas kāre bija baisi liela. Iznākumā projekti netika atbildīgi izstrādāti. Iespējams, pēc laika tāpēc notika ar Zolitūdes traģēdija.
Jā, mūsu ģimene tika pie zemes, to atdeva. Jo PSRS vara to bija nacionalizējusi. Taču vecākiem gāja grūti, mēs ar sievu arī nevarējām īpaši daudz palīdzēt. Tāpēc daļu zemes nācās pārdot. Kamēr vienkāršie mirstīgie, tā mūs sauca kāds mans bērnības draugs, kurš tika naudīgā amatā kādā bēdīgi slavenā afērā, kas tika veikta tūlīt pēc tam, kad Latviju sāka par brīvu dēvēt, saņēma grašus, veikli "zēni" metās izlaupīt to, kas palika pēc PSRS.
Rūpnīcas tika slēgtas un izlaupītas. Tālāko mēs zinām. Viss beidzās ar rūpniecības krahu. Zvejas kuģu sagriešanu. Cukura fabriku likvidēšanu. Lata iznīcināšanu. Jā, vēl jau Banka Baltija, Parex, Citadeles izpārdošana par sviestmaizi. Un daudz daudz kas cits. Šo gadu laikā, jo vairāk Latviju izlaupa, jo spēcīgāki režīms nīst tautu, jo jaudīgāki mērdē ļaudis, vajā ar potēm, atņem veselības aprūpi, veic vienu korupcijas aktu pēc otra, pieņem nez kāds defektīvas konvencijas, maina dzimumus, jo smacīgāka šļura pārmāc Latviju, jo skaļāk auro tā saucamie patrioti.
Manu vecāku vairs nav šajā saulē, viņi piedzīvoja daudzus rūgtuma un vilšanās brīžus, bet daudzi tos piedzīvoja. Būsim godīgi – lielākā daļa tautas. Gan dažs labāk izvēlējās rozā brilles uz acīm likt. Jo tā vieglāk norīt skarbo patiesību. Bet zināms, kamēr pastāv cerība, tikmēr cilvēks ir dzīvs.
Cerība nav mirusi. Lai gan bieži nākas justies kā sirreālā pasaulē, kur visi redz, ka Titāniks grimst, bet mūziķi vēl spēlē mūziku skaļāk un skaļāk. Mūziķi uz Titānika spēlēja, jo bija ar pašcieņu apveltīti cilvēki, bet tas, kas darās šobrīd Latvijā, kā režīms sevi slavina, kā, neskatoties uz krahu gandrīz visās jomās, ņirdzot tautai sejā, pieliek sev pie algas simtus un tūktošus, tas ir nožēlojami.
Lūk, manas pārdomas 18.novembra pievakarē. Lai jauki un silti visiem, kas nav liekuļi un divkoši.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
