Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Laikmeta ainiņas III

Jānis Erlats
27.02.2016.
Komentāri (3)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ritēja 1988. gads. Šauļu telefonu centrāli gatavoja vissavienības mēroga eksperimentam – sarunu maksas ieviešanai. Ja tolaik cilvēki neierobežoti ilgi varēja runāt vietējā telefonu tīklā, tad pēc eksperimenta pabeigšanas par sarunas ilgumu bija paredzēts maksāt. Kā pamatojumu šādai nepieciešamībai izvirzīja argumentu, ka liela slodze rada tehnisko iekārtu noslogojumu, tādēļ ilgstoša saruna pazemina sakaru kvalitāti. Lai palielinātu kvalitāti, esot jāievieš maksas pakalpojums.

Astoņdesmito gadu beigās lozungs, ka jāievieš maksas pakalpojums, bija ļoti populārs, un tas tika reklamēts kā zāles pret visām slimībām. Publiskajā telpā bija izlasāms tolaik atzīta eksperta raksts par nepieciešamību ieviest maksas pakalpojumu. Viens no argumentiem bija piemērs par to, kāpēc Japānā ražotā elektroniskajā centrālē divdesmit gadu periodā teorētiski aprēķinātā dīkstāve slodzes dēļ bija viena minūte, bet analogajā padomju ražojumā dīkstāve sasniedza vairākas dienas. Eksperts iemeslus saskatīja atšķirīgajās tautu paražās, - ja vieni runāja īsi un kodolīgi, tad otri tālruni izmantoja nelietderīgai pļāpāšanai. Milzīgā tehniskā aprīkojuma atšķirība netika pieminēta.

Vēl dīvaināks šis apgalvojums šķita tāpēc, ka eksperimentam paredzētā Šauļu telefonu centrāle bija nevis elektroniskā, bet gan uzlabotā koordinātu tipa centrāle, kuras pamatā bija releji un mehāniskie daudzkārtējie lauka savienotāji. Koordinātu tipa centrālēs vienīgās zināmās problēmas slodzes dēļ bija saistītas ar lielo zvanītgribētāju skaitu dažas minūtes pēc Jaungada sagaidīšanas, bet par sarunu ilgumu radītās slodzes ietekmi uz savienojumu kvalitāti uzzināju pirmoreiz. Vadība bija nolēmusi, ka tāda pastāv, tāpēc tika organizēta ekspertu grupa, kuras uzdevums bija novērst viņu izdomātās problēmas.

Vissavienības mēroga eksperiments paredzēja dažādu nozaru ekspertu grupu izveidošanu. Lai šīs daudzās grupas savā starpā varētu labāk saprasties, tika organizēts bankets, kurā eksperti viens ar otru varēja iepazīties daudz brīvākā gaisotnē. Padomju laikā bija pieņemts, ka skaidrā prātā bija jārunā tikai par atbalstu partijas ģenerāllīnijai, bet reibumā cilvēkam bija pienākums runāt citādāk. Ja iereibušais turpināja runāt vispārzināmas lietas, tad sarunas biedrs viņu neuzskatīja par ekspertu. Sarunās ātri vien noskaidrojās, ar kuriem cilvēkiem ir vērts sadarboties un ar kuriem ir tikai jāuztur labas attiecības.

Iereibušu ekspertu sarunas kā magnēts pievilka cilvēkus, kuri paši sarunās nepiedalījās, toties uzmanīgi klausījās. Pēc viņu sejas izteiksmēm varēja nojaust, ka lielas mokas viņiem sagādā aizliegums izvilkt blociņu un dzirdēto pierakstīt. Pēc kāda laika viena seja nomainījās ar citu seju, taču to izteiksmes palika apbrīnojami līdzīgas. Šāda tipa banketi bija visīstākās ideju kalves tiem cilvēkiem, kuri spēja to novērtēt.

Mans sarunu biedrs bija ekonomists, tāpēc diskusija ievirzījās saimnieciskā izdevīguma tēmā, kurai vajadzētu dot lielākus ienākumus pēc eksperimenta pabeigšanas. Lai relejus savienotu ar sarunu laika uzskaites sistēmu, bija nepieciešami lieli ieguldījumi, turklāt visas šīs sistēmas uzturēšanai un apkalpošanai bija nepieciešams milzīgs resursu daudzums. Pēc dažiem gadiem koordinātu tipa centrāles vienalga tiktu nomainītas ar elektroniskām, tāpēc izteicu šaubas par projekta saimniecisko lietderību.

Ekonomistu darba grupas uzdevums bija pārveidot visu sakaru mezgla saimniecisko sistēmu. Par katru tālsarunas līniju valsts sakaru mezglam maksāja 3 rubļus stundā, savukārt no šīs naudas sakaru mezgls valstij maksāja par komunālajiem pakalpojumiem. Nauda tika pārlikta no vienas valsts kabatas uz otru, par starpnieku izmantojot sakaru mezglu. Jaunā koncepcija paredzēja privatizēt tālsarunu līnijas un peļņu novirzīt konkrēta cilvēka īpašumā, bet maksu par komunālajiem pakalpojumiem segt no vietējo sarunu ieņēmumiem. Atļāvos izrādīt galīgu neizpratni par šādu pārmaiņu nepieciešamību. Mūsu sarunas pirmā daļa izvērtās par monologu, kurā biju spiests atzīt savu pilnīgo analfabētismu ekonomiskās sistēmas izpratnē.

Komunistiskās partijas izsludinātā pārtikas programma paredzēja ievērojami palielināt zemes platību, kuru bija atļauts apstrādāt vienam cilvēkam. Tas nebija jaunums, jo līdzīgi padomju valdība bija rīkojusies arī iepriekšējos krīzes gados. Zemnieki, kopjot savus laukus, ieguva vairāk ražas salīdzinājumā ar kolektīvā īpašumā apstrādātu zemi. Darba ražība palielināja arī ienākumus, kuri palika nevis valsts, bet gan zemnieku īpašumā.

Nākotnes laimīgajā valstī naudas izmantošana nebija paredzēta, tāpēc viens no sociālistiskās valsts uzdevumiem bija pakāpeniska naudas vērtības samazināšana. Bagāti zemnieki šajā vīzijā neiederējās, jo viņu pirktspēja radīja preču deficītu. Pēc veiksmīgas krīzes pārvarēšanas valstij bija jātiek galā ar reformu galveno dzinējspēku – strādīgajiem zemniekiem. Viņi tika pasludināti par kulakiem vai budžiem un kā šķira likvidēti.

Pārbūves vai pārkārtošanās idejas paredzēja citu risinājumu, un tam bija tieša saistība ar ekonomikas teoriju, kuru pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū mācīja augstākajās partijas skolās. Jaunās ekonomikas pamatos joprojām varēja būt tikai komunisma klasiķu darbi, taču to mūsdienīgākai izpratnei tika pieļauts iekļaut arī turpmākos vēsturiskos notikumus, kuri atbilda dialektiskā materiālisma formātam. Izsakoties vēl precīzāk, revīzijai tika pakļauts klasiķa darbs, kurā barons Danglars, izkāpis no karietes, pašapzinīgi paziņoja, ka turpmākā vara piederēs baņķieriem.

Komunisma klasiķa darbā bankas bija attēlotas kā naudas kaltuves, kuras, pateicoties aizdevumu procentu likmēm, ražoja naudu. Kapitālisti bija radījuši koloniālo sistēmu, kur metropolē bija naudas pārpalikums, bet kolonijās iztrūkums. Nodrošinot, ka kolonijās nauda tiek uzskatīta par vērtību, kapitālisti viegli varēja iegūt politisko varu. Sarežģījumi rastos tad, kad nauda būtu saražota tik daudz, ka arī kolonijās tai vairs nebūtu vērtības. Ja naudas vērtību vairs nevarētu nodrošināt no dotācijām atkarīgā ekonomiskā sistēma, tad kā pēdējais glābiņš būtu karadarbības uzsākšana koloniju teritorijās, kas ekonomikas atjaunošanai prasītu lielas investīcijas. (Šajā vietā atļaušos izdarīt nelielu atkāpi no atstāsta. Vēlāk, izlasot šo manu interesi izraisījušo darbu, uzmanību saistīja K. Marksa ieteikums pirms karadarbības uzsākšanas pie koloniju robežām izveidot pietiekami daudz bezdarbnieku, lai bojā gājušo dēļ nebūtu problēmas ar ekonomikas atjaunošanu.)

Kopš tiem laikiem, kad baņķieri pārvietojās karietēs, pasaule bija mainījusies. XX gadsimta vidū bija sabrukusi koloniālā sistēma, un šis fakts prasīja pārskatīt līdzšinējos uzskatus. Bankas bija radikāli mainījušas darbības virzienu, tāpēc tikpat radikāliem uzskatiem attiecībā pret bankām vajadzēja mainīties arī zinātniskā komunisma teorijai.

Banku darbības jauno virzienu varēja tēlaini salīdzināt ar gādīga namsaimnieka rūpēm par savu īpašumu. Ja iepriekšējais namsaimnieks tikai iekasēja īres maksu, neuztraucoties par īpašuma stāvokli, tad jaunais namsaimnieks savākto īres maksu investēja īpašuma sakopšanā. Aizdevuma procentam sakrītot ar patēriņa procentu, radās jauna formācija – patērētāju sabiedrība un labklājības valsts.

Labklājības valsts modelis tomēr radīja pamatīgas galvassāpes tiem, kuriem naudas ir daudz, un kuri vēlētos, lai tā būtu vērtība. Neliela valsts pie Persijas līča ar diviem miljoniem iedzīvotāju katru gadu radīja budžeta pārpalikumu vairāku desmitu miljardu ASV dolāru vērtībā. Naudasmaisiem kļuva arvien grūtāk pārliecināt sabiedrību, ka algas pielikums nav iespējams, jo budžetā trūkst naudas. Problēma bija arī milzīgais naudas daudzums, kurš ieplūda pasaulē, devalvējot tās vērtību, līdz ar to arī naudasmaisu varu.

Analizējot labklājības valsts modeli, padomju ekonomisti nonāca pie pārsteidzoša secinājuma – naudas nozīme var izzust nevis tās pakāpeniska samazinājuma, bet gan pārpalikuma rezultātā. Kā kādreiz algots darbs uzvarēja verdzību, tā labklājības valstī brīvprātīgais darbs var uzvarēt algoto. Argumenti, kāpēc algotais darbs būtu labāks par brīvprātīgo, pagaidām atgādināja argumentus, kāpēc verdzība būtu labāka par algotu darbu. Brīvprātīgais darbs atbilstu komunisma ideāliem, tāpēc īstajiem komunistiem vajadzētu rūpēties par naudas daudzuma pavairošanu, nevis samazināšanu.

Pārtikas programma izveidoja pirmos turīgos zemniekus, taču līdz labklājībai bija vēl tālu. Nākamais solis paredzēja privatizēt rūpniecības uzņēmumus un izveidot nākamo turīgo iedzīvotāju slāni. Lai netiktu izpirktas preces, tika paredzēts ieviest maksas pakalpojumus, kuros nauda varētu vienmērīgāk izplatīties sabiedrībā. Tieši tāpēc Šauļu telefonu centrālē bija vajadzīgs veikt šķietami neloģiskas reformas un tērēt laiku neko nesajēdzoša tehniskā darbinieka pārliecināšanai.

Bankets bija beidzies, bet rīts vēl nebija pienācis. Klīdām pa naksnīgajām Šauļu ielām un sapņojām par nākotni, kurā mums lemts dzīvot. Par zaļo pilsētu, kurā nebūs rūpnīcu, bet cilvēki dzīvos labklājībā. Par saprotošajiem priekšniekiem, kuri būs priecīgi, ka mēs vēlamies strādāt, un pret mums izturēsies kā bērnudārza apmeklētājiem. Par gudrajiem pasniedzējiem, kuri labas atzīmes liks nevis par pareizām, bet gan neparastām atbildēm.

Grūti noticēt, ka kopš tā laika ir pagājis tik maz gadu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

6

Par atkritumu krīzi

FotoEsmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela... Esmu par to rakstījis savā prezidenta programmā, sk. "Cilvēks kontrolē pašu galveno". Esmu to izskaidrojis attiecīgajos video 1.daļa un 2.daļa. Atkritumu izvešana ir viens no dzīves pamatelementiem, it sevišķi pilsētā.
Lasīt visu...