Laiks godīgai un pragmatiskai sarunai par migrāciju un ANO Bēgļu konvenciju. Mēs nobīsimies un jūs piekrāpsim arī par to

Jau tagad, vēl pirms tas ir ticis ieviests, redzam uzvirmojam tos pašus konfliktus un tās pašas pretrunas, par kurām runājam jau vismaz 10 gadus. Viens no tā pamatprincipiem – piespiedu migrantu pārdale starp dalībvalstīm jeb “obligātā solidaritāte” – jau saskaras ar problēmām. Virkne dalībvalstu, piemēram, Polija, Ungārija, Slovākija, Austrija un citas, kategoriski iebilst šai sistēmai vai pieprasa izņēmuma statusu.

Taisnības labad jāsaka, ka šī “obligātā solidaritāte” patiesībā neizpaužas tikai kā obligāta migrantu uzņemšana – valstīm ir trīs izvēles: uzņemt migrantus, maksāt kompensācijas vai sniegt operatīvu/tehnisku palīdzību. Ja valsts izvēlas nemaksāt vai neuzņemt, alternatīvu nosaka pati migrācijas spiedienam pakļautā valsts.

Katrā ziņā tas, ka pie šī jautājuma būsim iestrēguši, bija zināms jau sen – iepriekš daudzi eksperti un politiķi brīdināja par sarežģīto solidaritātes īstenošanu praksē, īpaši ņemot vērā valstu dažādās intereses un demogrāfiskos riskus. Šobrīd publiski iebildumi un prasības pēc izņēmuma tiek izteiktas gan Polijas, gan Slovākijas, gan arī Latvijas politiķu līmenī.

Migrācija Eiropā skaitļos

Šobrīd lielākā daļa migrācijas plūsmu uz Eiropu notiek ekonomisku, klimatisku vai sociālu iemeslu dēļ, nevis bēgot no vajāšanas vai karadarbības. 2025. gadā Grieķija, piemēram, pieredzēja par 350% lielāku nelegālo migrantu pieplūdumu, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, un tie galvenokārt ieradās no Ziemeļāfrikas. Šie cilvēki nav kara bēgļi, bet viņi izmanto patvēruma mehānismu kā vienīgo pieejamo juridisko ceļu iekļūšanai Eiropā.

Tajā pašā laikā Grieķija kļuvusi par laboratoriju jaunu ES pieeju izmēģināšanai – tiek ieviesti stingrāki aizturēšanas noteikumi un likumā nostiprināta nelegālas ieceļošanas kriminalizācija. Šo pasākumu mērķis: panākt brīvprātīgu atgriešanos, jo piespiedu deportācija pēc noraidīta patvēruma pieteikuma bieži vien ir sarežģīti realizējama.

Eiropas Savienība šobrīd apstiprina aptuveni 45% patvēruma pieteikumu. No pārējiem 55%, aptuveni 90% cilvēku tāpat paliek Eiropā, jo nav efektīvas atgriešanas politikas. Šī statistika ir būtiskāka par jebkuru ideoloģisku diskusiju. Ja cilvēks, kura patvēruma pieteikums ir noraidīts, tomēr paliek Eiropā, tas nozīmē, ka sistēma nedarbojas. Bez strādājošas atgriešanas politikas migrācijas politikai vispār nav jēgas.

Paralēli redzam arī problēmas Rietumeiropā, kas saistītas ar integrāciju. Tas arī ir signāls, kas liecina par sistēmas vājumu – kad ieplūstošo migrantu plūsmas ir lielas, atlases mehānismi vāji un valstu spēja pilnvērtīgi integrēt šos cilvēkus – ierobežotas, rodas segregācija, pat paralēlas normu prakses, bezdarbs un konflikti sabiedrībā. Tas grauj tos pamatus, kas ļauj demokrātijām pastāvēt – vienotu izpratni par tiesiskumu un kopīgu kultūras, vērtību un tradīciju telpu. Turklāt nekāda integrācijas politika nespēs atrisināt masu imigrācijas radītās sekas. Vispirms ir jāierobežo un jākontrolē pašas migrācijas plūsmas.

1951. gada ANO Bēgļu konvencija: laiks to pielāgot realitātei

Pašreizējais migrācijas politikas tiesiskais pamats ir 1951. gada ANO Bēgļu konvencija. To pamatoti uzskata par vienu no svarīgākajiem starptautiskajiem dokumentiem, uz kura pamata izveidota mūsdienu patvēruma sistēma. Taču konvencija izstrādāta pavisam citā laikmetā un pavisam citādos apstākļos – uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad pasaulē bija 2 miljoni bēgļu, kurus vajadzēja aizsargāt no vajāšanas un totalitārisma. Pašlaik saskaņā ar ANO datiem pasaulē ir vairāk nekā 123 miljoni piespiedu kārtā pārvietotu cilvēku (displaced persons). Tikai neliela daļa no tiem ir kara vai politisku represiju upuri tādā izpratnē, kādu paredz Konvencija.

Un tieši tāpēc ir pienācis laiks runāt par nepieciešamību pārskatīt ANO Bēgļu konvenciju. Nav runa par to, vai mēs esam pietiekami līdzjūtīgi. Ir runa par to, vai mēs vispār spējam nodrošināt sistēmu, kas vienlaikus ir humāna un funkcionējoša. Ja patvēruma mehānisms tiek izmantots nevis kā patiess aizsardzības instruments, bet kā legāla iekļūšanas metode Eiropā ekonomisku motīvu dēļ, tad mēs ne tikai noplicinām šīs sistēmas saturu un vērtību, bet arī zaudējam savu kapacitāti sniegt aizsardzību tiem, kam tā patiešām pienākas.

ES tiesību akti ir radījuši daudz spēcīgāku un plašāku regulējumu, ko bieži vien praksē ierobežo arhaiskā ANO konvencija – piemēram, tipisks gadījums: ja notiek pārsūdzība ES tiesu sistēmā, tad mūsdienīgie ES noteikumi atduras pret vienkāršotajām, daudz šaurākām Bēgļu konvencijas prasībām, kas prevalē pār ES normām.

Tādēļ Bēgļu konvencijas pārskatīšana nebūtu vērtību nodevība, kā to dažiem patīk dēvēt – tas ir vienīgais veids, kā tās glābt. Eiropai nepieciešams juridisks ietvars, kas nošķir humanitāro patvērumu no ekonomiskās migrācijas un nosaka konkrētu atbildību gan migrantiem, gan to izcelsmes valstīm. Pretējā gadījumā mēs turpināsim dzīvot ar 70 gadus vecu instrumentu, kas vairs neatbilst realitātei un kas pašlaik nodrošina “maizes darbu” cilvēku kontrabandistiem, masu migrācijas veicinātājiem un hibrīdoperāciju īstenotājiem, kas migrāciju pārvērtuši par hibrīdkara ieroci, vērstu pret mūsu – Eiropas Savienības – ārējo robežu.

Kā izkļūt no krustcelēm?

Vispirms būtu jāvienojas par mūsu mērķiem. Pieņemu, ka it visur Eiropā vairākums piekritīs, ka ir svarīgi aizsargāt cilvēkus, kuriem patiešām draud vajāšana, un vienlaikus ir svarīgi atjaunot imigrācijas sistēmas spēju atvairīt nelegālas, organizētas migrantu plūsmas. Lai to realizētu, ir nepieciešama:

Stingra, efektīva un saskaņota robežkontrole

Uzlabota robežu aizsardzība nav pašmērķis – tas ir priekšnoteikums jebkādai migrācijas plūsmu pārvaldībai. Tas nozīmē investīcijas tehnoloģijās (monitorings, identifikācija), reālu kapacitātes palielināšanu robežsardzē un ātrus koordinācijas mehānismus starp dalībvalstīm. Frontex un dalībvalstu robežsardzēm jāsadarbojas savā starpā, jāapmainās ar informāciju, jāsniedz atbalsts, kad tas nepieciešams. Svarīgi, lai Frontex stiprināšana nenotiktu uz dalībvalstu suverēno institūciju rēķina – tam jābūt atbalsta, nevis kontroles mehānismam.

Patvēruma pieteikumu izskatīšanas uzlabošana

Patvēruma pieteikumu izskatīšanai jābūt ātrai un pienācīgai. Nepieciešams ieviest standartizētus, ātri izvērtējamus sākotnējos kritērijus, kas ļautu konstatēt acīmredzami nepamatotus patvēruma pieteikumus un attiecīgi pieņemt lēmumus par tālāko procedūru vai par personas atgriešanu. Sistemātiska pieeja un skaidras procedūras ļaus ātrāk atsijāt reālus patvēruma meklētājus no ekonomiskajiem migrantiem.

Pie noraidīta pieteikuma persona paliek sistēmā un noteiktu termiņu nevar pieteikties patvērumam atkārtoti citā ES valstī (tā sauktās “hit & run” prakses novēršana). Papildus jāstrādā, lai atsevišķos gadījumos pieteikumus izskatītu ārpus ES teritorijas.

Bēglis nav ekonomiskais migrants – statusu juridiska nostiprināšana

Jāizstrādā skaidri kritēriji un procedūras, ar kuriem ātri identificējam tos, kas atbilst Konvencijas bēgļa un patvēruma meklētāja definīcijai, un tos, kas tai neatbilst. Gadījumos, kad nav pamatojuma piešķirt patvērumu, jābūt efektīvai atgriešanas sistēmai.

Sadarbība ar trešajām valstīm – efektīva, bet ne beznosacījumu

Sadarbība ar izcelsmes un tranzīta valstīm var būt nelegālās imigrācijas ierobežošanas mehānisms, bet tam jābūt balstītam uz stingriem nosacījumiem. ES finanšu un attīstības instrumenti ir jāizmanto kā morāls un politisko sviru mehānisms: ja valsts sadarbojas migrantu atgriešanas vai citu ES migrācijas politikas definēto mērķu (un vispārējo humānas izturēšanās principu ievērošanas) sasniegšanas jautājumos, šo atbalstu iespējams turpināt.

Ja sadarbība nenotiek – ES līdzekļu piešķiršanu un citu finanšu palīdzību jāapsver apturēt vai pārskatīt. Tā nav tikai sankciju politika; tas ir saprātīgs līdzeklis, lai panāktu, ka izcelsmes valstis uzņemas savu daļu atbildības.

Efektīva atgriešanas politika

Ja personai atteikts patvērums, ir jābūt efektīvai, ātrai un likumīgai atgriešanas sistēmai. Tas nozīmē aktīvus atgriešanas līgumus ar galvenajām izcelsmes valstīm un atbalstu personu identifikācijā. Atgriešanas sistēmas nedarbošanās pamatcēlonis ir politisku lēmumu un administratīvu spēju trūkums, nevis tiesiskā regulējuma problēmas.

Funkcionāla solidaritāte ES ietvaros

Solidaritāte jāpārvērš no abstrakta principa par praktiskiem instrumentiem: aprīkojums, apmācības, ārkārtas finansējums robežvalstīm, kopīgas uzraudzības misijas, ātri mobilizējami resursi. Tādas solidaritātes izmaksas ir mazāk sāpīgas un daudz uzticamākas nekā kvotas, kas tiek uzspiestas pret valstu gribu.

Juridiska modernizācija – Bēgļu konvencijas papildprotokols

Mēs nevaram gaidīt, ka visas problēmas atrisināsies tikai ar iekšējām ES reformām. Ir jāuzsāk starptautiska diskusija par ANO Bēgļu Konvencijas piemērošanas konteksta precizēšanu mūsdienās: nosakot mehānismus, lai spētu atšķirt tos, kas bēg no reālas vajāšanas vai kara un migrantus, kam ir citi migrācijas motīvi, nosakot skaidras normas par atgriešanu un sadarbību ar drošām trešajām valstīm.

20. gadsimta sistēma nevar risināt 21. gadsimta problēmas

Eiropai ir jāatgūst spēja būt gan līdzjūtīgai, gan konsekventai. Tiesības uz patvērumu nav pretrunā drošībai, bet tās kļūst par farsu tad, ja sistēma neparedz iespēju atšķirt patvēruma meklētāju no pašlabuma meklētāja.

Bēgļu konvencijas pārskatīšana būtu nevis atteikšanās no vērtībām, bet to pielāgošana realitātei, kurā migrācija ir arī politikas un drošības jautājums. Tiesības uz patvērumu nav pretrunā drošībai, bet šī sistēma ir jāpārskata tieši tāpat, kā, piemēram, Latvijas Civillikums tiek nemitīgi papildināts un pielāgots kopš 1937. gada – saglabājot būtību, bet prasmīgi reaģējot uz jaunām problēmām un risku scenārijiem.

Latvijai, kā ES ārējās robežas valstij, vēl jo vairāk aktuāla ir skaidra, pragmatiska un efektīva migrācijas politika, kas, pirmkārt, aizsargā tos, kuriem draud vajāšana un kuri bēg no karadarbības, un, otrkārt, aizsargā mūsu sabiedrības drošību un integritāti.

Ja vēlamies Eiropu noturēt kā drošu un vienotu kultūras un tiesību telpu, mēs nevaram atļauties ignorēt neizbēgamo: migrācija jāregulē stingri un atbildīgi. Tad arī tā daudzinātā solidaritāte būs reāla, nevis piespiedu un nestrādājoša.

Novērtē šo rakstu: