Lato Lapsa: gļēvais, melīgais, nelietīgais noziedznieks - ģenerālprokurors Juris Stukāns. Otrā noziedzīgā epizode - iejaukšanās lietu iztiesāšanā

Publicējam šo ierakstu arī šeit: https://www.youtube.com/watch?v=pkyp5V-Shv4.

Pietiek publicē arī fragmentu no Lato Lapsas jaunās grāmatas „Gļēvs. Melīgs. Nelietīgs. Noziedznieks”, kurā šī noziedzīgā epizode aprakstīta detalizētāk:

“Es vienmēr saku, ka nav jāuztraucas – tur pāris tūkstoši, Latvija samaksās, naudas pietiks, jo viņiem jāmaksā kompensācija, ka ir pārkāptas viņu tiesības, ko konstatē Eiropas Cilvēktiesību tiesa, bet tās kompensācijas nav tik lielas,” – droši vien vēl atceraties gan šo tagadējā ģenerālprokurora Jura Stukāna 2019. gada paziņojumu, paužot klaju nicinājumu elementāram tiesiskumam un cilvēktiesībām, gan viņa četrus gadus vēlāko muļķīgo taisnošanos, apgalvojot: no šī viņa izteikuma izrietot, ka “būtiski ir ievērot Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, lai netiktu pieļauti nekādi tiesību pārkāpumi un nebūtu pamata izmaksāt kompensācijas”.

Var, protams, teikt – kam negadās. Ir galu galā pilna pasaule ar cilvēkiem, kuriem pašu mute ir vislielākais ienaidnieks un, kas prātā, tas bez kādas aiztures arī uz mēles. Taču viena lieta ir tirgus tantes, bet pavisam cita – ģenerālprokurors, kas ir viena no valsts tiesībsargāšanas sistēmas visaugstākajām amatpersonām. Amatpersona, kuras galvenais pienākums ir likumā noteiktajā kārtībā aizsargāt personu un valsts tiesības un likumīgās intereses.

Protams, nevar gribēt, lai amatpersona, kura ir pārliecināta, ka ne visi cilvēki ir vienādi svarīgi un ka mazāk svarīgo cilvēku cilvēktiesības var arī neievērot, ņemtu un savu pārliecību mainītu – it īpaši jau, ja tā ir augsta Latvijas Republikas tiesībsargāšanas sistēmas amatpersona. Taču, ja šī amatpersona nav īpaši stulba vai arī totālas visatļautības sajūtas pārņemta, tā tomēr spēj, vienkārši izsakoties, valdīt muti un savus uzskatus paturēt pie sevis.

Taču tas nav Latvijas Republikas ģenerālprokurora Jura Stukāna gadījums. Paiet vēl gads, un notiek kaut kas līdz tam Latvijas tiesu sistēmā neredzēts. Skandāls – tas vēl ir ļoti maigi teikts. Rīgas pilsētas tiesas tiesnesis Mārtiņš Tupureins nāk klajā ar oficiālu publisku “Paziņojumu par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, ko izdarījis ģenerālprokurors Juris Stukāns”. Ir vērts izlasīt šīs piecas rindkopas:

“2024. gada 13. februārī pasludināts saīsinātais spriedums krimināllietā Nr. 11840002622, ar kuru attaisnots Igors Kuzmuks viņam celtajā apsūdzībā pēc Krimināllikuma 20. panta ceturtās daļas, 77.² panta. Pilna sprieduma pieejamība tika plānota 2024. gada 10. maijā.

Tiesa saņēmusi I. Kuzmuka lūgumu publiski informēt par viņa nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu no valsts amatpersonas puses, iesnieguma kopiju nosūtot izvērtēšanai institūcijai, kura var lemt par amatpersonas atbildību.

I. Kuzmuks norāda, ka 2024. gada 19. februāra TV raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” uz žurnālistes jautājumu par pirmās instances tiesas attaisnojošo spriedumu ģenerālprokurors Juris Stukāns norādījis, ka ir pārliecināts, ka tā ir tiesas kļūda, gala rezultātā būs taisnīgs noregulējums, šeit jābūt notiesājošam spriedumam ar atbilstošu piespriesto sodu.

Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturtajā daļā noteikts, ja valsts amatpersona, kas nav kriminālprocesā iesaistītā persona, ar publisku paziņojumu ir izteikusies par personas vainīgumu, pārkāpjot nevainīguma prezumpciju, procesa virzītājs, pamatojoties uz personas motivētu iesniegumu, publiski informē par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, bet iesnieguma kopiju nosūta izvērtēšanai institūcijai, kura var lemt par amatpersonas atbildību.

Tiesnesis secina, ka ģenerālprokurors J. Stukāns, būdams valsts amatpersona, kas nav kriminālprocesā iesaistītā persona, ar publisku paziņojumu ir izteicies par personas vainīgumu, pārkāpjot nevainīguma prezumpciju attiecībā uz Igoru Kuzmuku, tādēļ tiesa kā procesa virzītājs publiski informē par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu.”

Tātad – nevis kaut kāds nožēlojams žurnālistiņš vai ekspertiņš izsaka savu prokuratūras acīs neko nenozīmējošo viedokli, bet gan tiesu varas pārstāvis nāk klajā ar oficiālu paziņojumu atbilstoši Kriminālprocesa likumam, un šis paziņojums ir skaidrs un nepārprotams – Latvijas Republikas ģenerālprokurors, kuram vajadzētu būt augstākajam likumības un taisnīguma garantam, ir rupji un demonstratīvi pārkāpis vienu no tiesiskuma pamatprincipiem, faktiski izdarot spiedienu uz tiesu.

Faktiski šis spļāviens nevainīguma prezumpcijas principam ir tiesiskas valsts pamatu mīdīšana kājām, un vēl vairāk – Krimināllikumā tieši šādiem gadījumiem ir domāts 295. pants “Iejaukšanās lietu iztiesāšanā”:

“(1) Par tiesneša jebkādu ietekmēšanu nolūkā likt šķēršļus likumīgai lietas iztiesāšanai vai panākt nelikumīga sprieduma vai lēmuma pieņemšanu un pasludināšanu – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarījusi valsts amatpersona, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem.”

Grūti iedomāties, ka “bezkompromisa tiesiskuma” apstākļos kāds Latvijas Republikas prokuratūras prokurors atļautos apsūdzēt savu augsto priekšnieku šādā acīmredzamā nodarījumā. Taču notrūcies “tiesiskuma garants” ir: jau iepriekš ģenerālprokuroram Jurim Stukānam ir bijusi slava kā cilvēkam, kurš principiāls, liels un drosmīgs ir tikai situācijās, kad var to atļauties, pateicoties savam amatam un tā dotajai varai, savukārt sarežģītākās situācijās drosme pazūd kā nebijusi un skaļā, plātīgā kunga vietā ir pabailīgs vīrelis, kurš mēģina paslēpties aiz savu padoto muguras.

Tā tas ir gadījumā ar jau aprakstīto Eiropas Parlamenta pļauku Nila Ušakova un Andra Amerika apsūdzības un imunitātes lietā, tā tas ir arī tagad. Pats Juris Stukāns publiski neizdveš ne pīkstiena – viņš ne tikai neatzīst vainu, bet vispār nekomentē tiesu varas pārstāvja paziņojumu. Tā vietā tiek izplatīts anonīms – nevienas konkrētas personas neparakstīts – prokuratūras paziņojums, kas negodprātīgas izlocīšanās ziņā aizdomīgi atgādina Jura Stukāna taisnošanos par saviem “vajadzēs – samaksāsim” izteikumiem.

Anonīmo prokuratūras paziņojuma autoru ieskatā Jura Stukāna paziņojums, ka “šeit jābūt notiesājošam spriedumam ar atbilstošu piespriesto sodu” esot tikai tāda nevainīga izrunāšanās bez kādiem ļauniem nodomiem, tā ka tiesneša rīcība esot nelikumīga un viņa paziņojums – atsaucams:

“Konkrētajā gadījumā ģenerālprokurors J. Stukāns kā apsūdzības uzturētāja iestādes vadītājs, sniedzot atbildes uz sabiedrību interesējošiem jautājumiem, faktiski sniedza objektīvu informāciju par kriminālprocesa virzību, proti, norādīja uz prokuratūras ieskatā pieļautu tiesas kļūdu un prokurora protestu, kas tiks iesniegts par tiesas nolēmumu, lai panāktu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.

Atbildot uz žurnālistes jautājumu par taisnīgu tiesas nolēmumu, ģenerālprokurors pauda prokuratūras redzējumu par galīgo nolēmumu šajā krimināllietā. Tādējādi ģenerālprokurors intervijas laikā nepauda nostāju par konkrētas personas vainu, bet gan pauda prokuratūras viedokli par krimināltiesisko attiecību noregulējumu konkrētajā lietā un iemeslu prokurora protesta iesniegšanai.”

Šī žēlīgā izlocīšanās piedzīvo likumsakarīgu iznākumu – Rīgas pilsētas tiesas priekšsēdētāja Anda Kraukle jau dažas dienas vēlāk bez garām runām anonīmo prokuratūras protestu noraida kā nepamatotu. Taču ar to vēl stāsts nebeidzas – Juris Stukāns izrādās nevis parasts likumpārkāpējs un varbūt pat noziedznieks, bet gan, tā sacīt, recidīvists.

Paiet tikai mēnesis, un nu jau citam Rīgas pilsētas tiesas tiesnesim Andrim Vasiļevskim, pildot likuma normas, nākas publicēt paziņojumu par… atkal jaunu ģenerālprokurora Jura Stukāna izdarītu prezumpcijas principa pārkāpumu:

“Rīgas pilsētas tiesas tiesvedībā atrodas krimināllieta Nr. 11517000121, kurā tostarp apsūdzēts Rolands Veinbergs pēc Krimināllikuma 177. panta trešās daļas un 318. panta trešās daļas.

Rīgas pilsētas tiesa saņēmusi Rolanda Veinberga lūgumu publiski informēt par viņa nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu no valsts amatpersonas puses, iesnieguma kopiju nosūtot izvērtēšanai institūcijai, kura var lemt par amatpersonas atbildību.

R.Veinbergs norāda, ka 2022. gada 22. februāra intervijā raidījumā “1:1”, atbildot uz žurnālista Gundara Rēdera jautājumu par kriminālprocesu pret Rolandu Veinbergu, kurā viņš apsūdzēts nekustamo īpašumu izkrāpšanā, ģenerālprokurors Juris Stukāns norādījis, ka “es uzskatu, ka tiesu izpildītāji, kuri to visu redzēja un, kā mēs šobrīd redzam, iesaistījās shēmās, gan notāri, kuri apstiprina to visu, jau sen to pamanījuši”, “bija personas, kuras klusē, bija ieinteresēti un attiecīgi rīkojušies”, “izmantoja likuma regulējumu, lai noteiktos gadījumos iedzīvotos”.

Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturtajā daļā noteikts – ja valsts amatpersona, kas nav kriminālprocesā iesaistītā persona, ar publisku paziņojumu ir izteikusies par personas vainīgumu, pārkāpjot nevainīguma prezumpciju, procesa virzītājs, pamatojoties uz personas motivētu iesniegumu, publiski informē par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu, bet iesnieguma kopiju nosūta izvērtēšanai institūcijai, kura var lemt par amatpersonas atbildību.

Kriminālprocesa likuma 19. panta pirmajā daļā paredzētās nevainīguma prezumpcijas uzdevums ir atturēt personas no paziņojumiem un rīcības, kas var radīt priekšstatu par personas vainīgumu, pirms tas konstatēts likumā noteiktajā kārtībā.

Rīgas pilsētas tiesas tiesnesis Andris Vasiļevskis secina, ka ģenerālprokurors J. Stukāns, būdams valsts amatpersona, kas nav kriminālprocesā iesaistītā persona, ar publisku paziņojumu ir izteicies par personas vainīgumu, pārkāpjot nevainīguma prezumpciju attiecībā uz Rolandu Veinbergu, tādēļ tiesa kā procesa virzītājs publiski informē par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu.”

Jau atkal – tas pats. Jau atkal ģenerālprokurors nav spējis savaldīt muti. Jau atkal augstā amatpersona, kurai jārūpējas par tiesiskumu un ikviena Latvijas iedzīvotāja likumīgo tiesību garantēšanu, ir uzspļāvusi pašiem to pamatiem. Un jau atkal ir kļuvis skaidrs, ka Latvijas Republikas ģenerālprokurora amatā ir nokļuvis cilvēks ar šim amatam absolūti neatbilstošiem uzskatiem tiesiskuma jomā – persona, kurai nospļauties ne tikai par “parasto cilvēku” cilvēktiesībām, kuru pārkāpumus taču var apmaksāt no nodokļu maksātāju naudas, bet arī par pašiem tiesiskuma pamatiem.

Arī šoreiz ģenerālprokuroram Jurim Stukānam, kurš ir bijis tik drosmīgs, jau pirms tiesas sprieduma izziņojot konkrētu personu vainu un diktējot tiesai “pareizo” sprieduma bardzību, pietrūkst dūšas atzīt vainu vai vismaz personiski skaidrot savu pozīciju. Atšķirība tikai tā, ka šoreiz prokuratūra publiski pat nepaziņo, ka būtu atkal mēģinājusi panākt tiesneša paziņojuma atzīšanu par nelikumīgu. Tā aprobežojas ar jau atkal anonīmu vēstījumu aģentūrai LETA:

“Tikmēr prokuratūrā uzsvēra, ka ģenerālprokurors nav izdarījis publisku paziņojumu par kādas konkrētas personas vainīgumu. Prokuratūrā norādīja, ka pēc būtības jāizvērtē Kriminālprocesa likuma un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā noteiktais. Proti, minētie tiesību akti neattiecas uz situāciju, kurā ģenerālprokurors kā apsūdzības uzturētāja iestādes vadītājs, sniedzot atbildes uz sabiedrību interesējošiem jautājumiem, sniedz objektīvu informāciju par kriminālprocesu virzību vai raksturo darbības, kuras veic, lai pierādītu aizdomās turētā vai apsūdzētā vainu…”

Citos tiesiskuma apstākļos ar šiem tiesas paziņojumiem vien lieta nebeigtos. Protams, kā minēts, ir naivi iedomāties, ka bezkompromisa tiesiskuma apstākļos Latvijas Republikas prokuratūra varētu apsūdzēt savu vadītāju atkārtotā noziedzīgā nodarījumā, lai cik acīmredzams tas arī būtu.

Taču viens no kritērijiem, lai cilvēks varētu ieņemt kaut vai ierindas prokurora amatu, oficiāli ir nevainojama reputācija, un ir diezgan acīmredzams, ka kaut vai šo divu likumpārkāpumu dēļ Juris Stukāns to ir zaudējis. Kāda Pietiek.com lasītāja publikācijā ar virsrakstu “Vai ģenerālprokuroram Stukānam ir tiesības uz otro termiņu?” dažās rindkopās saliek punktus uz “i”:

“Ģenerālprokurora amats pieprasa ne tikai izcilu profesionālo kompetenci, bet arī nevainojamu reputāciju. Jura Stukāna darbība bieži rada pamatotus jautājumus par viņa spēju izpildīt šīs prasības. Atkārtotie nevainīguma prezumpcijas pārkāpumi un sabiedrības uzticības mazināšana tiesu sistēmai izraisa nopietnas bažas par tiesiskuma principu ievērošanu Latvijā. Vairākkārtēji publiski izteikumi, kas ignorē pamata tiesiskuma normas, ir kļuvuši par simbolu tiesu varas autoritātes vājināšanai. Ņemot vērā ģenerālprokurora amata ietekmi, šāda rīcība rada būtiskus draudus tiesu sistēmas stabilitātei.

Nevainīguma prezumpcija ir demokrātijas stūrakmens, kas kalpo kā aizsargmehānisms pret patvaļīgiem un nepamatotiem spriedumiem. Šis princips, kura nozīmīgums nostiprinājies jau no Magna Carta laikmeta līdz mūsdienu starptautiskajām tiesībām, nodrošina taisnīguma un tiesiskuma stabilitāti. Tomēr Stukāna atkārtotie pārkāpumi šo principu vājinājuši, raisot sabiedrības šaubas par tiesu sistēmas objektivitāti. Sabiedrībai ir tiesības sagaidīt, ka ģenerālprokurors iemieso taisnīguma un juridiskās neatkarības ideālus, nevis rīkojas kā apsūdzētājs vēl pirms tiesas procesa.

Ģenerālprokurora amats prasa ne tikai dziļu izpratni par tiesību normām, bet arī stingru morālo stāju. Šī stāja izpaužas kā spēja pieņemt objektīvus un sabiedrības interesēm atbilstošus lēmumus, vienlaikus saglabājot uzticību tiesu neatkarībai. Stukāna atkārtotie pārkāpumi ne tikai izgaismo individuālas problēmas, bet arī norāda uz dziļākām strukturālām nepilnībām prokuratūras vadībā.

Latvijas tiesu sistēma ir ilgstoši centusies atjaunot sabiedrības uzticību, īstenojot reformas, uzlabojot caurskatāmību un veicinot diskusijas par tiesu neatkarību. Taču ģenerālprokurora atkārtotie pārkāpumi kavē šos centienus, padziļinot plaisu starp sabiedrības cerībām un tiesu varas realitāti. Jautājums ir: vai sabiedrība turpinās pieļaut šādu neatbilstību vai arī tai ir laiks pieprasīt ģenerālprokuroru, kurš patiesi aizstāv likuma burta un gara principus?

Stukāns nav bijis tik drosmīgs, lai uzņemtos jebkādu atbildību par norādītajiem nevainīguma prezumpcijas pārkāpumiem. Varbūt Latvijas sabiedrība ir pelnījusi sev šādu ģenerālprokuroru? Juris Stukāns arvien vairāk demonstrē, ka viņa morālās tiesības uz otro termiņu ir tikpat apšaubāmas kā viņa cieņa pret nevainīguma prezumpciju. Latvijas tiesiskuma nākotnei ir nepieciešams vadītājs, kurš kalpo kā patiesas taisnības un atbildības paraugs, atjaunojot sabiedrības uzticību tiesu sistēmai.”

Taču papildus šādām vispārīgām pārdomām ir arī kāda pilnīgi konkrēta likuma norma – tiesai ir jāinformē atbildīgās instances par ģenerālprokurora pārkāpumu, lai tas tiktu izvērtēts. Un tiešām – tiesnesis Mārtiņš Tupureins atbilstoši Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturtajā daļā noteiktajam nekavējoties nosūta Augstākās tiesas priekšsēdētājam Aigaram Strupišam motivētu iesniegumu ar lūgumu lemt par ģenerālprokurora Jura Stukāna atbildību.

Savukārt tālākais jau lieliski atbilst labi zināmajam par “roka roku mazgā” Latvijas tiesībsargāšanas iestāžu sistēmā. Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs, kuram, starp citu, arī nebūtu nekādu iebildumu savā amatā noturēties uz otro termiņu, lūk, īstajā brīdī ir… devies atvaļinājumā, un viņa pienākumu izpildītāja Anita Poļakova oficiāli vēsta – kaut kad jau mēs šo sīko incidentu izvērtēsim, bet atvaļinājums, protams, ir svarīgāks par kaut kādu tur nevainīguma prezumpciju:

“Informējam, ka atbilstoši ierakstiem Augstākās tiesas lietvedības informācijas sistēmā (elektroniskā dokumentu pārvaldības sistēmā) Rīgas pilsētas tiesas tiesneša Mārtiņa Tupureina iesniegums saņemts Augstākajā tiesā 2024. gada 6. jūnijā un tajā pašā datumā atbilstoši Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša rezolūcijai tas nodots Krimināllietu departamenta priekšsēdētājai Anitai Poļakovai viedokļa sniegšanai. Sagatavotais materiāls nodots Augstākās tiesas priekšsēdētājam jautājuma par ģenerālprokurora Jura Stukāna atbildību lemšanai.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs šobrīd ir ikgadējā atvaļinājumā. Rīgas pilsētas tiesas tiesneša Mārtiņa Tupureina nosūtītajā iesniegumā norādīto apstākļu izvērtējums notiks pēc visu attiecīgā iesnieguma izskatīšanai nozīmīgo apstākļu noskaidrošanas.”

Šis dokuments ir datēts ar 2024. gada 17. jūliju. Spriežot pēc tā, ka vairāk nekāda oficiāla informācija saņemta netiek, “nozīmīgie apstākļi” tiek noskaidroti vēl joprojām – cerībā, ka gan jau ģenerālprokurora – recidīvista – Jura Stukāna lietu izdosies nokušināt un paslepus izbeigt. Nu vismaz tik ilgi, kamēr viņš atkārtoti netiks iebalsots ģenerālprokurora amatā.”

Novērtē šo rakstu: