Lato Lapsa: kāpēc ģenerālprokurors Juris Stukāns uzskatāms par noziedznieku. Pirmais noziegums – nelikumīga sprieduma taisīšana vai noziedzīga nolaidība

Publicējam šo ierakstu arī šeit: https://www.youtube.com/watch?v=25z_0KhKoOY.

Pietiek publicē arī fragmentu no Lato Lapsas jaunās grāmatas „Gļēvs. Melīgs. Nelietīgs. Noziedznieks”, kurā šī epizode aprakstīta detalizētāk:

„Vienkārši un skaidri: ja mēs dzīvotu tiesiskā valstī, kur visaugstākās amatpersonas nonāk savos amatos, nevis pateicoties koruptīvai “sarunāšanai” zvērudārzā, pirtī vai vēl kādā tamlīdzīgā vietā, bet gan pēc kandidātu līdzšinējā veikuma rūpīgas un kompetentas izvērtēšanas, pašreizējais ģenerālprokurors Juris Stukāns pat īsti līdz kandidēšanai nebūtu ticis.

Tas var šķist neiespējami un neiedomājami, bet vairāki lemšanas procesā tieši un netieši iesaistīti tiesību jomas pārstāvji man ir neformāli atzinuši – spriežot par Jura Stukāna iespējamo atbilstību ģenerālprokurora amatam, nevienam nav pat prātā ienācis pasūtīt neatkarīgiem vērtētājiem, piemēram, viņa kā tiesneša taisīto spriedumu juridiskās kvalitātes, kompetences, objektivitātes un galu galā izrādītās cieņas pret likumu auditu vai juridisko analīzi.

Protams, darbs būtu pamatīgs – kaut, protams, ne tuvu ne tik naudietilpīgs kā, teiksim, gurķu un tomātu salātu lietošanas vai “Bolt” kurjeru labbūtības pētījums par simtiem tūkstošu eiro. Taču mums pilnīgi pietiks, ja iepazīsimies ar vienu vienīgu tiesneša Jura Stukāna taisītu nolēmumu – spriedumu slavenajā digitālās televīzijas lietā. Turklāt nekas mums nav jāpēta – mūsu vietā visu ir izdarījusi Rīgas apgabaltiesa triju tiesnešu sastāvā. Pilnīgi pietiks ar viņu izdarītajiem secinājumiem, lai gūtu pārliecību – tiesiskā valstī Jura Stukāna vieta būtu nevis ģenerālprokurora krēslā, bet cietuma kamerā. Un nu – par visu pēc kārtas.

2015. gada 15. maijs. TV kanāls “TV3” ziņo: “Šovakar “TV3” ziņu izlaidumā viesojās tiesnesis Juris Stukāns, kurš šodien nolasīja spriedumu tā saucamās digitālgeitas lietā, piespriežot apsūdzētajiem prāvus naudassodus un arī reālus cietumsodus. Tiesnesis skaidroja, ka piespriestie naudas sodi mēneša laikā būs jāsamaksā, pretējā gadījumā notiesātajiem draud reāls cietumsods. Tiesnesis Juris Stukāns arī norādīja – ja lieta tiktu izskatīta ātrāk, tad apsūdzēto sodi būtu vēl lielāki.”

Toreizējais tiesnesis Juris Stukāns, kurš digitālās TV lietu ir izskatījis gandrīz septiņus gadus, kopš 2008. gada 28. augusta, ir nolēmis atzīt par vainīgiem trīspadsmit no deviņpadsmit apsūdzētajiem, septiņiem no viņiem piespriežot reālu cietumsodu, bet sešiem nosakot naudas sodus.

Taču savā vēstījumā televīzijai tiesnesis vienkārši melo, turklāt melo īpaši stulbi – un ne tikai tāpēc, ka pat tiesu nama apkopēja lieliski zina – nekādi sodi nekavējoties nav jānomaksā, it īpaši jau tāpēc, ka viņa taisīto spriedumu var vēl pārsūdzēt un pārsūdzēt. Melo tiesnesis Juris Stukāns arī tādā ziņā, ka šajā laikā ir tikai nolasījis saīsināto spriedumu, taču pārsūdzēt ir iespējams tikai pilno nolēmumu.

2015. gada 4. jūnijs. Interneta vietne “Delfi” informē: “Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns motivētu spriedumu apjomīgajā tā dēvētajā digitālās televīzijas krimināllietā plāno sagatavot līdz 28. oktobrim, informēja tiesā. Pēc pilna sprieduma sagatavošanas lietas dalībnieki to apelācijas kārtībā varēs pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā, jo ir likvidēta Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta.”

Ir pagājušas trīs nedēļas kopš tiesneša Jura Stukāna iepriekšējā melīgā paziņojuma, un tagad arī Rīgas apgabaltiesa atzīst nenoliedzamo faktu – tikai pēc pilnā sprieduma pabeigšanas to varēs pārsūdzēt. Papildus tam tiesa arī informē – tiesnesis Juris Stukāns ir nolēmis nesteigties, un, kaut arī viņam lietu vajadzētu lieliski pārzināt, baudīs vasaru un spriedumu rakstīs vēl gandrīz piecus mēnešus.

2019. gada 14. janvāris. Latvijas “sabiedriskais” medijs informē: “Intervijā Latvijas Radio raidījumam “Krustpunktā” Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Juris Stukāns, kurš pirmajā instancē skatīja “digitālgeitu”, stāstīja par “digitālgeitu” – uz apsūdzēto sola esot sēdējuši visi, kuri bija lietā iesaistīti: “Prokuratūra tiešām ļoti perfekti to visu izmeklēja un apsūdzēja attiecīgās personas, kuras bija pamats apsūdzēt.” Tiesas pirmajā instancē tika attaisnoti pieci apsūdzētie, otrajā instancē – vēl četri. Tiesnesis norādīja, ka attaisnošana nenozīmē, ka cilvēks nav vainojams kādā pārkāpumā, bet gan to, ka viņa vaina nav pierādīta. Tāpat var pastāvēt juridiski apstākļi, kuru dēļ personas nevar notiesāt.”

Tiesnesis Juris Stukāns reizē paziņo gan to, ka prokuratūra lietu esot perfekti izmeklējusi, gan to, ka no prokuratūras apsūdzētajiem cilvēkiem jau deviņi attaisnoti – tātad viņa notiesājošais spriedums attiecībā uz četriem cilvēkiem ir atzīts par nepamatotu, nepareizu un atcelts. Tiesnesim Jurim Stukānam ne prātā nenāk šajā nepamatotajā apsūdzēšanā un notiesāšanā saskatīt savu vai prokuratūras vainu.

2021. gada 12. jūlijs. Latvijas “sabiedriskais” medijs informē: “Rīgas apgabaltiesa apelācijas kārtībā atzina par nevainīgiem visus digitālās televīzijas krimināllietā apsūdzētos. Digitālās televīzijas krimināllietā gandrīz 14 gadu laikā bijuši četri tiesas spriedumi. Iepriekš pirmo divu instanču tiesas atzina, ka krāpšana ir notikusi un vairākas personas atzina par vainīgām. Savukārt pagājušā gada rudenī Augstākā tiesa spriedumu atcēla, jo apelācijas instance nepareizi aprēķinājusi nodarītos zaudējumus un arestētās mantas īpašniekam nav nodrošinājusi tiesības uz aizstāvību. Tagad, lietu pārvērtējot vēlreiz apelācijas instancē, tiesa visus apsūdzētos attaisnojusi.”

Tas nozīmē – sešus gadus pēc tiesneša Jura Stukāna taisītā sprieduma tas ir atzīts par nepareizu un nepamatotu, un visi trīspadsmit viņa notiesātie cilvēki ir attaisnoti. Šajā laikā Juris Stukāns jau ir paspējis kļūt par ģenerālprokuroru un šajā amatā atrodas jau ilgāk nekā gadu.

2021. gada 27. jūlijs. Ziņu aģentūra LETA informē: “Pēdējā laika attaisnojošie spriedumi skaļajās lietās un pārāk garie lietu skatīšanas termiņi, liecina par izveidojušos krīzi tieslietu sistēmā, atzina ģenerālprokurors Juris Stukāns. Stukāns atgādināja, ka 12. jūlijā Rīgas apgabaltiesa kā apelācijas instances tiesa digitālās televīzijas krimināllietā attaisnoja visus apsūdzētos.

“Esmu domājis par attaisnojušo spriedumu digitālās televīzijas krimināllietā un citiem spriedumiem, piemēram, bijušā “Latvijas dzelzceļa” vadītāja lietā. Es uzskatu, ka tieslietu sistēmā veidojas kaut kāda krīze. Tas nav normāli, ka iepriekš Augstākā tiesa digitālās televīzijas krimināllietā atcēla spriedumu un apelācijas instancē spriedumam pilnībā mainījusies motivācija.”

Atgriežoties pie attaisnojošā sprieduma digitālās televīzijas krimināllietā, Stukāns paliek pie pārliecības, ka noziegums ir noticis, tomēr viņš vērsa uzmanību, ka praksē pastāv divi aspekti, uz kuru pamata var veidot attaisnojošu spriedumu, proti, faktiskie un juridiskie apstākļi.

“Tagad man neiet kopā neviens aspekts un es nevaru saprast, kādi varēja būt motīvi, lai apgabaltiesa 100% visus attaisnotu. Tiesa Stokholmā līgumu, uz kuru pamata notika visa šī afēra, atzina par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža ar motivāciju, ka līgums bija krāpniecisks. Kā var sanākt tā, ka neviens pie tā nav vainīgs? Man tas neiet no loģikas viedokļa kopā. Šāds apgabaltiesas spriedums ir viena no lielākajām tiesas kļūdām,” norādīja Stukāns, kurš pats savulaik kā Rīgas apgabaltiesas tiesnesis lēma par notiesājošu spriedumu šajā lietā. Tagad šajā lietā jāsagaida motivētais spriedums, un Stukāns uzskata, ka jāseko prokuratūras protestam, lai “Augstākā tiesa var dot kārtējo novērtējumu”.”

Tātad – bijušais tiesnesis, tagadējais ģenerālprokurors Juris Stukāns, kam saskaņā ar likumu pāri visam ir jārūpējas par likumību un taisnīgumu, gluži vienkārši izdara spiedienu uz tiesu varu un bez jebkādiem konkrētiem argumentiem kritizē Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru viņa 2015. gada nolēmums faktiski ir pilnībā atcelts un atzīts par nepamatotu un nepareizu.

Īstenībā gan ir labi saprotams, kādu iemeslu dēļ tagadējais ģenerālprokurors Juris Stukāns ir tik ļoti izvairīgs attiecībā uz šo divas nedēļas pirms šī paziņojuma triju Rīgas apgabaltiesas tiesnešu taisīto spriedumu. Faktiski, ja mēs dzīvotu tiesiskā valstī, ar šajā spriedumā minēto vien pietiktu, lai pats Juris Stukāns tiktu tiesāts un, visticamāk, notiesāts pat pēc vairākiem Krimināllikuma pantiem – jau sākot ar pantu par noziedzīgu nolaidību, kam bijušas īpaši smagas sekas…

Ar brēcošākajiem fragmentiem no minētā Rīgas apgabaltiesas sprieduma plašāk ir iespējams iepazīties šīs grāmatas beigās – pielikumu sadaļā –, taču to visu būtība ir vienkārša kā māviens: Rīgas apgabaltiesas 2021. gada 12. jūlija pilnajā spriedumā digitālās televīzijas lietā ir konstatēts, ka veselas 99 reizes tiesnesis Juris Stukāns sava sprieduma sadaļā ierakstījis kaut ko, kas nemaz nav bijis ierakstīts attiecīgajā apsūdzības sadaļā.

Citiem vārdiem – taisot spriedumu un piespriežot cilvēkiem arī ilgstošus cietumsodus, tiesnesis Juris Stukāns ir “dzejojis”, un izmeklēšanai vajadzētu noskaidrot, vai tas noticis vienkārši noziedzīgas nolaidības, ilgstošas psihi un darbspējas ietekmējošu reibinošu vielu lietošanas vai arī apzinātas, noziedzīgas ļaunprātības dēļ.

Kā tieši izpaužas šī “dzejošana”? Viens piemērs – rindkopa no apgabaltiesas sprieduma: “Tiesas kolēģija secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā noziedzīgā nodarījuma aprakstā ir redzams, ka darbības saistībā ar U. Kokinu sākas laika periodā no 2001. gada jūlija līdz 17. septembrim, kā tas norādīts 12. sadaļā, un beidzas 2003. gada 20. maijā, kā tas norādīts 32.1. sadaļā, kas neatbilst valsts apsūdzības uzturētāja norādītajam apsūdzības 44. sadaļā, proti, ka beidzas 2003. gada 4. novembrī.”

Un faktiski tas pats – vēlreiz, tikai šoreiz jau skaidri minēts, ka runa ir tieši par noziedzīgām darbībām: “Tiesas kolēģija secina, ka pirmās instances tiesas spriedumā noziedzīgā nodarījuma aprakstā ir redzams, ka darbības saistībā ar A. Ēķi sākās 1999. gada jūnijā un beidzās 2003. gada 20. maijā, kā tas norādīts 32.1. sadaļā, kas neatbilst prokurora A. Ēķim uzturētajā apsūdzībā 44. sadaļā krāpšanas beigām – 2003. gada 4. novembrī.”

Ko tas nozīmē? To, ka apsūdzībā rakstīts – noziedzīgas darbības notikušas līdz 2003. gada novembrim, bet tiesnesis Juris Stukāns ņēmis un savā spriedumā bez kāda faktoloģiska pamatojuma, bez kādas argumentācijas, faktiski tāpat vien izkropļojot apsūdzību, ierakstījis – noziedzīgās darbības notikušas līdz 2003. gada maijam. Pusgads noziedzīgo darbību ir bijis un izčibējis – bet varbūt vispār nav bijis? Turklāt “izcēlusies” arī prokuratūra, kura, lai gan tai būtu vajadzējis stāvēt likuma un taisnīguma sardzē, šādu tīšu vai netīšu nolaidību nav pamanījusi un prokurora protestu nav iesniegusi.

Protams, ka pa kādai reizei kļūdīties var katrs – tostarp arī tiesnesis, lai cik nepieņemami tas nebūtu tiesiskā valstī. Taču Rīgas apgabaltiesa savā Jurim Stukānam tik ļoti nepatīkamajā 2021. gada 12. jūlija spriedumā – tajā, kurš viņa ieskatā liecinot par “izveidojušos krīzi tieslietu sistēmā”, – norāda nevis uz vienu vai divām, bet, kā jau minēts, vismaz deviņdesmit deviņām šādām Jura Stukāna “kļūdām”. Tā vien šķiet – Juris Stukāns ir atradies kādā citā tiesas prāvā un izskatījis kādu citu apsūdzību…

Turklāt šīm “kļūdām” – neatkarīgi no tā, vai tās izdarītas tiesneša Jura Stukāna slinkuma, dzēruma vai apzinātas ļaunprātības dēļ, – ir bijušas arī ļoti smagas sekas. Pilnīgi konkrēti un nepārprotami no šīm kļūdām ir cietuši… nē, protams, ne jau prokurori vai tiesnesis Juris Stukāns, bet gan apsūdzētie un, kā izriet, viņa nepamatoti, nepelnīti un nepareizi notiesātie.

“Tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, atzīstot par pierādītiem no G. Spundem inkriminētās apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, pārkāpa Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmajā daļā norādītās apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, jo tika pasliktināts apsūdzētā G. Spundes stāvoklis,” – Rīgas apgabaltiesa savā 2021. gada 12. jūlija spriedumā skaidri norāda uz Jura Stukāna izdarītu pārkāpumu. Un tādu ir desmitiem.

Te vēl viens rupjš pārkāpums – tiesnesis Juris Stukāns atkal ir vienkārši tāpat sadzejojis kaut ko, kas nemaz nav minēts apsūdzībā: “No pirmās instances tiesas sniegtā noziedzīga nodarījuma apraksta 29. sadaļas izriet, ka J. Zips vienojās ar J. Svārpstonu par krāpšanas atbalstīšanu, taču šie apstākļi nav inkriminēti valsts apsūdzības uzturētāja J. Svārpstonam inkriminētajā apsūdzībā. Saskaņā ar Krimināllikuma 20. panta pirmo daļu tikai noziedzīga nodarījuma izdarītājs vienojas ar noziedzīga nodarījuma atbalstītāju par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas atbalstīšanu, nevis viens atbalstītājs vienojas ar otru atbalstītāju.”

Un vēl viens – atkal par “dzejnieku” Juri Stukānu, kurš savu “dzeju” ir minējis kā pamatojumu cilvēku notiesāšanai: “No pirmās instances tiesas sniegtā noziedzīga nodarījuma apraksta 29. sadaļas izriet, ka J. Zips vienojās ar J. Svārpstonu par krāpšanas atbalstīšanu, taču šie apstākļi nav inkriminēti valsts apsūdzības uzturētāja J. Svārpstonam inkriminētāja apsūdzībā.”

“Dzejnieks” Juris Stukāns, sacerot cilvēku notiesāšanas pamatojumu, ir putrojies neiedomājamos apmēros. Vai nu vāverīte, vai baltās pelītes, vai vēl kas cits viņam ir licis vienus cilvēkus pierakstīt klāt, bet citus ņemt un “piemirst”. Nu piemēram: “Kā arī J. Lozem, A. Ēķim, J. Liepniekam, G. Spundem, U. Kokinam, A. Zabeckim katram norādīts atšķirīgs 41. sadaļas izklāsts, proti, atšķirībā no J. Lozem, A. Ēķim, J. Liepniekam, G. Spundem, U. Kokinam valsts apsūdzības uzturētāja 41. sadaļas aprakstā norādītā, ka J. Svārpstons turpinot iepriekš minētā kopīgā ar J. Lozi, A. Ēķi, J. Liepnieku, G. Spundi, U. Kokinu noziedzīgā nodoma realizēšanu, J. Svārpstonam valsts apsūdzības uzturētāja inkriminētās apsūdzības 41. sadaļā norādīts, ka J. Svārpstons turpinot iepriekš minētā noziedzīgā nodoma realizēšanu.”

Šajā fragmentā Jura Stukāna darbības pierādījumu sadzejošanā raksturotas ne tikai kā “nepamatotas”, bet arī “bez motivācijas”, turklāt tas noticis nevis nejauši, vienreiz, bet atkārtoti, vēl un vēl:

“Turklāt pirmās instances tiesa noziedzīgā nodarījuma apraksta 9. sadaļā bez motivācijas un nepamatoti iekļāva tekstu, kas nav inkriminēts valsts apsūdzības uzturētāja A. Ēķim uzturētās apsūdzības 9. sadaļā, tai skaitā nepamatoti iekļāva arī tekstu – pēc G. Spundes norādījumiem – sešas reizes, bet tekstu – G. Spundem apzinoties – iekļāva piecas reizes, kā arī bez motivācijas vārdu – Lielbritānijā Londonā – vietā iekļāva vārdu – Amsterdamā (lietas 128. sējuma 147. lapa), kā tas norādīts [49.2] punktā. Turklāt pirmās instances tiesa bez motivācijas un nepamatoti iekļāva tekstu – G. Spunde (..) vienojās ar M. Pauderu un A. Ēķi iepriekš organizētās iesāktās krāpšanas, proti, DLRTC mantas (finanšu līdzekļu) lielā apmērā iegūšanas ar viltu (..) –, tas ir, iekļāva tekstu, kas nav inkriminēts A. Ēķim valsts apsūdzības uzturētāja apsūdzības 9. sadaļā, kā tas norādīts [49.2] punktā.”

Un jau atkal – tiesnesis Juris Stukāns piedēvējis tiesājamajam Andrejam Ēķim ko tādu, kas vispār nav minēts attiecīgajā apsūdzības sadaļā: “Kā arī pirmās instances tiesa noziedzīga nodarījuma apraksta 12. sadaļā bez motivācijas un nepamatoti iekļāva tekstu, kas nav inkriminēts valsts apsūdzības uzturētāja A. Ēķim inkriminētajā apsūdzības 12. sadaļā, tādējādi to nepamatoti paplašinot (lietas 128. sējuma 150. lapa), kā tas norādīts [49.2] punktā.”

Šo “kļūdu” – patiesībā noziedzīgu nodarījumu epizožu – uzskaitījumu varētu vēl turpināt un turpināt, taču, kā jau minēts, interesentiem šīs grāmatas beigās, pielikumu sadaļā ir pieejams daudz plašāks to uzskaitījums. Un jau arī ar šo te vien pietiktu, lai tiesiskā valstī attiecībā uz nozieguma izdarītāju – jo tieši tā būtu traktējamas šīs “kļūdas” – un tātad noziedznieku Juri Stukānu tiktu iedarbināts, piemēram, Krimināllikuma 319. pants “Valsts amatpersonas bezdarbība”:

“Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, tas ir, ja valsts amatpersona tīši vai aiz nolaidības neizdara darbības, kuras tai pēc likuma vai uzlikta uzdevuma jāizdara, un ja ar to radīts būtisks kaitējums, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

Par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja ar to izraisītas smagas sekas, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu, atņemot tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz pieciem gadiem.”

Un ir jau vēl arī Krimināllikuma 291. pants “Nelikumīga sprieduma un lēmuma taisīšana”:

“Par apzināti nelikumīga sprieduma vai lēmuma taisīšanu, ja to izdarījis tiesnesis, prokurors vai izmeklētājs, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā vai ja tās saistītas ar apsūdzību smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā vai ar pierādījumu viltošanu, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.”

Protams, tagadējais ģenerālprokurors Juris Stukāns varētu mēģināt taisnoties, ka deviņdesmit deviņas reizes savā taisītajā spriedumā “kļūdas” ielaidis un apsūdzības “piedzejojis” nevis apzināti, bet vienkārši slinkuma, stulbuma vai dzēruma dēļ, taču vismaz tiesiskā valstī viņu šāda taisnošanās no cietuma kameras nepaglābtu. Un vismaz par ģenerālprokuroru viņš bez “sarunāšanas” zvērudārzā, pirtī vai vēl kaut kur un pareizo solījumu došanas pareizajiem ļaudīm nudien nekļūtu.”

Novērtē šo rakstu: