Iesaki rakstu: 
Latvija ir 64 000 kvadrātkilometrus liela valsts, un to pēc statistikas datiem apdzīvo aptuveni 1,9 miljoni cilvēku. Šai zemē nav briesmīgo atomelektrostaciju, un nu jau arī termoelektrostacijās pārsvarā izmanto Krievijas gāzi, gluži kā to alkst darīt bagātā Rietumeiropa. Nepateikšu precīzu skaitli, bet aptuveni 60 - 70% Latvijā izmantojamo energoresursu ir atjaunojamie, lielā mērā pateicoties Likteņupes HESiem, kuru lielākā daļa uzbūvēti PSRS laikos.
Piliens jūrā ir sacūkotās mazās upītes, uz kurām ekoloģijas vārdā ir uzbūvētas mazās hidroelektrostacijas, un daži simti vēja ģeneratoru propelleru jūras piekrastē. Tad vēl virkne brīnumainu elektroenerģijas ražotņu, kuras Latvenergo saražoto enerģiju “izdzen” caur ģeneratoru neražojošā stacijā, un ar saukli “mēs ražojam ideālu enerģiju” lūdz - mīļie tautieši, sametiet mums trīskāršu cenu.
Tas viss gan atsevišķām ģimenēm ir devis tiesības iedzīvoties uz tautiešu rēķina, bet šai gadījumā vēlos spriest par mūsu valsts vēlmi iznīdēt vecos dīzelīšus un slaukt šo dīzelīšu braucējus, malkas krāšņu kurinātājus un sirsniņbūdiņu izmatotājus.
Es nezinu, kā ekonomiskos aprēķinus veic Latvijas valdība, un kaut kā nav dzirdēta dotāciju iniciatīva, lai braukšanu ar elektromobili padarītu ekonomiski izdevīgāku nekā ar fāterlandē iegādātu 7 – 10 gadus vecu dīzelīti.
Vai tad bāleliņš nebrauktu ar teslu, ja būtu kaut viens arguments ekonomiskajam izdevīgumam. Nu ko, slauksim šos dīzelīšu braucējus – čakarēsim tehniskajās apskatēs, uzliksim nodokļus, un, kazi, pēc pieciem gadiem ministriju statistiķi varēs vēstīt, ka šie Latvijas ceļos ir gājuši mazumā. Super!
Tomēr – kas gan ir šo veco dīzeļbusiņu vai minevenu braucēji… Redz, tie ir tie ļautiņi, kuri, skaitot katru kapeiciņu, ved no laukiem savu saražoto uz tirdziņu, tie ir tie, kuri ved lauku brigādes večus uz darbu un pieved būvmateriālus darbam utt. Tiešām, tos vēl laikam var slaukt.
Visvieglāk nodokļus ir noslaukt no nekustāmā īpašuma un auto, ar kuru tev ir nepieciešams pārvietoties, - tos jau represīvais policijas mehānisms agrāk vai vēlāk izskaitļos.
Mans kaimiņš savulaik teica – kāpēc man mājas priekšā perfekti nopļaut zāli, ar savām rokām salabot mājas fasādi vai jumtu, kurš pagaidām, paldies dievam, netek. Atnāks kāds pašvaldības ierēdnis un pateiks – tava īpašuma vērtība ir pieaugusi, laikam tev ir nauda, tātad jāprasa lielāks nekustamā īpašuma nodoklis.
Nelietīgais dīzeļbusiņš, lauku ķemertiņš un malkas apkures krāsns Latvijas laukos ir Vides aizsardzības un reģionālas ministrijas redzeslokā, un ir rīkojumi sākt visas šīs pasaules piesārņojuma cūcības uzskaitīt. Kazi, to, kuram vēl ir cirvis un iespēja sevi pašam no privātā meža kritalām apsildīt, arīdzan var kaut kā ar nodokli aplikt.
Tam, kurš apstrīd marksisma teoriju, kas vēsta, ka sabiedrības attīstība notiek pa spirāli, atļaušos iebilst. Krāsns kurināšana gada aukstajos mēnešos ir ideāls nodokļu iekasēšanas modelis – viduslaiku Livonijā nodokļus iekasēja par tā saucamo Dūma naudu: ja zemnieks bija dzīvs un ziemas mēnešos kurināja māju, tad nodokļu iekasētājs lieliski redzēja, no kura skursteņa kāpj dūmi, - tātad ir kāds, no kura pēcāk varēs “noslaukt” nodokļus.
Cik redzu, Kariņa kunga dzimtenē un demokrātijas citadelē - Amerikas Savienotajās Valstīs ir dziļi nospļauties uz planētas ekoloģijas bēdām, un, ja būs izdevīgi ražot, neraugoties uz CO2 izmešu daudzumu, tad ražos. To nedrīkst darīt Latvijā – Briselē mūs nesapratīs.
Pirms gadiem 45 – 50 Latvijas vadītājs bija Augusts Voss, kurš bija visiztapīgākais republikas vadītājs Eiropas Savienībā, atvainojos, Padomju Savienībā, un bija visam tik piekrītošs, ka tautā izgudroja šādu anekdoti.
Dārgais Leonīds Iļjičs Brežņevs (Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs), jau pašvaks veselībā būdams, sasaucis visu PSRS republiku vadītājs, un sapulcē spriež, ko darīt… Saka – krievu tautai lāga nav, ko ēst, ekonomika brūk, valsts galvaspilsētas Maskavas veikalos arī nav īsti labi ar pārtikas piegādēm. Leonīds Iļjičs saka - vajag vairāk dot Krievijai, uzbeks groza galvu – teic, būs grūti, igaunis arī savu republiku negrib padarīt pliku. Te Leonīds Iļjičs sajūt, ka kāds palīdis zem galda un bučo šim roku. Dārgais Leonīds Iļjičs jautā: “Kto že etot laskovij pjos?” Un saņem atbildi: „Eto ja, August Voss.” (Kas gan ir šis mīlīgais suns? Tas esmu es, Augusts Voss.)
Tā vai citādi, bet ļoti labi atceros, kā pagājušā gadu simteņa septiņdesmito gadu beigās ar vecākiem braucām uz Igauniju un pazemojoši stāvējām rindā vēl un vēlreiz, lai varētu nopirkt pāris paciņas sviesta, kas tika izsniegtas vienam pircējam.
Latvijā sviestu veikalā tolaik nopirkt bija neiespējami. Vilcienu sastāvi ar Latvijas pārtikas ražošanas uzņēmumos saražoto pārtiku gandrīz pilnībā tika izvesti uz Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku, bet mēs meklējām pārtiku draudzīgajās kaimiņzemēs.
Neviens jau nav stulbs, un visi mēs tagad ļoti labi redzam, ka no Salacgrīvas ostas līdz Liepājai visas ostas ir piekrautas ar slikto šķeldu, kuru noteikti ved nevis uz Āziju vai Ameriku, bet gan uz mūsu savienības valstīm.
Latviešos nekādas mīlestības pret padomju sistēmu nebija. Tolaik uzņēmēju nebija - visi bija darba ļaudis, un, cik no viņu algas noslauca nodokļus, neviens īpaši neaizdomājās. Bija kas cits – attieksme pret padomju valsti; cūkkope uzskatīja par svētu pienākumu, nofenderēt sivēnu no metiena kolhoza fermā, ko izaudzēt savā niekā piemājas kūtiņā, traktorists par valsts dīzeļdegvielu labprātāk apara kaimiņu mazdārziņus, virpotājs rūpnīcā par noteikto algu dīkdienīgi vadīja stundas darbā, bet, ja vajadzēja ko nohaltūrēt, naski metās pie virpas un saražoja vajadzīgās detaļas, ko iznest no valsts rūpnīcas.
Saprotams, ka šodienas privātā uzņēmumā tā nenotiks, bet cita lieta ir tā, ka uzņēmējs kopā ar savu algādzi būs roku rokā, lai iespēju robežās apčakarētu “Eiropas savienoto republiku”. Varbūt vēsture atkārtojas…
Seko mums 
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
