Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē

Krievijas ieguvumi no Tuvo Austrumu krīzes ir viegli mērāmi naudas apjomā. Naftas cenai svārstoties ap 165–180 USD par barelu, Maskavas "kara kase" pildās nepieredzētā ātrumā. Krievijas ieņēmumi no naftas eksporta aprīlī sasnieguši aptuveni 9 miljardus USD mēnesī — tas ir par 30% vairāk, nekā tika plānots 2026. gada budžetā. Šī nauda tiešā veidā finansē jaunu ofensīvu Ukrainā un hibrīdkara operācijas Baltijā, kamēr ASV uzmanība ir sadalīta.

Latvijas iekšējā rīcība šajā eksistenciālajā brīdī saskaras ar bīstamu tempa trūkumu. Galvenais kavēklis ir valdības nespēja veikt radikālas reformas ekonomikas efektivitātes paaugstināšanai, kas atbrīvotu papildu resursus aizsardzībai. Piemēram, bezgalīgās diskusijas par lielo valsts kapitālsabiedrību (Latvenergo, LVM) daļēju privatizāciju jeb IPO joprojām atrodas strupceļā. Aprēķini rāda, ka pat 15–20% akciju kotēšana biržā varētu piesaistīt valsts budžetam un investīcijām līdz pat 1,5–2 miljardiem EUR, ko varētu nekavējoties novirzīt aizsardzības infrastruktūrai un pašu militārajai industrijai.

Vēl dramatiskāka ir nepieciešamība mainīt aizsardzības prioritātes. Karš Persijas līcī ir pierādījis, ka viena dārga platforma (piemēram, pat labāko tanku nodaļa) ir bezspēcīga pret masveidīgu, lētu tehnoloģiju uzbrukumu. Viens moderns Rietumu tanks izmaksā aptuveni 10–15 miljonus EUR, taču to var iznīcināt FPV drons, kura cena ir 500–800 EUR.

Šī asimetrija pieprasa tūlītējus Latvijas valdības lēmumus.

Vispirms prioritāšu maiņa iepirkumos: tā vietā, lai iepirktu papildu smago bruņutehniku, Latvijai ir jāinvestē masveidīgā dronu flotē. Ar viena nosacītā "Leopard 2" tanka cenu iespējams saražot vai iegādāties aptuveni 15 000–20 000 kaujas dronu. Šis ir multiplikatīvais efekts, kas nepieciešams Latvijas aizsardzībai.

Industriālā mobilizācija: valdība muļļājas ar lielu, garantētu iepirkumu līgumu slēgšanu ar vietējiem ražotājiem. 2026. gadā Latvijas uzņēmumiem būtu jāspēj saražot vismaz 10 000 dronu mēnesī, taču pašreizējā birokrātiskā saskaņošana neļauj nozarei iziet no "garāžu" fāzes.

Enerģētiskā birokrātija: katra nedēļa, par kuru kavējas jaunu vēja parku vai SMR reaktoru saskaņošana, maksā Latvijas ekonomikai miljonus dārgos enerģijas rēķinos. Šie līdzekļi nevis stiprina mūsu robežu, bet noplūst globālajā tirgū, kur beigu galā palīdz finansēt agresora kasti.

Latvijas drošība šobrīd ir tieši proporcionāla mūsu rīcības ātrumam ekonomikas un militārās doktrīnas maiņā. Krievijas ieguvumi no Irānas kara ir mūsu laika rēķins. Ja valdība nepieņems drosmīgus lēmumus par valsts aktīvu monetizāciju un radikālu pāreju uz "masveidīgu, lētu letālu " bruņojumu (droni, mīnas), mēs riskējam palikt ar dārgu, bet nepietiekamu arsenālu brīdī, kad globālais "drošības lietussargs" būs visplānākais. Laiks, kad aizsardzība balstījās tikai uz tēraudu, ir pagājis; nākotne pieder tiem, kas spēj ātrāk pārvērst ekonomisko efektivitāti raķetēs, tūkstošos gaisa un jūras dronu.

Kas jādara?

Lai Latvija iegūtu papildu līdzekļus un uzlabotu drošību, valdībai būtu jāpieņem šādi lēmumi:

1. "Dronu divīzijas" izveide: oficiāli mainīt NBS struktūru, kur droni ir galvenais triecienspēks, nevis tikai atbalsta elements. Tas ļautu samazināt plānoto bruņumašīnu skaitu par 20–30%, iegūtos līdzekļus (simtiem miljonu eiro) novirzot autonomo sistēmu izstrādei.

2. Aizsardzības inovāciju fonds: novirzīt daļu no valsts uzņēmumu peļņas (IPO procesā iegūtos līdzekļus) tieši vietējiem jaunuzņēmumiem, kas nodarbojas ar Elektronisko bruņojumu (EW) un pret-dronu tehnoloģijām.

3. Ražošanas decentralizācija: tā vietā, lai gaidītu "lielo rūpnīcu" atbalstu, valdībai būtu jāpasūta komponentes no desmitiem mazo Latvijas uzņēmumu, veidojot elastīgu un grūti iznīcināmu piegādes tīklu.

Par airBaltic lomu Latvijas drošības kontekstā. Tas ir kļuvis par vienu no stratēģiski smagākajiem punktiem. Kamēr uzņēmuma finansiālā situācija joprojām prasa valsts "dzīvības injekcijas" (pēdējais 30 miljonu EUR aizdevums 2026. gada martā), militārais saspīlējums Tuvajos Austrumos un Krievijas oportūnisms liek mums pārvērtēt lidsabiedrību nevis kā peļņas uzņēmumu, bet kā kritisko infrastruktūru.

Ko Latvijai būtu jādara ar airBaltic, lai stiprinātu valsts drošību un ekonomisko efektivitāti?

Drošības krīzes gadījumā nacionālā lidsabiedrība nav tikai pasažieru pārvadātājs; tā ir valsts spēja operatīvi pārvietot personālu un vieglo kravu. Tādēļ valdībai būtu oficiāli jāiekļauj airBaltic flote (Airbus A220-300) valsts aizsardzības plānos kā stratēģiskā transporta rezerve. Tas nozīmē, ka X stundā valsts var pilnībā pārņemt kontroli pār pilotiem, tehniskajiem apkopes centriem un lidmašīnām, lai nodrošinātu NATO papildspēku ierašanos vai civilo iedzīvotāju evakuāciju.

Līdzīgi kā armijai arī airBaltic (kā stratēģiskajam transportam) būtu jāpiedalās kopējā valsts degvielas rezervju sistēmā, nodrošinot darbības nepārtrauktību.

Katram nākamajam eiro, kas tiek ieguldīts airBaltic, jābūt pamatotam ar militāru nepieciešamību. Ja uzņēmums nevar garantēt stratēģisko transportu krīzes laikā, tā finansējums būtu jāsamazina par labu tiešajiem aizsardzības iepirkumiem.

Uzņēmuma jaunais apkopes centrs Rīgas lidostā ir jāsagatavo darbam augstas intensitātes krīzes apstākļos, nodrošinot, ka tas spēj apkalpot ne tikai civilās, bet arī atsevišķas sabiedroto aviācijas komponentes.

Tagad par Rail Baltica projektu. Tas ģeopolitiskajā realitātē vairs nav tikai transporta infrastruktūras objekts; tas ir kļuvis par Latvijas un visas Baltijas "dzīvības līniju" jeb militārās loģistikas mugurkaulu.

Ņemot vērā Krievijas agresīvo stāju un Tuvo Austrumu kara radīto resursu deficītu, Rail Baltica nozīme ir pieaugusi eksponenciāli, taču projekta pārvaldības kļūdas radījušas tiešus draudus valsts drošībai.

Kas būtu jādara ar šo projektu drošības kontekstā?

Līdz šim projekts tika prezentēts kā civilo pasažieru vilciens, taču šobrīd prioritātei jābūt "militārajai mobilitātei". Tas nozīmē Eiropas platuma sliežu ceļu (1435 mm). Tas ir kritiski svarīgi, lai NATO papildspēkus un smago tehniku no Vācijas un Polijas varētu nogādāt Latvijā bez laikietilpīgas pārkraušanas uz Krievijas standarta (1520 mm) sliedēm, kas šobrīd ir galvenais loģistikas "pudeles kakls".

Valdībai ir jāraugās, ka visi tilti un pārvadi tiek būvēti ar kravnesību, kas paredzēta nevis tikai pasažieru vagoniem, bet smagajiem tankiem un artilērijas sistēmām, kaut arī iepriekš atzīmēju to samazinājušos lomu. Jebkura taupīšana uz šīm specifikācijām šobrīd ir stratēģiska kļūda.

Ņemot vērā izmaksu pieaugumu (projekta tāme jau pārsniedz 8–10 miljardus EUR), valdībai jābeidz tūļāties ar lēmumu par prioritāro trasi.

Tas nozīmē: pirmā kārta – koridors uz Eiropu. Drošības kontekstā Rīgas loks un greznas stacijas lidostā ir jāatliek. Galvenajam lēmumam jābūt: nodrošināt nepārtrauktu pamattrasi no Polijas robežas līdz Tallinai.

Resursu trūkst, tādēļ Rīgu pagaidām var savienot, izmantojot esošo infrastruktūru, bet galvenajai līnijai jābūt gatavai militārajiem sūtījumiem X stundā.

Latvijas valdības kavēšanās prioritāšu maiņā nav tikai birokrātiska problēma. Kritiskā situācijā lemt un rīkoties nespējīga valdība ir stratēģisks apdraudējums, kas dārgi maksā gan valsts budžetam, gan valsts drošībai laikā, kad Krievija savu peļņu no naftas jau pārvērš tūkstošos jaunu dronu.

Novērtē šo rakstu: