Latvijas delegācija uz Olimpiskajām spēlēm: vai vajadzīgs viss valdības aparāts?
Vilors Eihmanis13.02.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Nav skaidrs, vai viņi dodas vērot spēles vai pārbaudīt, vai Itālijā ir pietiekami ērtas sēdvietas ministru delegācijai. Varbūt tas ir jaunais diplomātijas veids: nevis sporta panākumi, bet īpašā ceremonija, kur ministri stāv pie tribīnēm, veidojot "kopbildi solidaritātei".
Kronbergs uzsver, ka tā mēs starptautiski popularizējam Latvijas sportistus. Skaidrs, ka starptautiskā reputācija nu balstās ne tikai uz treniņiem un medaļām, bet arī uz to, cik daudz ierēdņu spēj vienlaikus pacelt roku tribīnēs. Vēl labāk, ja tie ierodas ar pilnu dokumentu mapju arsenālu un valsts emblēmu somām – tad jau visi sportisti droši vien jūtas kā īsti olimpiskie vēstnieki savā valstī.
Ja kādam šķiet, ka valdības pārstāvji spēļu norises laikā atpūšas, - maldās. Tie intensīvi vēro tribīnēs, smaida kamerām un, iespējams, plāno nākamās budžeta sesijas, lai arī sportisti cenšas iekarot medaļas. Galu galā – kā gan mēs varētu lepoties ar sportistiem, ja vienlaikus neizceltu mūsu valsts birokrātisko spēku, kas rāda, ka viņi arī ir “kā viens veselums” kopā ar komandu?
Vienīgā neizbēgamā sekas ir tā, ka nākamreiz, kad kāds skatīsies spēles televīzijā, viņš vairs nevarēs nodalīt sportu no valdības delegācijas šova. Bet, kā saka Raivis Kronbergs: “Mēs esam kopā ne tikai mājās pie ekrāniem, bet kopā ar savu Latvijas komandu.” Protams – delegācija stāv vienā līnijā tribīnēs, kamēr īstie varoņi slido, skrien un lec pa olimpisko laukumu.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
