Iesaki rakstu: 
Meklēt Latvijā jomu, ko nebūtu skārusi zādzība, ir kā meklēt politisku utopiju. Patiesība ir skarba: korupcija nav atsevišķi pārkāpumi, bet sistēmas pamatmehānisms. Tā ir lēna, bet noteikta slimība, kas apēd valsts organismu no iekšpuses.
Un šeit mēs nonākam pie patiesās dilemmas: mēs visi esam apzagti, bet mēs visi klusējam. Kāpēc?
Cipari un shēmas: kā mūs sistemātiski apzog
Princips “nezog visi, bet apzagti ir visi” vairs nav tikai sarunu tēma, bet kolektīva realitāte. Mūsu kopējie resursi tiek izsūkti trīs galvenajos līmeņos.
1. Valsts un pašvaldību budžeti: caurumi kabatās
Nodokļu maksātāju nauda pazūd sistēmiski:
- Publiskā iepirkuma "piemaksa": pētījumi atklāj, ka lielo infrastruktūras projektu izmaksas Latvijā par 20-40% pārsniedz līdzīgus projektus Igaunijā vai Lietuvā. Šī "inflācija" nozīmē, ka miljoni eiro, kas varētu tikt izmantoti veselības aprūpei vai izglītībai, tiek pārdalīti šaurākos aprindos.
- PVN krāpniecība: pēc Finanšu ministrijas aplēsēm, valsts ik gadu zaudē apmēram 400-500 miljonus eiro no PVN nemaksāšanas. Šie naudas plūsmas tiek organizētas, un to ietekmētspēja ir milzīga.
- Sekas ikdienā: bedrainie ceļi, nolietotās skolas un gari gaidīšanas saraksti veselības aprūpē nav tikai sliktas vadības pazīmes. Tie ir tiešs apliecinājums tam, ka līdzekļi, kas tiem vajadzīgi, ir nonākuši citur.
2. ES fondi: mūsu nozagtā nākotne
Eiropas nauda,kas domāta, lai mūs tuvinātu Rietumeiropai, bieži vien kļūst par kāpnes ātrai bagātināšanās.
- Valsts kontroles institūcijas atzīmē, ka vairāk nekā 10% no izmaksātajiem ES līdzekļiem tiek atzīti par riska potenciālu. Runājot par simtiem miljonu eiro.
- Tiek radīti "mākslīgi projekti", kuru vienīgais mērķis ir apgūt līdzekļus, neko reālu neradot. Tādējādi tiek nozagtas iespējas nākamajām paaudzēm.
Klusēšana kā līdzdalība: kāpēc mēs pieļaujam, ka tas notiek?
Šī ir patiesā dilemma. Kamēr zādzību īsteno neliela grupa, sistēmu uztur mūsu kolektīvā klusēšana. Mēs esam upuri, kuri ir kļuvuši par sistēmas uzturētājiem.
Klusēšanas ekoloģija:
- Bailes: daudzi klusē, jo baidās zaudēt darbu, līgumus vai saskarties ar administratīvām sekām. Bailes ir reālas, un tās ir sistēmiski radītas.
- Apātija un nogurums: "nekas nemainīsies" ir kļuvis par nacionālo devīzi. Cilvēki ir noguruši no nemainīgās korupcijas vēstījuma un ir zaudējuši ticību iespējām to mainīt.
- "Neredzība" augstākajos līmeņos: bieži vien augstas līmeņa amatpersones atsakās atzīt problēmas apjomu, norādot uz atsevišķiem gadījumiem, nevis sistēmisku mehānismu. Šāda "neredzība" legalizē status quo.
Paradokss: Latvijā par lielāko draudu sistēmai kļūst nevis zaglis, bet tas, kurš uzdrīkstas runāt. Tādējādi mēs kā sabiedrība kļūstam par līdzvainīgiem — apzagto, kas ar savu klusēšanu atļauj sistēmas turpināties.
Secinājums: no dilemmas uz rīcību
Jautājums vairs nav "vai korupcija pastāv", bet "vai mums pietiek gribasspēka to apturēt?".
Lai pārtrauktu šo dilemmu, nepieciešams:
1. Atzīt sistēmisko raksturu: pārtraukt runāt par "atsevišķiem gadījumiem" un sākt runāt par korupciju kā organizētu nozari, kas darbojas valsts iekārtā.
2. Pieprasīt pilnīgu caurspīdīgumu: visi publiskie iepirkumi, līgumi un lēmumu pieņēmēji ir jāpadara pilnībā pieejami. Tehnoloģijas to padara iespējamu — trūkst tikai politiskās gribas.
3. Pārtraukt godināt klusēšanu: kā sabiedrībai mums jāaptur attieksme, ka "klusēšana ir zelts". Klusēšana šajā kontekstā ir nodevība mūsu kopējai nākotnei.
Klusēšana nav nekustība. Tā ir aktīva izvēle uzturēt sistēmu, kas mūs apzog. Katrs klusējamo diena maksā mums miljonus eiro un nozog mūsu bērnu nākotni.
Mums ir jāizvēlas: vai mēs turpināsim būt apzagtie, kas klusē, vai kļūsim par pilsoņiem, kas runā? Jo mūsu klusēšana nav zelts — tā ir nozagto miljardu cena.
Seko mums 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
