Latvijas sabiedrība nu jau (nedaudz) satraucas tikai tad, kad zog miljardus
Guntars Vītols27.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Paanalizēsim, kāpēc Rail Baltica projekta pārvaldības nedienas izpelnās tik lielu uzmanību sabiedrības acīs (un to tāpēc eskalē politiķi intereses veicināšanai ap sevi - viņi reaģē uz sabiedrības pieprasījumu). Jautājums vietā, jo visur citur valsts pārvaldē notiek tieši tas pats un tieši tāpat, gadu desmitgades. Kas šeit ir citādāk?
Air Baltic, piemēram, uztrauc mazāk, kaut gan tur arī ļoti lielas naudas. Sabiedrība ātri piekusa satraukties un saka - ejam tālāk, šodienas s$di aizmirsīsies, gatavojamies nākamiem, kas būs rīt.
Zemkopības ministrijas desmitkārši sadārdzinātais projekts neuztrauc gandrīz nemaz - tie ir „tikai” trīs miljoni, un iesaistītie uzvārdi turpina ievēlēties ar visai brangu ceļavēju. Viss jau sabiedrībai bija zināms un publiski paskaidrots ilgi pirms Valsts kontroles ziņojuma.
Kāpēc sabiedrība pret šo ir vienaldzīga?
Izteikšu apgalvojumu. Zagšana un valsts naudas izsaimniekošana ir vienmēr skaitījusies normāla, pieņemama parādība. Arī to cilvēku starpā, kuri nezina, no kurienes tā nāk, un šīs izpratnes tapšanas laikā vēl nebija dzimuši. Aizskrienot notikumiem priekšā, - izpratne radās turpat, kur zaļie vājpratekļi, kuri tagad kaimiņvalstī „laupa podus” un slepkavo cilvēkus.
Zagšanas leģitimizācija precīzi atbilst padomjlaiku izpratnei, kad zaga „visi”. Rūpnīcai bija sēta, tajā caurums, un skaitījās normāli nest mājās nepiesieto. Darbu pie darba devēja neuzsāka, lai strādātu, bet, lai būtu pieeja caurumam sētā. Tāpēc krievu valodā ir termins - iegūt darbu - polučitj rabotu, nevis uzsākt strādāt (darbavietā).
Augstāk stāvošie un amatus ieņemošie tolaik baudīja īpašas privilēģijas, vadīšanas metode bija nesaimnieciska un vadītāji izkurtējuši. Tā bija norma, sabiedrība visu labi zināja un darīja līdzi.
Cīņa ar augsta līmeņa korupciju? Vai tāda Latvijā vispār bijusi pēc neatkarības atgūšanas? Šobrīd tādas apkarošanas nav, tikai korupcijas uzraugi vēl nav likvidēti, tautā iestāžu abreviatūras nu jau tulkojas citādi. Piemēram, „apkarošanas birojs” aizvietots ar „atbalstīšanas biroju”.
Ja atceramies, cīņa ar korupciju Latvijā ieguva aktualitāti tikai kādu īsu laiku un arī tikai specifiskā kontekstā, kad šī parādība tika asociēta ar konkrēti biznesa pārstāvju darbošanos politikā. Padomjlaikos vissliktākais skaitījās uzņēmējs jeb, kā to tolaik sauca, - spekulants. Ja korupcija bija valsts amatpersonu līmenī, tad tā bija akceptēta parādība, kas tur liels, izņemot, ja tika atklāta saikne ar… uzņēmējdarbību - restorānu biznesu vai pagrīdes cehu ražošanu.
Zaglis sabiedrības ieskatā ir sodāms tikai tad, ja viņš vienlaicīgi ir spekulants, respektīvi uzņēmējs, un tad tādi gan nedrīkst vadīt valsti un maksimāli jāapkaro. Neuzņēmēji drīkst - gan zagt, gan atrasties amatos.
Ja reiz uzņēmējs ir faktiski vienīgais izņēmums, kurš pēc definīcijas skaitās neleģitīms zaglis, tad arī attieksme pret ekonomikas attīstīšanu pie mums ieņem visnotaļ specifisku formu. To raksturo tas, ka tad, kad paceļas jautājums par „ekonomikas attīstīšanu”, tas gandrīz nemainīgi pārtop par kaut kādu „apkarošanas” plānu. Ēnu ekonomikas apkarošanas plāns ir vispopulārākais.
Ēnu ekonomika ir izskaužama parādība, protams, bet te galvenais ir tas, ka ekonomika ir par uzņēmējiem un tāpēc jebkādam „ekonomikas plānam” obligāti jābūt apkarojošam. Cita tipa plānu mums patiesībā nemaz īsti nav bijuši.
Atgriežamies pie Rail Baltica. Tad kāpēc tāda šūmēšanās, jo pirmšķietami redzamo zagšanu un izšķērdēšanu šajā projektā taču veic ierēdņu vadībā, pēc nemainīgi populārās metodes - sadārdzināts iepirkums un kolektīva bezatbildība.
Tas ir tikai tāpēc, ka Rail Baltica summas ir tik lielas, ka tiešām apdraud valsts finanšu stabilitāti. Padomjlaiki asociējas arī ar nepatīkamu deja vu - šāda saimniekošana beidzās ar tukšiem veikaliem un to nu gan neviens vairāk redzēt negrib.
Padomājam. Vai esam gatavi savlaicīgi ieskatīties spogulī un mainīt savu attieksmi? Attieksme ir patiesais problēmas cēlonis. Savādāk piedzīvosim tukšus veikalus mūsdienu ekvivalentā.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
