Latvijas tiesību sargājošās aprindas ar Latvijas organizēto noziedzību atrodas uz vienas lapas

Šķirstot lietu, var nonākt pie secinājuma, ka noziedzniekiem kopumā ir radīta visnotaļ ērta ekosistēma, kur viņi ar policiju, izmeklētājiem, prokuroriem utt. vienkārši tirgojas. Tā kā abas puses grib panākt kaut kādu rezultātu, tad šis veikals nav ne ar ko labāks vai sliktāks par jebkuru tirgus placi.

Tā kā neesmu tiesnesis, nevaru vērtēt sprieduma taisnīgumu un pareizumu. Taču norādīt uz nesaprotamo – to gan varu.

Ja pašķirsta preses arhīvu, tad policija par Bunkus slepkavības atrisinājumu paziņoja 2021. gada vasaras sākumā. Ukrainā esot apcietināts viens no iespējamajiem maksātnespējas administratora slepkavības izpildītājiem.

Aizdomās turētais esot ticis aizturēts par citu noziegumu, kas nav saistīts ar Latviju, taču izmeklēšanas laikā viņš sācis liecināt arī saistībā ar Bunkus slepkavību. Latvijas izmeklētāji pat uz Kijevu nosūtīja grupu, lai uzklausītu aizdomās turētā liecības.

Policijas priekšnieks tajās dienās pieminēja “Eiropolu” un norādīja, ka paša “nozieguma motīvs arī ir skaidrs un tas saistīts ar Bunkus profesionālo darbību”. Pēc tam par šo publiskajā telpā – klusums.

Tiesas materiālos gan var redzēt, ka “ukrainis” nevis vienkārši ir iedevis kurvīti mūsu drošības cilvēkiem, bet pateicis, ka atsakās parakstīties zem viņu piedāvājuma – uzņemties vainu… Spriediet paši, kāpēc šī versija neizstrādājās?

Pašā lietā “ukrainis” vēlreiz uzpeld pavisam jocīgā veidā: kaut kādi cilvēki no Lietuvas, kas ir nogalinājuši Rīgā cilvēku – interesanti, ka šo nogalināto, pēc tam integrēs Bunkusa lietā kā slepkavības organizatoru! – 2022. gada rudenī pie policijas galdiem sāk atcerēties, ka “ukrainis” esot viņiem kaut kad izstāstījis par Bunkus noslepkavošanas detaļām.

Un viņi sāk sinhroni stāstīt ļoti konkrētas lietas, līdz pat horizontam. Man likās, ka filmās ir rādīts: bandīti savu plānu nemēdz izdot brošūrās, pavairot, izdalīt visiem iesaistītajiem kā teātra programmiņu – kā kopējās vadlīnijas, sākot no ieročiem un beidzot ar ļoti konkrētiem uzvārdiem, kas piedalīsies nozieguma izrādē.

Bet var jau būt, ka tas ir kāda grupējuma īpašais rokraksts, jo – ja es meklēju ieroci, ar ko varētu noziegumu pastrādāt, tad, protams, ka pie pistoles un automāta iegādes izstāstu pārdevējam un veikala apmeklētājiem ne tikai par to, kā to darīšu, bet arī sīki aprakstu, kas man vēl palīdzēs, kāds būs izsekošanas maršruts, pastāstu par mērķa profesionālo darbību, par paradumiem, draugiem… Te pietrūkst tikai bandas locekļu albuma ar bērnības fotogrāfijām.

Bet atgriezīsimies pie lietas materiāliem! Tā visa ir būvēta uz viena cilvēka liecībām un izmeklēšanas eksperimentu. Cilvēks, kas atzinās, ka viņš ir paveicis Bunkus slepkavību, atbrauca no Maskavas pats, sagatavoja drukātā un video faila formātā savas atklāsmes un – nodeva sevi mūsu policijas rīcībā kā dzimšanas dienas torti.

Policijas pārstāvis Romāns Jašins, kurš šo izmeklēšanu tā kā vada vai koordinē, sniedzot liecības tiesā, stāstīja, ka ar slepkavu bija panākta vienošanās. Viņš esot nobijies par savu dzīvību, tāpēc ieradies brīvajā Latvijā no nebrīvās Krievijas – un policija kopā ar prokuratūru slepkavam esot kaut ko garantējusi. Ko? Noslēpums.

Kad pēc dažiem mēnešiem slepkavu palaidīs vaļā un pēc tam atkal apcietinās, maskavietis paziņos, ka viss, kas ir noticis ar šo lietu, – tā ir izdomāta pasaka, kas viņam bija jāiemācās no galvas. Un tā sauktais slepkava diezgan smalki apraksta, kā viņš līdz tādai dzīvei ir nonācis. Jeb, kā smejies, kā viņš nonāca līdz tādai dzīvei, kas bija domāta “ukrainim”? Šo pēdējo teikumu es no sevis piemetu klāt…

Tāpat kā atzīšanās sāgā arī “killera” atpakaļgaitā tiek saukti uzvārdi, datumi, vietas, tiek norādīts uz organizētās noziedzības pasaules mūsdienu darboņiem – tikai daudz detalizētāk, konkrētāk. Nezinu, varbūt cilvēkam personības dalīšanās, kaut kas ar veselību vai tamlīdzīgi, bet, kad tiesā tika vaicāts jau minētajam Jašinam, kā viņš to komentētu, tad mūsu policists pateica, ka tie pēdējie ir meli… Melus var pārbaudīt, taču tas nenotika.

Bet, ja cilvēks melo par vienu un mūsu drošības sargi to apstiprina – kāpēc tās pirmās atzīšanās, ko rakstījis ir tas pats melis – tie tā kā nav meli?

Zīmīga un jaudīga vieta lietā ir ierādīta Genādijam Vaļaginam – tam pašam, kas savulaik ar Ivanu Haritonovu savus gadus atsēdēja. Vai ziniet, kad Vaļagins paliek ļoti vērtīgs? Kad viņu 2022. gada marta sākumā nogalina. Viņa slepkavas ir notverti un notiesāti – kas arī nav mazsvarīgi… To jau minēju augstāk.

Un tagad atkal vajadzēs iespringt: šie slepkavas pusgadu vēlāk saraksta policijā par Vaļaginu tā, kā to gaida un grib Bunkus lietas izmeklētāji. Vai nav izmeklēšanas veiksme?! Bet minētais Bunkus slepkava no Maskavas, kas arī ir sagatavojis visus materiālus lietai un tos nēsā savu drēbju iekškabatās, ierodas Latvijā tikai pēc tam, kad…Vaļagins jau ir beigts…Sakritība?

Vaļagins neko nevar pateikt vai apliecināt, jo ir miris. Un tāpēc viņu šajā lietā izmanto visi, kam nav slinkums, padarot Vaļaginu par tādu kā organizētās pasaules salona lauvu, kas noziegumus plānojis kā cirka žonglieris, bet pats galvenais – visiem par to pilsētā stāstījis. Visiem, kas gājuši garām.

Kad policists Jašins ziņojumā prokuroram apraksta Vaļagina lomu Bunkus lietā un vēl kādu vietu Pierīgā, kas kopš 2000. gadu sākuma esot organizētās noziedzības centrs – ar šautuvi, ar apsardzi, ar pirti un garāžām – kur esot plānotas ne viena vien slepkavība un citi noziegumi, padomāju – redz, kas mums apkārt notiek!

Man vēl naivi gribējās izlasīt, ka Jašins un viņa komanda pēdējos divdesmit gadus to tik vien ir darījuši kā sēdējuši slēpnī pie noziedznieku centrālās mītnes un pacietīgi gaidījuši, kā atklāt noziegumus, ko nelieši plāno – taču neko tādu neatradu. Nu, labi – ja ne atklāt, tad vismaz šo pasākumu likvidēt, jo tā patiešām esot kārtīga organizētās noziedzības bāze, kā prokuroram raksta Jašins un viņa dienesta biedri – taču nevienam no mūsu iekšējās drošības sargiem laikam nebija laika noņemties ar tādiem sīkumiem.

Neviens cits arī nav apcietināts šajā sakarā. Atvainojos, vienu gan policija aizturēja, piekāva, bet pierādījumu trūkuma dēļ atlaida. Tāda tā Vaļagina noziedzīgā impērija, kas pieņēma pasūtījumu slepkavības. Visa impērija – viens cilvēks.

Starp citu, Maskavas “killers”, kas vispirms atdevās un pēc tam pasūtīja mūsu policijas timuriešus, savā pirmajā atzīšanās vēstulē aprakstījis augstāk minēto Rīgas pirti gandrīz tāpat kā policists Jašins – tā vien skaties un brīnies, kā tur pie viena dīķa noziedznieki visu esot montējuši, gatavojuši, noskaņojušies, mainījuši automašīnas. Viss nelaiķa Vaļagina ciešā uzraudzībā…

Pat kalašņikova automātu esot piešāvuši šautuvē, un “killers” par šaušanas izpildījumu saņēmis no Vaļagina uzslavas. Uz to gan viens no pieaicinātajiem lieciniekiem, kas šo atpūtas kompleksu joprojām pārvalda, norādīja, ka tā sauktā šautuve, kas ir daļa no bijušās padomju armijas kara bāzes, ir neliela telpa, ap 4×5 metriem – kur ar pistolēm patiešām varējuši pašaut un viens otrs no pirts viesiem pat to ir tur darījis, bet – ar kalašņikova tipa ieročiem drīzāk varētu paši nošauties…

It kā sīkums, taču “killers” raksta, ka viņš minētājā Pierīgas bāzē šāvis ar automātu – šautuvē. Pirmajā versijā. Otrajā viņš stāsta, ka tas viss izdomāts. Te prasītos izmeklēšanas eksperiments uz vietas, lai pārliecinātos – kurš tuvāk meliem – taču, slepkavību izmeklēšanas lietās šie laikam ir sīkumi, kurus pat neizskata.

Ja reiz visa Latvijas policija zināja, ka tur atrodas bandītu centrs, kas pēdējos divdesmit gadus plānojuši no turienes slepkavības, tad ko tur vēl daudz izgudrot vai pārbaudīt? Neies jau tādu sīkumu dēļ trenkāt operatīvās grupas, pareizi? Bet, ja jau policija to zināja un neko neiesāka, lai šo apkarotu – kā ar atbildību, kā ar nolaidību, pildot dienestu? Jums, mūsu policistiem, taču sen tā vieta bija jāizkvēpina, ja reiz tāds drauds visu acu priekšā. Bet pirtiņa strādā un kūp vēl arvien…

Starp citu, ja Vaļagins nebūtu nošauts, izmeklēšanas eksperiments, kas notika apsūdzētā Babenko darba vietas pagalmā un kas kļuva par apsūdzības galveno argumentu, nemaz nevarētu notikt. Jo tā gaitā “iezīmētie bandīti” visu laiku atsaucās uz nogalināto Genu, kas “viņiem ir solījis”.

Te vēl otrajā instancē būs jautrība, jo tautas teātra studija, ko organizēja jau minētā Jašina cilvēki, pretēji tam, kā to prasa likums, eksperimenta laikā uzvedās un izturējās agresīvi un izaicinoši, liekot pašam Babenko ik pa laikam viņus mierināt…

Mēģiniet sevi iecelt šādā eksperimentā, iztēlojieties: aiz jūsu mašīnas slēgtā teritorijā iedrāžas cita sveša mašīna, nobloķē jūsējo, no tās pirmās izkāpj divi bandīti pēc skata, ar atbilstošo sarunvalodas pielietojumu un atgādina, ka vispār viņiem Gena ir parādā…

Bet Gena ir svaigi zem zemes… Un vēl daži no tās kompānijas sen vairs nav satikti… Bandīti šo stāsta. Padomājiet, vai šādi apstākļi jūs rosina uz adekvātu un nosvērtu rīcību, par tekstiem, kas uz mēles – pat nerunāsim… Tā iegūtas liecības visai nosacīti var uzskatīt par pierādījumu, taču to atstāsim malā – lai cita tiesa vērtē.

Vairāk jautājumu radās pēc tam, kad “killers” tam pašam policistam Jašinam tiesas zālē uzkliedza – tu pastāsti, cik mēs Turcijā “Chivas” pudeles izdzērām, pastāsti, kā es varu zināt, kāda ir tava mersedesa salona apdare… Jocīga sasaukšanās starp slepkavu un policistu, vai ne? Bet, šos iestarpinājumus liksim tajā pusē, kur “killers” tiražē melus…

Augsta ranga policijas nodaļas vadītājs atrodas Turcijā, vienā viesnīcā ar “killeru”, un kompānijā ar viņiem ir vēl viens – it kā cilvēks, kas ļoti labi pārzinot narkotiku rūpalu, šīs nelēgālās uzņēmējdarbības formas noziedzīgo dabu. Viņš policijā nestrādā, ja saprotat zemtekstus…

Jašins nevar paskaidrot, kā tas noticis – it kā atsaukdamies uz jau minēto valsts noslēpumu, it kā tas nebūtu nemaz tik svarīgi. Bet tad ir nākamais – ja tā bija mūsu policijas operācija, tad tā noteikti bija saskaņā ar Turcijas likuma sargiem, kā to paredz viņu stingrā kārtība. To taču var tik viegli pārbaudīt. Kāpēc to neizdarīt, ja reiz “killers” sācis melot?

Kad aizstāvība uz to norādīja, sekoja policista Jašina atbilde: visu, ko iespējamais slepkava ir uzrakstījis savā vaļsirdīgās atzīšanas sākumā, viņš uzskata par pierādījumu… Tad pārbaudiet šos pierādījumus. Tie ir pierādījumi! – nesatricināmi pasaka policists…

Un vēl viena grezna atšūšana vispārējo apstākļu noskaidrošanai, ko savās liecībās tiesai paskaidro mūsu svarīgais izmeklētājs: mēs gribējām sazināties ar Krievijas kolēģiem, bet paši saprotiet, kādi tagad laiki, no turienes neko nevarēs dabūt… Mēginājāt? Nē. To, ka ar Krieviju līdz šī gada vasarai notika informācijas apmaiņa, atsaucoties uz tiesiskās palīdzības lūgumiem, bet tas notika citās lietās, bez afišām un lozungiem, – tas nevienu dīvainā kārtā šajā slepkavības lietā neinteresē.

Izmeklēšana nekad nav viegla, un kopumā jau policistus nevar apskaust – profesiju rokasgrāmatā noziedznieku domāšanas veidu vai manieri nesavilksi kopā kā lego klucīšus. Varētu būt situācijas, kur patiešām ir jāizmanto nevienozīmīgi vai radoši risinājumi. Un tomēr – nav saprotams, kā cilvēki, kas tiek notiesāti par vienu smagu noziegumu, var būt derīgi izmeklēšanai un leģitīmi tiesai savās liecībās, stāstot par citiem noziegumiem, kam viņi nav pat stāvējuši blakus? Par to saņemot no policistiem un tiesību sargiem atlaides savā pamata noziegumā.

Ja minētais Vaļagins nebūtu viņu pašu nošauts, to vēl varētu saprast – zināma metode, kā apstrādāt bandītus, bet – te mēs runājam par līķi, kas “organizēja Bunkus slepkavību” un nevar neko vairs paskaidrot… Tas patiešām izskatās pēc eksperimentālas laboratorijas!

Tāpat kā nav saprotams, kāpēc kāda Agra Upenieka liecība, kurš 2018. gada 30. maija rītā bija, iespējams, viens no tuvākajiem lieciniekiem visam notikumam ar Bunkus slepkavību izskaņā, kurš dzirdēja ne tikai šāvienus un redzēja kā tiek sadedzināta mašīna, bet spēja savās liecībās policijai tajā rītā aprakstīt arī iespējamo slepkavu – gan pēc izskata, gan pēc apģērba…

Kāpēc viņu nopratina tajā liktenīgajā dienā, bet nākamā reize, kad viņš ir interesants izmeklētājiem, ir pēc diviem gadiem? Turklāt viņa liecība nez kāpēc ir nolikta lietas arhīvā – lai nostāvas…

Tāpēc, ka viņš ir tikai kapu sētnieks, nevis noziedznieks, kas kaulējas? Tāpēc, ka viņš savas liecības neizdomā un nemaina?

Novērtē šo rakstu: