Latvijas veselības aprūpe: zemākais punkts nav nejaušība. Tas ir politiskas bezdarbības rezultāts
Vilors Eihmanis02.03.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir brīži, kad vairs nepietiek ar frāzi “situācija ir sarežģīta”. Latvijas veselības aprūpe nav vienkārši problēmās – tā ir sistēmiski salauzta.
Mirstība no onkoloģiskām slimībām Latvijā ir par 30–40% augstāka nekā vidēji Eiropas Savienībā. Tas nav liktenis, gēni vai “sabiedrības paradumi”. Tās ir tiešas sekas tam, ka modernās zāles nav pieejamas, ka diagnostika kavējas, ka ārstēšana sākas par vēlu vai vispār nesākas.
Rindas pie ģimenes ārstiem, rindas pie speciālistiem, rindas uz izmeklējumiem – un tagad pat par maksu vairs bieži nav iespējams tikt bez mēnešiem ilgas gaidīšanas. Tas nozīmē vienu: valsts ir zaudējusi kontroli pār pieprasījumu, piedāvājumu un plānošanu.
Stratēģisko slimnīcu infrastruktūra ir atsevišķs stāsts – iesāktas būvniecības, kas netiek pabeigtas, izmaksu sadārdzinājumi par simtiem miljonu, projektu vadības haoss. Tā nav neveiksme. Tā ir sistēmiska nespēja pārvaldīt publisko naudu.
Rezultāts ir skaidrs un izmērāms:
– viens no īsākajiem mūža ilgumiem Eiropā,
– slikti sabiedrības veselības rādītāji,
– izdegusi medicīnas personāla paaudze,
– pacienti, kuri mirst nevis tāpēc, ka slimība nav ārstējama, bet tāpēc, ka valsts nav paspējusi.
Kāpēc tas notiek?
Jo veselības aprūpe Latvijā ir bijusi nevis politiska prioritāte, bet gan budžeta atlikums. Jo lēmumi tiek pieņemti fragmentāri, īstermiņā, bez atbildības par rezultātu. Jo ministri mainās, bet sistēma paliek tā pati – necaurspīdīga, sadrumstalota, bailīga no reformām.
Ko darīt (nevis runāt, bet darīt)?
Noteikt veselības aprūpi kā valsts drošības jautājumu, nevis sociālu izdevumu. Slimai sabiedrībai nav ekonomikas, nav armijas, nav nākotnes.
Garantēt onkoloģijas finansējumu ES vidējā līmenī, ar automātisku piekļuvi modernām zālēm, nevis politisku “žēlastību”.
Centralizēt lielo slimnīcu būvniecību un iepirkumus, ieviešot personīgu atbildību par termiņiem un izmaksām. Bez izņēmumiem.
Atjaunot medicīnas personāla uzticību valstij: konkurētspējīgs atalgojums, reāls darba slodzes regulējums, mazāk birokrātijas.
Ieviest skaidrus, publiski izmērāmus mērķus: mirstības samazinājums, gaidīšanas laiki, zāļu pieejamība – un sasaistīt tos ar politisko atbildību.
Par ko balsot rudenī?
Nebalsot par skaistiem saukļiem. Nebalsot par “pieredzi”, ja šī pieredze mūs ir atvedusi līdz šim punktam.
Balsot par tiem, kuri:
veselības aprūpi liek programmas centrā, nevis piezīmēs;
piedāvā konkrētus skaitļus, termiņus un finansējuma avotus;
ir gatavi uzņemties personīgu politisko atbildību, nevis slēpties aiz komisijām.
Saeima netiek ievēlēta, lai uzturētu sistēmas inerci. Tā tiek ievēlēta, lai mainītu realitāti.
Šitā tiešām nevar turpināt. Un, ja šoreiz vēlētājs to pateiks skaidri, nākamais zemākais punkts vairs nebūs neizbēgams.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
