Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Valodas tīrības (leksiskā pūrisma) problēma vienmēr ir bijusi aktuāla. Latviešu valodā tā arī pašlaik ir aktuāla problēma. Ne tikai profesionāls valodnieks, bet katrs inteliģents valodas lietotājs vēlas attīrīt latviešu valodu no citu valodu piesārņojuma, nevajadzīgiem aizguvumiem, vārdiem un teicieniem ar vulgāru nokrāsu. Daudziem nepatīk svešvārdi, kā arī sarunvalodas un dialektu elementi grāmatās, periodikā, TV, radio, internetā. Viņi vēlas atbrīvot latviešu valodu no visdažādākajiem svešķermeņiem.

Ideāli tīru valodu sauc par latviešu literāro valodu. To lieto ne tikai literāros tekstos, bet arī medijos, lekcijās, publiskajās runās, ikdienas sarunās. Literārās valodas lietošana norāda par cilvēka izglītotību un inteliģenci.

Sastopamas pārmērīgas prasības valodas tīrībā. Pārmērīgs leksiskais pūrisms sākās tad, kad valodas tīrības vārdā pieprasa atkāpties no valodas galvenā pienākuma konstruktīvi pārraidīt informāciju. Pārmērīgā leksiskā pūrisma sludinātāji ignorē valodas funkcijas.

Valodai ir daudzas funkcijas. Valodai ne tikai konstruktīvi jāpārraida informācija, bet arī jānodrošina cilvēku domāšana, jāpiedalās izziņā, emocionāli ekspresīvi jāapliecina jūtas, psiholoģiski efektīvi jāiedarbojas uz cilvēku prātu.

Valoda savas funkcijas var izpildīt tikai tad, ja valodas izvēlē valda maksimāla informētība un precizitāte, kā arī maksimāla pieskaņošanās valodas adresātam. Obligāti jāņem vērā auditorija, kurai ir veltīts teksts vai sacītie vārdi. Ja kaut kādu ārējo apsvērumu dēļ (politisko, ideoloģisko, morālo) atkāpjamies no minētajām prasībām, tad apzināti atkāpjamies no informācijas konstruktīvās pārraidīšanas. Bet tas noteikti veicinās informācijas nepareizu, kroplu, tendenciozu izpratni, un komunikācija zaudēs jēgu.

Spekulācijas ar valodu nekad labi nebeidzās. Spekulatīvi dezinficēta valoda ļoti ātri rada neuzticību tās pārraidītajai informācijai un ir impulss politiskajai, ideoloģiskajai, morālajai neuzticībai. Tā izpaužas attieksmē pret dezinficētās valodas lietotāju un attieksmē pret dezinficētās valodas lietotāja pārstāvēto sociālo institūciju. Piemēram, neuzticamies ne partijas biedram, ne viņa partijai.

Savā laikā spekulācijas ar valodu ļoti būtiski grāva uzticību padomju kompartijas darbiniekiem, īpaši centīgajiem padomju dzejniekiem, zinātniskā komunisma pasniedzējiem, padomju iekārtai vispār. Padomju Savienībā ārējo apsvērumu dēļ izvēlētā valoda ar laiku pārtapa leksiskajā traģēdijā, negatīvi atsaucoties uz sociāli politiskās iekārtas reputāciju.

Taču nevajadzētu steigties ironizēt par padomju laika leksisko traģēdiju. Tagad arī LR ir leksiskā traģēdija. Turklāt atklāts ir jautājums, vai LPSR pagātnē tā bija drausmīgāka nekā LR tagadnē. 2016.gada septembra sākumā internetā varēja lasīt šādu novērojumu: „Aizvien biežāk cilvēki pēc svētkiem saka, ka nespējot klausīties svinīgajos sarīkojumos teiktās amatpersonu uzrunas. Tās tiešām ir vienādas pēc formas un satura un izklausās kā obligātas nodevas amatam vai vēl padomju laikos tik izplatītajai tradīcijai – vēlamo pasludināt par esošo. Atmodas dienu atslēgas vārdi mūsu pašu sarūsinātās slēdzenes vaļā neslēdz – aizvadītajos gados esam tik daudz melojuši gan paši sev, gan cits citam, ka vārdu plāksteri vairs nelīp klāt. Latvijas Republikas valstiskā statusa atjaunošanas 25. gadadienai veltītajā uzrunā pie Brīvības pieminekļa Valsts prezidents teica: “Mēs esam stipri un saliedēti.” Bet kā ir īstenībā? Savā dziļākajā būtībā mēs joprojām esam stipri, tikai nesamērīgi daudz spēka ir aizplūdis pasaulē, izniekots donkihotiskā cīņā ar birokrātijas vējdzirnavām un savstarpējos ķīviņos. Sabiedrība ir sadrupināta un sadalījusies kārtās. Jā, blēži saliedējas ar blēžiem, atstumtie ar atstumtajiem, bet vai tad tas bija atmodas aicinājums?”.

Cilvēkam valoda ir domāšanas, izziņas un zināšanu atslēga. Cilvēka apziņā valodai ir milzīga autoritāte. Taču valoda ir sociāla izpausme. To nelieto tikai viens cilvēks. Valoda ir kolektīvs sasniegums, reizē kolektīva bagātība un tāpat reizē kolektīva diktatūra. Valoda vienmēr ir atkarīga no sabiedrības garīgās atmosfēras, sabiedrības vērtībām, normām, modes kaislībām, politiskās un ideoloģiskās orientācijas, izglītības un audzināšanas satura, sociālās piederības, morāli tikumiskā satvara. Vārdu sakot, no kultūras. Ne velti valodas kulturoloģiskos aspektus mūsdienās pēta jauns zinātniskais virziens ar garu nosaukumu – semiosociopsiholoģija.

Valoda vienmēr raksturo sabiedrības attieksmi pret patiesību. Sabiedrībā valdošā attieksme pret patiesību nosaka valodas izvēli. Valodas izvēle sociālo procesu leksiskajā iesaiņošanā iet kopsolī ar patiesības cieņu. Citētais novērojums šodienas Latvijā liecina par patiesības cieņas trūkumu valdošajā kliķē.

Pastāv noteikta lingvistiskā metafizika, nosakot valodas lietošanas pirmpamatus. Tāds pirmpamats ir valodas pieskaņošanās apziņai. Valoda vienmēr pieskaņojas valodas lietotāja apziņai un valodas adresāta apziņai.

Valodas atlases kritērijs ir konkrēta garīgā vajadzība. Abām pusēm (valodas lietotājam un valodas adresātam) ir jābūt adekvātai garīgajai vajadzībai. Ar skolotāju ir jārunā skolotāja valodā, ar lidotāju ir jārunā lidotāja valodā, ar jūrnieku ir jārunā jūrnieka valodā, ja saruna ir par mācīšanos, lidošanu un kuģošanu.

Pēcpadomju Latvijā pastāv noteikta garīgā vajadzība, piemēram, sarunā par politisko varu, valsts pārvaldīšanu, valsts un tautas attiecībām, valsts morāli tikumisko klimatu, valsts reālo suverenitāti. Šī garīgā vajadzība neattiecās tikai uz valdošā personāla (deputātu, ministru, ierēdņu) savstarpējo komunikāciju. Garīgā vajadzība attiecās arī uz „vienkāršo cilvēku” sarunu par savas valsts politiku un tās vērtību. Šī saruna visos gadījumos būs jēdzīga tikai tad, ja bez jebkādiem aplinkiem lietas tiks sauktas īstajos vārdos. Vārdu izvēlei ir jāatbilst reālajam valstiskajam stāvoklim Latvijas Republikā.

Kādai praktiski ir jābūt vārdu izvēlei sarunā par reālo valstisko stāvokli Latvijas Republikā?

Kā vienmēr, var būt tikai viena pareiza atbilde. Vārdu izvēlei katrā ziņā ir jāatbilst LR valdošajai noziegumu brīvībai, kas ir valsts pirmpamats. Mēdz būt ne tikai lingvistiskā metafizika. Iespējama arī valstiskā metafizika. LR metafiziskā būtība ir noziegumu brīvība.

Noziegumu brīvība ir viena no vislielākajām pēcpadomju Latvijas nelaimēm. Noziegumu brīvība ir totāli saindējusi gan valsti, gan latviešu tautu. Faktiski noziegumu brīvība ir saindējusi ne tikai latviešus, bet arī cittautiešus; respektīvi, visu Latvijas nāciju.

Turklāt noziegumu brīvība ir saindējusi ne tikai materiālo dzīvi, bet arī garīgo dzīvi, kurā tāpat iespējami savi noziegumi. Tāds noziegums, piemēram, ir aplamu un kroplu zināšanu izplatīšana, nepareiza jēdzienu un terminu lietošana. Tas viss arvien biežāk un biežāk ir sastopams zinātniskajos tekstos, internetā publicētajos rakstos, „viedokļos”, komentāros utt. Bez pārspīlējuma uzsverams, ka mūsu sabiedriskās un humanitārās zinātnes pašlaik knosās noziegumu brīvības komfortablajos apstākļos, straujā tempā paātrinot sabiedrības degradāciju. Noziegumu brīvība ir izraisījusi ne tikai masveida zagšanu un blēdības, bet arī masveida stulbumu un idiotismu t.s. akadēmiskajās aprindās. Noteikti daudzi teiks, ka noziegumu brīvība garīgajā sfērā ir daudz bīstamāka nekā noziegumu brīvība materiālajā sfērā – mantas un naudas vidē. Viņu sacīto faktiski nav iespējams apstrīdēt. Cilvēku garīgais līmenis ir primārais cilvēku rīcībā.

Jebkurā analītiski vērtējošajā darbībā mums ir iespējamas divas pieejas – toleranti kritiskā pieeja un kategoriski nosodošā pieeja. Pirmajā gadījumā doto materiālu varam analizēt un vērtēt kritiskā garā, norādot uz veiksmēm un kritizējot pieļautās nepilnības. Tādā gadījumā pret doto materiālu izturamies ar cieņu un tajā saskatām noteiktu perspektīvo potenciālu. Toleranti kritiskajā pieejā lietojam iecietīgu un saudzīgu valodu, apzināti izvēloties eifēmismus. Valodas ziņā nedaudz grēkojam, bet tas nekas. Grēkojam tāpēc, ka ticam materiāla autora gribai izdarīt vajadzīgos secinājumus un ņemt vērā kritiku. Norādītās nepilnības tiks novērstas un turpmāk neatkārtosies.

Pilnīgi savādāk ir tad, kad ir nepieciešama kategoriski nosodošā pieeja. Tādā gadījumā materiālu necienām un tajā nesaskatām nekādu perspektīvo potenciālu. Nenāk ne prātā izvēlēties iecietīgu un saudzīgu valodu. Valodas ziņā negrēkojam, jo visu atklāti un skaudri nosaucam īstajos vārdos.

Neapšaubāmi, noziegumu brīvība ir pelnījusi vienīgi kategorisku nosodījumu ar adekvātu leksiku. Noziegumu brīvības izperinātā kriminālā valsts ir jāsauc par kriminālo valsti, valdošā kliķe ir jāsauc par valdošo kliķi, Lielā Banda ir jāsauc par Lielo Bandu, Astoņkājis ir jāsauc par Astoņkāji, zagļi ir jāsauc par zagļiem, nelieši ir jāsauc par neliešiem, nodevēji ir jāsauc par nodevējiem, idioti ir jāsauc par idiotiem, stulbeņi ir jāsauc par stulbeņiem, Sarkanmatainā Tumsonība ir jāsauc par Sarkanmataino Tumsonību, Putnu Biedēklis ir jāsauc par Putnu Biedēkli, Mazās Bandas ir jāsauc par Mazajām Bandām, Juvenālais Astoņkājis ir jāsauc par Juvenālo Astoņkāji, antropolops ir jāsauc par antropolopu. Cita pieeja nav iespējama un nedrīkst būt. Cita pieeja vienmēr būs šķebīga laipošana, lipīga pielīšana, sociālā un politiskā liškība, servilisms, konformisms, karjerisms, morālā bezatbildība, greizs patriotisms. Noziegumu brīvība, stulbums un idiotisms ir izraisījis valsts krahu. Tādā situācijā valodai ir jābūt tiešai un skaidrai. Netieša un neskaidra valoda tikai pasliktina nenormālo situāciju.

Sāpīgi būtisks ir viens fakts. Tas kardināli atsaucās uz valodas izvēli. Bez aplinkiem par šodienas Latviju nākas runāt tāpēc, ka valstī neeksistē neviens morālais atbalsts. Valstī nav  neviens pretspēks noziegumu brīvībai. Valstī nav neviens institūts, uz kura godīgumu, izpratni, atbalstu varētu paļauties. Tāpēc nav iespējama valsts dzīves toleranti kritiskā pieeja ar attiecīgo valodu. Tādai pieejai un valodai valstī nav adresāta. Nav nekādas cerības, ka kritika tiks uzklausīta un ņemta vērā. Šajā ziņā nevaram paļauties ne uz Valsts prezidentu, ne uz parlamentu un valdību, nevaram paļauties uz t.s. akadēmisko inteliģenci un t.s. radošo inteliģenci. Arī uz reliģiskajām organizācijām nevaram paļauties ne tikai tāpēc, ka tās formāli ir šķirtas no valsts un nevar publiski iejaukties valstiskajos procesos.

Kategoriski nosodot noziegumu brīvību, savu kategorisko nosodījumu varam adresēt vienīgi „vienkāršajiem cilvēkiem”. Viņi ir noziegumu brīvības upuri, bet viņi bez pilnvērtīgas nacionālās inteliģences nevar likvidēt noziegumu brīvību. Drīkstam uzdrošināties cerēt, ka noziegumu brīvības kategoriskais nosodījums „vienkāršajiem cilvēkiem” būs zināms morālais atbalsts principā bezcerīgajā Latvijas valstiskajā situācijā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...