Lībiņas un Papsujeviča paspārnē Ieslodzījuma vietu pārvalde pārvēršas par prettiesiskuma un patvaļas perēkli
Pietiek lasītājs21.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vai Ieslodzījuma vietu pārvaldes prioritāte ir drošība vai tikai ērtāka administrēšana un varas izrādīšana? Plānotie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, kas ļautu liegt apmeklējumus, pamatojoties uz apmeklētāja sodāmību, uzrāda nevis rūpes par kārtību, bet domāšanas veidu, kas robežo ar tiesību nihilismu.
Likuma burts pret birokrāta fantāziju
Latvijas tiesību normas skaidri nosaka: apmeklējumu ierobežošana iespējama tikai izņēmuma gadījumos – piemēram, ja pastāv konkrēts drošības apdraudējums. Nekur nav teikts, ka sodāmība automātiski liedz satikt tuvinieku cietumā. Gluži otrādi – likums prasa pamatotu, individuāli izvērtētu lēmumu.
Tagad piedāvātie grozījumi ļautu administrācijai aizliegt apmeklējumus tikai tādēļ, ka cilvēkam kādreiz bijusi sodāmība – neatkarīgi no nodarījuma veida, smaguma vai senuma. Tas nav drošības izvērtējums – tā ir iegriba. Ērta, mehāniska, birokrātiska – un klaji prettiesiska.
Maija svētku “drošība”: tikai vārdi, ne darbi
Runājot par drošību, ir vērts atcerēties, kā cietumi funkcionēja maija svētku laikā. Mutiski rīkojumi, kolektīvi atvaļinājumi, divas nedēļas neizvesti atkritumi, nemainīta gultasveļa, slēgti veikali. Ieslodzītajiem tika liegtas pat minimālās tiesības, kamēr administrācija "svinēja".
Kad jāstrādā – klusums. Kad jāierobežo – gatavi regulējumi. Lūk, birokrātijas patiesā daba: izvairīšanās no pienākumiem, bet azarts, kad jāizdod aizliegumi.
Sodāmības “ķeksītis” kā varas instruments
Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Latvijas likumi brīdina: jebkāda patvaļīga ierobežošana ieslodzījuma laikā ir bīstama un var kļūt par sistemātiskas vardarbības aizmetni. Ja administrācija varēs liegt apmeklējumu, neizvērtējot risku, bet vienkārši atzīmējot "sodāmību" – mēs esam ceļā uz valsts sankcionētu iebiedēšanas mehānismu.
Sociālā izolācija, kontaktu saraušana ar ģimeni, resocializācijas sagraušana – tas viss vairs nebūs nelaimīga blakne, bet apzināta, legalizēta prakse.
Kad darbinieki ieņem Dieva lomu
Grāmatā The Stupidity Paradox (Alvesson & Spicer) aprakstīta t.s. funkcionālā stulbība – situācija, kur darbinieki izslēdz kritisko domāšanu un vienkārši izpilda rīkojumus un rutīnas, lai neuzňemtos atbildību. Cietuma darbinieki nereti ieņem Dieva lomu: nepieņem kritiku, neuzdod jautājumus, bet ar birokrātisku pakļautību nosaka, kas drīkst apciemot, kas “rada risku”.
Administrācijas darbinieki uztur kompetences un kontroles ilūziju, kamēr patiesībā notiek atbildības imitācija. Tie rīkōjas, it kā sekotu "drošības skriptam", bet patiesībā tas ir vadības teātris – formālas darbības aizvieto domāšanu.
Kad darba jēga tiek aizvietota ar “ķeksīšu izpildi”, rodas vide, kur vairs neviens nejūtas atbildīgs. Noteikumi "domā" darbinieka vietā, bet cilvēciski lēmumi tiek upurēti birokrātiskās lojalitātes labā.
Secinājums: drošības retorika kā aizsegs bezatbildībai
Plānotie grozījumi nav par sabiedrības drošību, bet par administrācijas varas nostiprināšanu un nevēlēšanos uzņemties reālu darbu. Ja cietuma vadība gribētu patiešām rūpēties par drošību, tā sāktu ar atkritumu izvešanu, gultasveļas maiņu un elementāru cieņu pret ieslodzītajiem.
Taču daudz vienkāršāk ir ieviest jaunu, "sodāmības filtru" un paziņot, ka viss notiek sabiedrības labā. Patiesībā tas ir tikai drošības teātris un ieslodzīto tiesību ierobežojumu imitācija. Birokrātija kalpo nevis sabiedrības interesēm, bet pati sev.
"Ieslodzījuma vietas priekšnieka lēmumu aizliegt apmeklējumu var apstrīdēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā..."
Bet vai patiešām cilvēktiesības jāaizstāv tiesā pret birokrāta patvaļu, kamēr cietuma durvis tiek aizvērtas nevis drošības, bet ērtības un bailīgu lēmumu dēļ?
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
