Liegtā pieeja „čekas maisiem”: tiesas un prokuratūras „saspēle” ar SAB

Pretrunīgi normatīvie akti

Šā gada septembrī nejauši atklājās, ka pastāv normatīvais akts, kas lielai sabiedrības daļai dod tiesības doties uz SAB, kur glabājas bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkas u.c. dokumenti, un pieprasīt tos izsniegt zinātniskiem vai publicistiskiem mērķiem.

1995. gada 13. jūnijā izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr.151 „Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību” noteic, ka VDK dokumentu zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem ir izsniedzami jau no 2011. gada 25. augusta.

Taču SAB šo valdības noteikumu „atklāšanai” sekojošos pieprasījumus ir noraidījis, savu atteikumu pamatojot ar argumentu, ka „tajos ietvertās normas neatbilst pašreizējam likuma līmeņa normatīvajam regulējumam – Informācijas atklātības likumam un Fizisko personu datu aizsardzības likumam”.

SAB viedoklis ir: neraugoties uz joprojām spēkā esošajos Ministru kabineta noteikumos rakstīto, „čekas maisu” saturs tomēr neesot atklājams, jo tajā esot „privātās dzīves elementi”, uz ko tātad attiecināmi divi SAB piesauktie likumi.

SAB klusē par lēmumu pārsūdzēšanu

Tiesa, Informācijas atklātības likuma normas bijušā ģenerālprokurora Jāņa Maizīša vadītais SAB ievēro tikai tad, kad tās ir izmantojamas savas nostājas pamatošanai, bet citos gadījumos ignorē.

Tā, piemēram, Informācijas atklātības likuma 12. pants noteic, ka gadījumā, ja iestāde atsaka sniegt rakstveidā pieprasīto informāciju, tā „savā rakstveida atteikumā norāda, uz kāda pamata pieprasījums pilnīgi vai daļēji atteikts, kur un kādā termiņā šo atteikumu var apstrīdēt vai pārsūdzēt”.

Norādot, kur un kā apstrīdams viens vai otrs SAB lēmums par informācijas nesniegšanu, iestāde automātiski dotu vērā ņemamu „trumpi” informācijas pieprasītājam. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ SAB, reaģējot uz informācijas pieprasījumiem, šo likuma nosacījumu sistemātiski neievēro, turklāt šajā rīcībā ir vērojama sava veida „saspēle” kā ar tiesām, tā ar Ģenerālprokuratūru.

Dienas rīcībā ir pat vairāki administratīvās tiesas lēmumi, ar kuriem netiek pieņemti izskatīšanai ne pieteikumi par SAB atteikumiem sniegt informāciju, ne arī pieteikumi par SAB prettiesisku rīcību, neievērojot minēto Informācijas atklātības likuma normu.

Šajos lēmumos ir norāde uz SAB īpašo valsts drošības iestādes statusu, kura dēļ lieta par informācijas nesniegšanu esot izskatāma nevis administratīvajā tiesā, bet gan Ģenerālprokuratūrā.

Taču tāpat Dienas rīcībā ir arī Ģenerālprokuratūras oficiālas atbildes, kurās norādīts pilnīgi pretējais – ka „kompetentā iestāde vēstulē aprakstītajā jautājumā saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 15. pantā minēto ir administratīvā rajona tiesa”.

Prokuratūra ieteic vērsties tiesā

Tieši šāda SAB, Ģenerālprokuratūras un administratīvās tiesas „saspēle” ir vērojama arī gadījumā ar „čekas maisu” satura atklāšanas pieprasījumiem: kamēr SAB kārtējo reizi neievēro Informācijas atklātības likuma 12. pantu, Ģenerālprokuratūra rāda tiesas virzienā – lai sūdzoties tur.

„Prokuratūras kompetencē neietilpst sūdzību izskatīšana par iestādes atteikumu sniegt personai pieprasīto informāciju,” oficiāli skaidro Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokurors Agnis Pormalis, vēl apliecinot, ka „šī atbilde nav pārsūdzama Prokuratūras likuma 6. panta trešās daļas kārtībā”.

Turklāt vēlreiz apstiprinās iespaids par tiesībsargāšanas iestāžu „saspēli”. Izvairoties no nevēlamiem procesiem, prokuratūra šīs atbildes sniegšanas brīdī no nezināmiem avotiem jau ir uzzinājusi par SAB lēmuma pārsūdzēšanu administratīvajā tiesā un norāda:

„Faktu, ka Jūs izprotat Informācijas atklātības likuma 15. panta saturu un būtību, apstiprina apstāklis, ka ar attiecīgu pieteikumu Jūs 2017. gada 14. novembrī esat vērsies Administratīvajā rajona tiesā, kuras kompetencē ir pārbaudīt pieteikuma pieļaujamību un izskatīt lietu pēc būtības.”

Tiesa: pieteikums ir nepieļaujams

Savukārt šo pieteikumu izskatījušās administratīvās rajona tiesas tiesneses Tatjanas Jefremovas viedoklis ir: Latvijas iedzīvotājiem pašlaik vispār neesot „subjektīvo publisko tiesību” pieprasīt Satversmes aizsardzības birojam šādu informāciju.

Tiesneses ieskatā pašlaik esot secināms, ka pieminētie MK noteikumi esot pretrunā ar likumā „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” noteikto, ka VDK dokumenti būs publiski pieejami pēc to zinātniskās izpētes.

Līdz ar to tiesneses T. Jefremovas ieskatā Latvijas iedzīvotājiem, neraugoties uz to, ka valdības noteikumi joprojām ir spēkā, pašlaik „nav subjektīvo publisko tiesību prasīt Satversmes aizsardzības birojam VDK aģentūras kartotēkas dokumentus”.

Šo secinājumu administratīvā rajona tiesa ir izdarījusi, pieteikumu pat nepieņemot un pēc būtības neizskatot, bet tā vietā secinot, ka pieteikumu par SAB rīcību vienkārši ir jāatsaka pieņemt, jo tas ir „nepieļaujams”.

Šis tiesneses T. Jefremovas lēmums kopā ar Ģenerālprokuratūras oficiālo nostāju realitātē nozīmē – Latvijas iedzīvotājam, kurš nepiekrīt SAB lēmumam turpināt slēpt „čekas maisu” saturu, vienkārši tiek liegta iespēja šo SAB rīcību apstrīdēt tiesā.

Tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārums

„Faktiski šis ir lēmums nevis par to, vai ir jāpilda 1995. gada Ministru kabineta noteikumu 7. punkts, bet gan par to, vai Latvijas pilsonis var aizstāvēt tiesā Satversmes 100. pantā nostiprinātās pamattiesības uz informācijas atklātību. Ja nostiprināsies šāda tiesu prakse, tad nākotnē nav jābrīnās, ka arī prēmiju sarakstus nesniegs, atrunājoties ar to, ka likums neparedz sniegt informāciju prasītajā apjomā,” tiesneses T. Jefremovas lēmumu Dienai komentē LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas pārstāve Kristīne Jarinovska.

Viņas ieskatā šāda administratīvās tiesas prakse - vienkārši atteikt strīda izskatīšanu – ir būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārums. „Neesmu gan pārsteigta, ka izmanto šo mehānismu, lai jau saknē apcirptu jebkādu iespēju tiesā panākt informācijas sniegšanu,” piebilst K. Jarinovska, kuras pārstāvētajai vēsturnieku komisijai pēdējos mēnešos bieži nācies saskarties ar varas iestāžu pārstāvju rīcību, kas robežojas ar atklātu pretdarbību „čekas maisu” jautājumos.

Komisijas pārstāvei ne reizi vien nācies saskarties ar lietām, kad pirmās instances tiesa vadās no kļūdainas informācijas vai ir apzināti maldināta no valsts institūcijas pārstāvja puses, kādēļ pieņēmusi aplamu lēmumu. K. Jarinovska zinot divus gadījumus, kad institūcijas apgalvojušas, ka prasītās informācijas viņu rīcībā nav, tomēr, kā vēlāk izrādījies, tā nav bijusi taisnība.

„Tiesa nebija papūlējusies pārbaudīt iestādes apgalvotā pamatotību. Savukārt kasācijas kārtībā, ja pat pieteikuma iesniedzējs iesniedz pierādījumus, piemēram, par apzinātu maldināšanu, nekas vairs nav vēršams par labu, jo kasācijas instances tiesai nav tiesību pārvērtēt zemākas instances konstatētos faktus, tā skata tikai tiesību piemērošanu. Augstākajai tiesai atliek vien noplātīt rokas,” „tiesisko” situāciju apraksta K. Jarinovska.

Vēsturnieku komisijas pārstāve ir pārliecināta – nevis pieteikuma iesniedzējam būtu jāpierāda tas, ka viņam ir tiesības saņemt informāciju, bet gan valsts varas īstenotājam būtu jāpierāda, ka šādas tiesības ir liedzamas. Jebkurā gadījumā – šāda lieta būtu jāizskata tiesā, nevis tai jāizvairās no izskatīšanas, pieteikumu nepieņemot:

„Ja pastāv strīds starp privātpersonu un valsts varas īstenotāju, vai informācija atteikta pamatoti, tad tiesai ir jāskata lieta pēc būtības un jāizšķir strīds, novērtējot abu pušu argumentus. Informācijas atklātība ir Satversmes 100. pantā aizsargāta tiesības, kas pieprasa, lai ikviens ierobežojums būtu skatīts Satversmes 116. pantā noteikto kritēriju gaismā.”

Iesniegta blakussūdzība Augstākajā tiesā

Pašlaik par administratīvās tiesas atteikumu pieņemt izskatīšanai pieteikumu par SAB lēmumu ir iesniegta blakussūdzība Augstākajā tiesā, norādot, ka viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem ir - ikvienā gadījumā, kad personai pamatoti vai nepamatoti ir atteikts sniegt informāciju, tai ir tiesības uz tiesas kontroli pār šādu atteikumu.

„Likumdevēja mērķis, atsevišķi paredzot likumā pantu ar nosaukumu “Iestādes lēmuma un rīcības kontrole”, ir bijis pakļaut tiesas kontrolei katru pamattiesības uz vārda brīvību ierobežošanas gadījumu, tādējādi atzīstot personas subjektīvo tiesību esamību,” teikts Augstākajai tiesai blakussūdzībā.

„Šādu jautājumu var izšķirt, tikai izskatot pieteikumu pēc būtības. Normatīvo aktu kopums rada pieteicējam subjektīvo publisko tiesību pieprasīt un saņemt informāciju. Tas, vai šī informācijas saņemšana ir vai nav iespējama, interpretējot konkrētās normatīvo aktu prasības, ir izlemjams, izskatot pieteikumu pēc būtības,” skaidro zvērināta advokāte Jeļena Kvjatkovska.

Advokāte norāda - Latvijas iedzīvotājiem neapšaubāmi ir subjektīvās publiskās tiesības pieprasīt SAB pieprasīto informāciju, savukārt jautājums par to, cik pamatoti atteikts minēto informāciju izsniegt, jau būtu izskatāms, tiesai izvērtējot pieteikumu pēc būtības, nevis vienkārši atsakoties to pieņemt un līdz ar to liedzot tiesības uz taisnīgu tiesu.

Kurš „pačukstēja” prokuroram Pormalim?

Augstākās tiesas lēmums vēl nav zināms, tikmēr Ģenerālprokuratūrai būs jāatbild citā „kutelīgā” jautājumā saistībā ar „saspēli” ar tiesu: kādā veidā prokurors A. Pormalis vispār ir ieguvis publiski nepieejamās ziņas par to, ka informācijas pieprasītājs no SAB pēc atteikuma saņemšanas ir vērsies ar pieteikumu administratīvajā tiesā.

„Informācija par to, ka es esmu vērsies ar pieteikumu administratīvajā tiesā, ir bijusi zināma tikai man un tiesai kā pieteikuma saņēmējai. Tas, ka minētais LR Ģenerālprokuratūras darbinieks ir ieguvis šādas ziņas, kuras es neesmu izpaudis publiski, liecina par to, ka vai nu minētais darbinieks ir pārkāpis manu korespondences noslēpumu vai arī pārkāpis dienesta pilnvaras, lai bez tiesiska pamatojuma, izmantojot dienesta stāvokli, iegūtu šādu informāciju no administratīvās rajona tiesas,” teikts Ģenerālprokuratūrai adresētā iesniegumā.

Tajā Ģenerālprokuratūra ir aicināta noskaidrot, kādā veidā un ar kādu motivāciju prokuratūras darbinieks ir ieguvis sensitīvu, neizpaužamu informāciju par saraksti ar administratīvo rajona tiesu, un izvērtēt, vai šajā rīcībā nav noziedzīga nodarījuma pazīmju.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu: