Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Reti kad Latviju pāršalkusi skandaloza ziņa paliek bez vadošo amatpersonu, nozares pārstāvju vai sociālo partneru komentāriem. Tomēr viens šāds gadījums notika mēnesi nesenā pagātnē. Lietuvas uzņēmēju pārstāvis Latviju nodēvēja par Baltijas korupcijas perēkli Nr.1, pēc būtības pielīdzinot valsti melnajam caurumam, kurā var pazust ne vien miljoni, bet arī Eiropas nauda miljardos mērāmos apjomos.

Lietuvas uzņēmējdarbības konfederācijas prezidents Valds Sutkus ir izteicis bažas par dzelzceļa līnijas projekta Rail Baltic caurskatāmību, ņemot vērā ziņas par augsta līmeņa korupcijas gadījumiem Latvijā.

“Vai esam gatavi uzticēt miljardiem eiro kaimiņvalstij, kuras nacionālās dzelzceļa kompānijas vadītājs tiek turēts aizdomās par kukuļņemšanu un kurai kritiku par naudas atmazgāšanu un korupciju nežēlo arī starptautiskās organizācijas?” pavisam tieši jautā Sutkus.

Viņš paudis viedokli, ka projekta centrālajam koordinatoram RB Rail “varētu uzticēt tikai stratēģiskās funkcijas, nevis paša projekta īstenošanu”.

Šos Latvijai noniecinošos vārdus veltījis nevis kāds vienpatis sociālajos tīklos, bet kaimiņvalsts uzņēmējdarbības konfederācijas prezidents! Cilvēks, kurš pārstāv Lietuvas ekonomikas virzītājspēku – uzņēmējus valsts politikas veidošanas procesā.

Vienīgais kurš noreaģēja ar komentāru, bija KNAB, kurš noraidīja Sutkus bažas, norādot, ka strādā korupcijas apkarošanas jomā. Ja Sutkus ir konkrēta informācija, lai informē KNAB, bet tas, bažām apstiprinoties, spēs nodrošināt sadarbību ar Lietuvas kolēģiem.

Kādi secinājumi jāizdara Latvijai?

Pirmkārt, valsts varas impotence nav pieļaujama! Neskatoties uz mediju, sociālo partneru un sabiedrības radīto fonu, KNAB ir jāstrādā! KNAB problēmas VAR un TIKS izmantotas pret Latviju, kad kādam tas būs izdevīgi, atkarībā no uzdevumiem vai lielās politiskās spēles. Savukārt mums atliek tikai nojaust šī balagāna ietekmi uz valsts tēlu, ekonomiku un tās attīstības dinamiku.

Otrkārt, mēs varam savās sirdīs izsapņot sapni par Baltijas vienotību, tomēr esam trīs valstis ar atšķirīgu domāšanu, ekonomiku un pieeju uzņēmējdarbībai. Ja tas tā nebūtu, mēs spētu vienoties par kopējiem principiem normatīvo aktu bāzē un nebūtu uz Latvijas ielām neskaitāmu auto ar Lietuvas un Igaunijas reģistrācijas numuriem, nebūtu Latvijas izcelsmes uzņēmumu, kuri savu juridisko mājvietu raduši kaimiņvalstīs. 

Treškārt, nav skaidrs, vai Latvijas iedzīvotājiem mūsu valsts atbildīgo amatpersonu un nozaru sociālo partneru klusēšana jāuztver kā piekrišana Sutkus viedoklim vai kā pilnīga padošanās kaimiņu spiedienam mūsu valsts teritorijā?

Ceturtkārt, nedrīkst aizmirst, ka ikvienai sevi cienošai uzņēmējus pārstāvošai organizācijai ir galvu nepacēlušai jāstrādā, lai jebkuriem likumā atļautiem līdzekļiem nodrošinātu maksimāli pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi un iespējas nopelnīt. Vēl labāk, ja to iespējams izdarīt, neatņemot maizīti citam pašmāju uzņēmumam, tas ir, uz kaimiņvalsts rēķina. L

ietuvieši savu māku mūsmājās apliecina ar darbiem. Tiklīdz runāsim par summām, kas ir kaut cik vērā ņemamas, tiksim sisti ne vien svešā teritorijā, bet arī Latvijā! To laiks apgūt arī inertajiem un pārlieku politkorektajiem Latvijas politiķiem un nozaru intereses pārstāvošajām organizācijām. 

Ko darīs lietuvieši?

Lietuvieši atšķirībā no igauņiem, kuri paļaujas uz sakārtotiem normatīvajiem aktiem (līdz brīdim, kad saskaras ar apjomīgu alkohola plūsmu no Latvijas pierobežas veikaliem), neizvēloties līdzekļus, konkurēs ar jebkuru, kurš stāsies ceļā naudas plūsmai. Potenciālie konkurenti visiem iespējamiem līdzekļiem tiek vadīti Latvijas virzienā uz neatgriešanos.

Valds Sutkus norāda: “Šādos apstākļos Lietuvai jācenšas panākt, lai starptautiskie projekta iepirkumu konkursi tiktu rīkoti nevis ar kopuzņēmuma starpniecību, bet katrā valstī atsevišķi.” Tā ir atbilde par Lietuvas stratēģiju pārskatāmā nākotnē.

Savukārt mēs savā tolerancē esam atvērti Lietuvas biznesam Latvijā. Kaimiņi mūsmājās jūtas komfortabli, jo mēs skaļi neklaigājam par citu nepilnībām. Kā piemēru var minēt “Jūrmalas namsaimnieka” iegādi un tai sekojošās iedzīvotāju sūdzības tiesībsargājošajām iestādēm. Valsts mērogā neviens nav izteicis viedokli par kaimiņu biznesa ienākšanu Latvijas apsaimniekošanas tirgū. Tāpat var pieminēt kaimiņu “kluso” rosīšanos būvniecības un atkritumu apsaimniekošanas jomā.

Tāpēc - lai gan formāli mēs esam vienots ES tirgus, mūs tur negaida. Lietā tiks liktas visas metodes – uzņēmējdarbības intereses pārstāvošas organizācijas, arodbiedrības, plašas kampaņas, ja iespējams, arī tiesībsargājošo iestāžu resursi. Tas neizbrīna, ja runājam par tāda apjoma projektiem kā Rail Baltic.

Ko darīs latvieši?

Paradoksāli, bet šķiet, ka neko. Pēc šī uzbrukuma Latvijas valstij nav sekojusi nekāda reakcija. Ja mēs neizdarīsim savu “mājas darbu” ar pilnvērtīgiem secinājumiem un stratēģiju tālākai rīcībai, arī turpmāk būsim ekonomiski atpalikušo cietēju lomā. Šķiet, gaidīsim, kad lietuvieši, aktīvi lobējot savas intereses, panāks savu.

Nav jau pirmā reize, tomēr ir skumji noraudzīties kā kaimiņi cīnās par savu ekonomiku, bet mēs kā valsts sēžam peramā zēna pozīcijā un klusējot noraugāmies notiekošajā, kas ietver precīzi aprēķināmu plusiņu Lietuvas ekonomikai un mīnusiņu Latvijas veselības, izglītības, sociālajam u.c. budžetiem.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...