Līgo svētkus gaidot
JÄnis Erlats · 21.06.2019. · Komentāri (0)Latvieši pÄ“c savas attieksmes pret tautÄ«bu daloties trÄ«s grupÄs. PirmÄ grupa uzskata, ka esam maniakÄli pÄrņemti ar savu mÄkslÄ«gi konstruÄ“to unikalitÄti, otrÄ – ka piedzimt par latvieti esot tas pats, kas izvilkt lielo laimestu loterijÄ, bet trešajai par savu tautÄ«bu mainÄs atkarÄ«bÄ no viņu emocionÄlÄ stÄvokļa.
VisÄm trijÄm grupÄm ir kopÄ«ga Ä«pašÄ«ba – reizi gadÄ tÄs dodas pie dabas atzÄ«mÄ“t saulgriežu svÄ“tkus. Telpu vairs neierobežo civilizÄcijas radÄ«tie mÅ«ri, tÄpÄ“c apkÄrtne top citÄda. LÄ«gotÄjiem tÄ kļūst par vietu, kur pagÄnu rituÄlos atcerÄ“ties pagÄtni un dziesmÄs godinÄt latvisko dzÄ«vesveidu. Savu dziesmu tulkojumus neuzspiežot citÄm valodÄm, tÄdÄ“jÄdi vÄ“l vairÄk apliecinot mÅ«su vienÄ«gÄs valodas vÄ“rtÄ«bu un nozÄ«mÄ«bu.
XIX. gadsimta sÄkuma uzskatu par latviešu valodu attÄ“lo citÄts no mÅ«sdienu raksta “Es gribu runÄt”. “(…) “latviešu” valoda ir vÄ“sturiski zinÄmÄ laikÄ atsevišÄ·u valodnieku veidojums atmodas laikÄ. Veidota no slÄvu valodu bÄzes. Tad kÄpÄ“c tÄda LatvijÄ ir labÄka par tÄpat veidoto Puškina laikÄ KrievijÄ? Abu valodu pamatÄ taÄu ir tÄ pati slÄvu valoda. Latviešu valoda ir pÄrtaisÄ«ta slÄvu valoda. Ar ko pÄrtaisÄ«tais labÄks par pamatvalodu?”
1859. gadÄ KrišjÄnis Barons izdeva grÄmatu “MÅ«su tÄ“vzemes aprakstÄ«šana un daži pielikumi, Ä«sumÄ saņemti. GrÄmatiņa priekš skolÄm un mÄjÄm”. Autors norÄda, ka latvju, leišu un veco prÅ«šu valodas ir radušÄs no “Indijas sanskrita valodas”. LÄ«dz grÄmatas izdošanas brÄ«dim par valodu salÄ«dzinoši vÄ“sturisko metodi bija zinÄms tikai šauram valodnieku lokam. PÄ“c grÄmatas izdošanas daudziem latviešu studentiem radÄs lepnums par savu valodu, un pie durvÄ«m viņi piestiprinÄja plÄksnÄ«ti ar uzrakstu “latvis”. No 1865. gada lÄ«dz pat 1904. gadam lietuviešiem un latgaļiem aizliedza latīņu alfabÄ“ta burtus, tÄpÄ“c šajÄ laikÄ par baltu tradÄ«ciju galvenajiem glabÄtÄjiem kļuva latvieši.
Latviešu valodas pagÄtne vairs netika saistÄ«ta ar XVI gadsimtu, kad tika atrastas pirmÄs rakstu zÄ«mes, bet gan ar daudz vÄ“lÄku laikmetu. TÄ iestiepÄs daudzdievÄ«bÄ, kas diemžēl nonÄca konfliktÄ ar kristietÄ«bu. Lai izveidotu eiropeiski nacionÄlu valsti, varai bija jÄslÄ“dz lÄ«gums ar tautu, kurÄ vara apņemtos ievÄ“rot kristÄ«gÄs ticÄ«bas vÄ“rtÄ«bas. DaudzdievÄ«bu sÄka uzskatÄ«t par draudu nacionÄlas valsts izveidei, bet latviešu valodas pagÄtni par neatbilstošu nacionÄlas valodas statusam.
Rietumeiropas valstÄ«s šÄda konflikta nebija, tÄpÄ“c pÄ“tÄ«jumi par valodu notika daudz brÄ«vÄkÄ gaisotnÄ“. XX gadsimta sÄkumÄ tika izteikts pieņēmums, kÄpÄ“c nav iespÄ“jams mehÄnisks tulkojums no vienas valodas uz otru. KatrÄ valodÄ ir savi biežÄk lietotie vÄrdi un vÄrdu savienojumi, kas veido valodas struktÅ«ru. ŠÄ« valodas struktÅ«ra traucÄ“ izmantot vienus un tos pašus precÄ«zi tulkotos vÄrdus citÄs valodÄs, lai bez izkropļojumiem tiktu saprasts oriÄ£inÄlÄs valodas teksts. RadikÄlÄkie pÄrstÄvji apgalvoja, ka valodas struktÅ«ru var salÄ«dzinÄt ar reljefu, bet domu – ar upi. TÄpat kÄ upes plÅ«dums ir atkarÄ«gs no reljefa, tÄpat domas attÄ«stÄ«ba – no valodas struktÅ«ras. Vieni un tie paši sÄkuma dati, domÄti dažÄdÄs valodÄs, novedot pie atšÄ·irÄ«ga rezultÄta.
XX gadsimta vidÅ« valodniecÄ«bÄ parÄdÄ«jÄs vÄrdi pirms kuriem bija zvaigznÄ«tes simbols. TÄs bija hipotÄ“tiski iespÄ“jamÄs, taÄu lÄ«dz mÅ«sdienÄm nesaglabÄjušÄs valodas, kÄdÄs cilvÄ“ki varbÅ«t sazinÄjÄs civilizÄcijas rÄ«tausmÄ. Gadsimta beigÄs parÄdÄ«jÄs ar zvaigznÄ«ti apzÄ«mÄ“ti uzskati, kuri varbÅ«t bija valdošie šajÄ sabiedrÄ«bÄ. Lielu ieguldÄ«jumu arheolingvistikas attÄ«stÄ«bÄ deva Rietumos dzÄ«vojošie latvieši, taÄu uz etniskÄ dzimtenÄ“ palikušajiem tautiešiem tie atstÄja mazu iespaidu. TÄpat kÄ karote darvas spÄ“ja sabojÄt medus mucu, tÄ daži pÄrÄk radikÄli apgalvojumi visu savÄkto materiÄlu nopietnu valodnieku vÄ“rtÄ“jumÄ padarÄ«ja ne pÄrÄk ticamu. Lai izveidotu ļoti trauslo stÄ«dziņu uz sirdi, bija nepieciešams to pasargÄt no vismazÄkÄs šaubu vÄ“smas.
KÄ noprotams, ar zvaigznÄ«ti apzÄ«mÄ“tie uzskati attiecas uz ļoti tÄlu pagÄtni. Senatni, kas mÄ“rÄma gadu tÅ«kstošos. Laiku pirms tam, kad cilvÄ“ka bÅ«tÄ«ba tika sadalÄ«ta divÄs daļÄs – mirstÄ«gajÄ miesÄ un nemirstÄ«gajÄ dvÄ“selÄ“. ArÄ« pirms tam, kad tika pieņemts, ka cilvÄ“ka ciešanas rodas no viņa vÄ“lmÄ“m. Tas bija laikmets, kad cilvÄ“ka prÄtu uzskatÄ«ja par trÅ«kumu, kas liedza tam dzÄ«vot cilvÄ“ka cienÄ«gu dzÄ«vi. PrÄts lika cilvÄ“kam paÄ·ert labÄko medÄ«juma gabalu, un aizskriet to apÄ“st vienatnÄ“. Tas meklÄ“ja attaisnojumu savai rÄ«cÄ«bai, kam pretojÄs sirds. TÄ mainÄ«ja savu pukstÄ“šanas ritmu ne tikai fiziskÄs slodzes, bet arÄ« cilvÄ“ka uzvedÄ«bas dēļ. PÄ“c izdarÄ«tÄ pÄrkÄpuma sirds kļuva smaga, un cilvÄ“kam bija grÅ«ti atgriezties atpakaļ sabiedrÄ«bÄ. Lai tÄ nenotiktu, cilvÄ“kam bija jÄdzÄ«vo saskaÅ†Ä ar sirds apziņu.
Ko darÄ«ja cilvÄ“ks pirms tam, kad uzsÄka garÄ«gÄs dzÄ«ves ceļu? Nesa Å«deni, gatavoja Ä“dienu, vÄca malku. Ko darÄ«ja cilvÄ“ks pÄ“c tam, kad pabeidza garÄ«gÄs dzÄ«ves ceļu? Nesa Å«deni, gatavoja Ä“dienu, vÄca malku. KÄds bija garÄ«gÄ ceļa mÄ“rÄ·is? PilnÄ«bÄ atbrÄ«voties no prÄta ietekmes, kļūt par lielo Neko. SavÄ domÄšanÄ pacelties pÄri cilvÄ“ciskajÄm domÄm, ļaujoties pÄrdomÄm. Sirds pukstÄ“šana mainÄ«jÄs arÄ« no domas plÅ«duma valodas struktÅ«ras ietvaros, taÄu lÄ«dz mÅ«sdienÄm saglabÄjušÄs ļoti maz valodu, kurÄ tas vÄ“l ir iespÄ“jams. Viena no tÄm ir latviešu valoda.
NesaprotamÄ informÄcijÄ prÄts meklÄ“ kaut ko atpazÄ«stamu, lai, pamatojoties uz atrasto, izveidotu attieksmi pret visu informÄcijas kopumu. Tas ir noderÄ«gi tad, ja cilvÄ“ks ir apmaldÄ«jies meÅ¾Ä un viņam ir jÄmeklÄ“ izeja no tÄ. SavukÄrt, ja cilvÄ“ks pÄ“ta rakstu zÄ«mes, tad noteicošais ir viņa garastÄvoklis lasÄ«šanas brÄ«dÄ«. AtkarÄ«bÄ no tÄ, kÄds tas ir, prÄts tiek izmantots slavÄ“šanai vai pelšanai, turklÄt pats cilvÄ“ks tic prÄta secinÄjumiem. NegatÄ«vÄ attieksme pret prÄtu bija skaidrojama ar to nepareizu pielietošanu domÄšanÄ, - mÄņticÄ«bu, kuru radÄ«ja prÄts.
EiropeiskÄs civilizÄcijas pamatÄ ir rakstu zÄ«mes – pierakstÄ«ti to cilvÄ“ku uzskati, kuri atsaucÄs uz runÄjošiem, taÄu savus uzskatus nepierakstošajiem cilvÄ“kiem. SÄkumÄ zÄ«mju pÄ“tÄ«šanu sauca sengrieÄ·u vÄrdÄ “historia”, vÄ“lÄk tÄ apzÄ«mÄ“ja stÄstus par atstÄtajÄs zÄ«mÄ“s notikušiem pagÄtnes notikumiem. PagÄtne no vÄ“sts kļuva par “istoriju”, sÄkumu citÄdam latviešu valodas skaidrojumam.
Atrodoties dabÄ, kur nevar ieraudzÄ«t cilvÄ“ku atstÄtÄs zÄ«mes, nav iespÄ“jams noteikt ainavas vecumu. VarbÅ«t tie ir gadu tÅ«kstoši, desmiti, simti, bet varbÅ«t pat miljoni. MÅ«sdienu cilvÄ“ka prÄtam grÅ«ti atrast pagÄtnes aizmetņus, ar kuriem tas varÄ“tu attaisnot tagadni. PrÄts apklusÄ«s, taÄu domÄšana turpinÄsies. Tad sirdsapziņa vairs nebÅ«s prÄta konstruÄ“ts jÄ“dziens, bet gan sirds ritms. PagÄtne vairs nebÅ«s zÄ«mju pÄ“tÄ«šana, bet gan vÄ“sts turÄ“šana. Tik svarÄ«ga vÄrda kÄ “mūžs” nozÄ«mi eiropeiskÄ civilizÄcija jau ir pazaudÄ“jusi, lÄ«dz ar to vÄrds ir tapis brÄ«vs no prÄta važÄm. Tad doma un sirds atkal kļūs par vienu veselumu, un cilvÄ“ks – par dabas bÄ“rnu. BÅ«tni, kura atklÄjusi sava prÄta spÄ“ku, taÄu vÄ“l nav iemÄcÄ«jusies to savaldÄ«t.
Visiem priecÄ«gu lÄ«gošanu, un lai katrs atrod savu fizisko vai garÄ«go papardes ziedu!