Likumdošanas mirāža: starp sīkumainu kontroli un sistēmisku bezzobainību
Vilors Eihmanis11.02.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
Kur pazūd politiskā griba?
Paradoksāli, bet brīžos, kad sabiedrības veselība un drošība pieprasa patiesi drosmīgu un bezkompromisa rīcību, likumdevēja "stingrā roka" kļūst pārsteidzoši vāja. Šeit politiskais gribasspēks bieži atduras pret neredzamu, bet labi ieeļļotu lobiju sienu.
Spilgtākais šīs mazspējas piemērs ir elektronisko cigarešu un "veipu" invāzija. Kamēr parlamentārieši diskutē par otršķirīgām detaļām, mūsu acu priekšā tiek normalizēta jauna, bīstama atkarība.
Maldīgais estētisms: sabiedrībā tiek kultivēts bīstams mīts par "smaržīgu, nekaitīgu tvaiku", kas maskē augstu nikotīna koncentrāciju un nezināmas ķīmiskas piedevas.
Demogrāfiskais risks: statistika ir nepielūdzama – šī sērga arvien dziļāk iesūcas skolu vidē. Īpaši satraucoša ir tendence ļoti jaunu meiteņu un vidusskolēnu vidū, kuriem košais iepakojums un sintētiskās garšas kalpo kā vārti uz hronisku atkarību.
Kontroles vakuums: mēs dzīvojam situācijā, kurā neviena uzraudzības iestāde nespēj reāli izsekot šo produktu sastāvam. Likumdevējs ir pieļāvis situāciju, kurā nekontrolēta ķīmija nonāk nepilngadīgo plaušās, aizbildinoties ar sarežģītu regulējumu izstrādi.
Secinājums: prioritāšu revīzijas nepieciešamība
Valsts pārvaldes efektivitāti mēra nevis pēc pieņemto aizliegumu skaita, bet gan pēc spējas aizsargāt sabiedrības pamatus. Kamēr enerģija tiks tērēta "kosmētiskajiem uzlabojumiem" un nevajadzīgai iedzīvotāju bakstīšanai, patiesi toksiskas problēmas turpinās indēt mūsu nākotni.
Likumdevējam ir laiks pārtraukt nodarboties ar procesu procesa pēc un beidzot demonstrēt mugurkaulu tur, kur tas tiešām nepieciešams – mūsu bērnu veselības un valsts tiesiskās kārtības aizsardzībā.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
