Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Princips „likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības” nāk no romiešu tiesībām. Tiesa, pēdējā laikā vērojama tendence, ka šo principu nepieciešams papildināt ar vārdiem “bet zināšana gan”. Ne vienmēr likuma zināšana atbrīvos no atbildības, bet prasmīgi ar šīm zināšanām manipulējot var panākt ļoti daudz.

Ikkatrs ir dzirdējis vārdus “demagoģija” un “demagogs”. Vārdam “demagoģija” ir sameklējams šāds skaidrojums: (sengrieķu: δημαγωγός, kas burtiski nozīmē "vadīt cilvēkus") ir stratēģija, ar kuras palīdzību tiek mēģināts iegūt politisko atbalstu, varu.

Demagoģija balstās uz sabiedrības aizspriedumiem, emocijām, bailēm, kā arī citām jūtīgām tēmām. Demagoģija ir cieši saistīta ar populismu un propagandu, kur tai ir nozīmīga loma. Lai ar demagoģijas palīdzību ietekmētu cilvēkus, tiek likti lietā dažādi paņēmieni, piemēram, faktu tīša sagrozīšana, dēmonizācija, puspatiesību klāstīšana un citi. Pirmais šo terminu lietoja sengrieķu dramaturgs Aristofāns, kādā satīrā, kuru viņš bija vērsis pret demagogu Kleonu.[1]

Te tad nu visā savā krāšņumā atsedzas tas, ka, zinot likumus, atsaucoties tikai uz kādu daļu un apzināti noklusējot ko citu, var radīt faktiskajiem apstākļiem neatbilstošu ainu.

Viens no Latvijas, manuprāt, izcilākajiem demagogiem valda pilsētā Ventas krastos. Viņa kārtējā demagoģijas paraugstunda tika demonstrēta viņam uzticamajā ruporā „Neatkarīgā Rīta Avīze” rakstā “Lembergs nekur nav deklarēts kā patiesā labuma guvējs, bet viņu par to tiesā”[2].

Rakstu nepārrakstīšu, ikkatrs var to izlasīt, bet tā būtība īsumā ir tāda, ka apzinīgais pilsonis Lembergs vairākus gadus rakstiski vēršas Uzņēmumu reģistrā, lūdzot sniegt izziņu, vai viņš ir reģistrēts Komercreģistrā kā patiesā labuma guvējs Komercreģistrā ierakstītās kapitālsabiedrībās vai personālsabiedrībās. Un tā katru gadu tiek saņemtas izziņas, ka viņš nav reģistrēts. Pilnam ieskatam viena šāda izziņa ir arī pievienota manis minētajam rakstam.

Tad nu ar šīm izziņām spalvainajās roķelēs apzinīgais pilsonis kā ar kaujā paceltu karogu dodas savā aizstāvības gājienā. Lielākā daļa sabiedrības (ja ne daļa, tad vismaz viens otrs Kurzemes pansionāta iemītnieks), skatot tikai šo faktu, izbrīnā noelšas – re, kā nepatiesi tiek apvainots mūsu kristāltīrais valsts pilsonis.

Tā varētu arī šķist, ja nebūtu pāris BET. Proti, izziņā ir rakstīts, ka Lembergs nav Komercreģistrā ierakstīto kapitālsabiedrību vai pilnsabiedrību patiesā labuma guvējs.

Jebkuram ir skaidrs, ka mūsu Komercreģistrā ir ziņas tikai un vienīgi par Latvijā reģistrētām kapitālsabiedrībām un pilnsabiedrībām. Par ārzemēs reģistrētām tur ziņu nav un nevar būt. Tādējādi visnotaļ iespējams, ka ārzemju komercreģistros Lembergs var būt reģistrēts kā patiesā labuma guvējs kaut simts un vienā uzņēmumā. Līdz ar to sanāk, ka saskaņā ar Uzņēmuma reģistra izziņu viņš nav patiesā labuma guvējs, bet faktiski situācija var būt pavisam citādāka, bet to mēs nezinām.

Otrs, ne mazāk svarīgs aspekts – kā tad Komercreģistrā nonāk ziņas par patiesā labuma guvējiem? Saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu[3] fiziskai personai pašai ir jāinformē juridiskā persona, ka tā ir patiesā labuma guvēja. Pēc šādas ziņas saņemšanas juridiskai personai ir jāveic attiecīgais ieraksts Uzņēmumu reģistrā.

Maza atkāpīte: par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanas ir paredzēta kriminālatbildība. Kas tad nu sanāk – personai jāpaziņo, ka tā ir patiesā labuma guvējs. Tikai tādā gadījumā juridiskā persona to reģistrē Komercreģistrā. Ja fiziskā persona kautrīgi klusē un neko nepaziņo, kaut arī faktiski tieši vai netieši būtu patiesā labuma guvēja kaut simts un vienā uzņēmumā, tad loģiski, ka Komercreģistrā nekādi ieraksti par to pat nevar būt. Respektīvi, pašas personas rīcība noved pie tā, vai kādi ieraksti būs, vai nebūs.

Līdzībās nāk prātā viena anekdote:

Tiesā Aivaram jautā,

– Jūs no kurienes naudu ņemat?

– No tumbočkas.

– A kas naudu tumbočkā liek?

– Sieva liek.

– Kur sieva ņem naudu?

– Es viņai dodu.

– Nu tāpēc es jums prasu, kur jūs ņemat naudu!?

– Kā, kur!? No tumbočkas ņemu!

Te tad nu visā krāšņumā parādās princips ar visu papildinājumu. Proti, likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības, bet zināšana gan. Zinot, ka Komercreģistrā ziņas par patiesā labuma guvējiem parādās tikai tad, ja pats patiesā labuma guvējs ir sniedzis attiecīgo informāciju, tad, ja pats patiesā labuma guvējs šādu informāciju nav sniedzis, tad viņš kaut katru dienu var pieprasīt izziņas un jau to pieprasīšanas brīdī zinās, kāda būs atbilde. Tas nekas, ka faktiski var būt par patiesā labuma guvēju kaut simts un vienā uzņēmumos. Toties izziņa kā karogs rokā. Ja nu likuma zināšana pilnībā neatbrīvos no atbildības, tad vismaz ļaužu prātus pajauks gan.


[1] https://lv.wikipedia.org/wiki/Demago%C4%A3ija

[2] https://nra.lv/latvija/274610-lembergs-nekur-nav-deklarets-ka-patiesais-labuma-guvejs-bet-vinu-par-to-tiesa.htm

[3] https://likumi.lv/doc.php?id=178987

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...