Mana pieredze pašvaldības darbā: domes deputātiem vispār nevajadzētu dalīties pozīcijā un opozīcijā, bet vienkārši strādāt!
Iveta Ratinīka, skolotāja un domes deputāte27.08.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
BIja kārtējā sarežģītā un iekšēji pretrunīgā diena Rīgas domē. Izjautājām Vilni Ķirsi pirms balsojuma, izlaižot visu potenciāli sagaidāmo emociju un dubļu lavīnu plūdus — kas, protams, arī var nesekot.
Gaidu līmenis, protams, nav tik augsts kā 2020. gadā, kad viss šķita rožains un paveicams, jo domes deputātiem ikdienā ir nācies jau izmēģināt dzīvi gan opozīcijā, gan pozīcijā un saprast, ka abām iespējām ir gan plusi, gan mīnusi.
Pluss darbam opozīcijā — var nekritiski turpināt mantru "viss ir slikti" un "es darītu pavisam citādi", var nebeidzami solīt, bļaustīties soctīklos un rīkot spožas drāmas. Var nerēķināt, kur spožajām idejām ņemt naudu. Vai no kuras jomas to atņemt. Darbs pozīcijā — diemžēl daudz mazāk dramatisks, daudz vairāk pilns ar kompromisiem, sarunām utt. Tai skaitā arī, atbalstot nepopulārus lēmumus.
Diemžēl viena no lielu pašvaldību nelaimēm ir radikāla dalīšanās pozīcijā un opozīcijā, taču šāda pretstāve nav obligāta. Nav obligāti slēpt informāciju, kavēt iespēju darboties, cenzēt iespēju paust viedokli (jā, sadūros arī ar to, ka RD Komunikāciju pārvaldei tika skaidri pateikts manis teikto vairs necitēt, tiklīdz man tika atņemta iespēja turpināt vadīt Izglītības, kultūras un sporta komiteju).
Pašvaldībās tāpat lielākā darba daļa notiek komisijās (kurās tiek iesaistīti iedzīvotāji, speciālisti, apkaimju un sabiedrisko organizāciju pārstāvji un kur patiesībā deputāti ir mazākumā), darba grupās, komitejās, departamentos un to nodaļās. Domes sēdēs apspriesti tiek vienīgi tie priekšlikumi, kuri ir izgājuši pamatīgu atsijāšanu un ir gatavi īstenošanai (tai skaitā arī finansiāli). Šī darba veikšanai nav nepieciešams nodarboties tikai un vienīgi ar ideoloģisku pozu un jautājumu "aktualizāciju".
Rīgas domē man ir nācies strādāt gan opozīcijā (gan Ušakova-Amerika laikos, gan pēdējos astoņus mēnešus Staķa laikos), gan koalīcijā pēc ārkārtas vēlēšanām. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka šāda dalīšanās pašvaldībā, kurā nākas risināt pamatā saimnieciskus un praktiskus jautājumus par sociālo atbalstu, skolu siltināšanu, bērnudārzu rindu mazināšanu, kultūras pieejamību ne tikai pilsētas centrā, vides jautājumiem, tiltu remontiem utt., ir gandrīz pilnībā bezjēdzīga. Reizēm no opozīcijas puses pat ir vienkāršāk iesniegt jaunu priekšlikumu, ja iedzīvotājiem ir kāda steidzama vajadzība, ko vairāki kolēģi arī spoži demonstrēja.
Līdz ar to uzskatu, ka visiem pašvaldības deputātiem būtu laiks vienkārši strādāt kopā iedzīvotāju uzdevumā un sadalīt pienākumus, pamatojoties uz domnieku pieredzi un profesionālo kvalifikāciju, nevis “partiju kvotām." Pirmajā vietā jābūt kopīgajam darbam, nevis partiju spēlēm, kuras sabiedrību tāpat neinteresē.
Pārpublicēts no "Facebook"
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
