Iesaki rakstu: 
Bieži sev esmu uzdevis jautājumu, kāpēc Latvijā tik izplatīts vienmēr ir bijis un ir kolaboracionisms un mankurtisms. Paskaidrošu, ko šie jēdzieni manā izpratnē nozīmē. Kolaboracionisms ir dzimtenes nodevēju sadarbība ar okupantiem, ar okupācijas režīmu. Mankurts savukārt ir vergs, kuram varmācīgi atņemta atmiņa, kurš neatceras savu pagātni, savu tautu un kurš tāpat kā kangars apzināti kaitē savas tautas interesēm. Tātad abi šie jēdzieni ir stipri identiski.
Latvija, sevišķi kopš padomju laikiem, kļuvusi par “daudznacionālu valsti”. Lielā mērā tas ir, pateicoties mūsu lielajam kaimiņam, imperiālistiski un agresīvi noskaņotajai Krievijai. Krievija vienmēr ir centusies iekarot, pakļaut un rusificēt apkārtējās mazās valstis, arī Latviju, iepludinot tajās savus daudznāciju iedzīvotājus… neskatoties uz to, ka tā nekad nav pratusi savest pati savu valsti kārtībā. Atcerēsimies kaut vai logu ciršanu uz Eiropu Ivana Bargā vai Pētera I, vai padomju laikā.
Krievija vienmēr un jo sevišķi padomju laikā savu mērķu realizēšanā centusies izmantot mankurtizētos latviešu kolaboracionistus. Tikai, salīdzinot ar Čingiza Aitmatova formulēto mankurta jēdzienu, daudzi latvieši pie šī negoda ir nonākuši ne tikai piespiedu brīvprātīgā ceļā (Stokholmas sindroms), bet arī padomju režīma ideoloģiskās apstrādes, tātad maldu ceļā vai labprātīgi.
Okupējot un anektējot Latviju 1940. gadā, Krievija (PSRS) centās latviešu tautu pārkrievot, nogalinot, apcietinot, deportējot latviešus un atklātā vai slēptā veidā to vietā iesūtot cittautiešus vai pārkrievotus Krievijas latviešus. Šie pārkrievotie latvieši un viņu pēcnācēji joprojām te ir, viņus dēvē par latviešiem, bet tie uzticīgi kalpo Krievijas, nevis Latvijas interesēm.
Latvijā palikušie latvieši, jau sākot no bērnudārza, tika ideoloģiski apstrādāti un veidoti par mankurtiem/kolaboracionistiem. Savu roku pielika arī VDK. Vienlaicīgi tā tika veidota jauna cilvēku kopība – padomju tauta. Šīs politikas sekas mēs jūtam vēl šodien.
Kolaboracionisma ziņā es neredzu lielu atšķirību starp Krievijas un Latvijas latviešiem. Vienīgi Krievijas latvieši atklātāk kalpo krievu un Krievijas interesēm. Un tad nu der ieklausīties V.I.Ļeņina teiktajā, ka pārkrievojušies nekrievi ir lielāki ģeržimordas par pašiem krieviem vai pārkrievojušies cittautieši vienmēr pārsāla īsti krievisko noskaņojumu. Par to mēs esam pārliecinājušies gan LPSR, gan tagad LR laikos.
Kas visvairāk iestājas par krievu un pret latviešu interesēm? Latvijā dzīvojoši nelojāli žīdi (piedošanu, pārkrievojušies ebreji) – giļmani, cilēviči, lindermani, girsi, ždanokas… un, protams, arī pārkrievojušies latvieši – piemēram, Elksniņš, Ameriks ar visu savu GKR & Co. Dievs ar ebrejiem, bet man nav saprotams, kā latvietis var kļūt par savas tautas ienaidnieku, kaut arī būtu nācis no Krievijas?
Kāpēc ir tik liela atšķirība starp Krievijas un Rietumu latviešiem? Kāpēc Rietumu latvieši centās saglabāt savu latvietību, bet Krievijas ne? Kaut gan, loģiski spriežot, vajadzēja būt otrādi, jo pirmo dzīve savās mītnes zemēs bija krietni labāka nekā otro. Vai nu Krievija prata labāk iedarboties uz cilvēku prātiem sev vēlamā virzienā, vai arī katrā no minētajām debesu pusēm nonāca atšķirīgi orientēti indivīdi.
Protams, arī starp Rietumu latviešiem atradās (bieži vien maskētā veidā) latviešu interešu nodevēji kā G.Meierovics, V.Vīķe-Freiberga, N.Muižnieks. Taču arī vietējo latviešu vidū ir plaši izplatīts kolaboracionisms. Manuprāt, kamēr Latvijā nav likvidētas okupācijas sekas, te pastāv okupācijas pazīmes. Tāpēc latvieši, kas atbalsta šīs okupācijas sekas un tātad de facto noliedz padomju okupācijas faktu, ir uzskatāmi par kolaboracionistiem. Un tādu ir papilnam – faktiski visās Latvijas partijās –, un tieši tie nosaka šodienas Latvijas politiku (naturalizāciju, t.s. sabiedrības integrāciju, iztapību vietējiem nelatviešiem, iztapību Austrumiem un Rietumiem).
Visu kolaboracionistu viedokli savā laikā izteica A.Čepānis, paužot, ka Krievijai nevajagot uztraukties par 1996. gada 22. augusta deklarāciju par Latvijas okupāciju, jo tas esot tikai iekšējās lietošanas dokuments. Un par tādu tas patiešām arī ir padarīts. Žēl, ka pretstatā likumiem un lēmumiem, kas aizsargā krievu (krievvalodīgo?!) minoritāti, likumi, kas aizsargā šo valsti vai latviešu tautu, bieži vien no pašu pieņēmēju puses tiek ignorēti. Diemžēl nekas neliecina, ka tuvākajā laikā mūsu mazajā valstiņā būtu sagaidāmas kādas pozitīvas pārmaiņas. Negribētu te vēlreiz izvērst jautājumu par latviešu nacionālo pašapziņu vai patriotismu.
Krievvalodīgo attieksme pret Latvijas pamattautu un šo valsti liecina, ka nepateicība ir pasaules alga. Latvieši pret krieviem un citiem krievvalodīgajiem, neskatoties uz to, ko okupanti mums ir nodarījuši, ir izturējušies ar pārlielu toleranci. Kaut gan valstī vajadzēja veikt DD, tā vietā latviešu varneši realizēja pretēju procesu – okupantu/kolonistu legalizāciju ar pakāpenisku varas nodošanu viņu rokās (NI politiku).
Valstī tika atstāta pat militāra piektā kolonna (ne)pensionēto krievu militāristu un čekistu personās. Ar to vēl mūsu bāleliņiem nepietika – vajadzēja piešķirt (pielīdzināt) minoritātes statusu, noteikt pasaules praksē nebijušu nepilsoņa jēdzienu. Lai atražotu okupācijas sekas un saglabātu Latvijā krievisko noskaņojumu, tika saglabātas krievu skolas un bērnudārzi. Tika radīti okupantiem/kolonistiem labvēlīgi kolaboracionistiski likumi, kā Pilsonības likums. Arī Valsts valodas likums kalpo tiem pašiem mērķiem, jo faktiski, pēc gara netiek ievērots. Varasvīriem bīstamāki šķiet Latvijas patrioti, nevis tās ienaidnieki (salīdziniet 16. marta ierobežojumus ar 9. maija neierobežojumiem!).
Visbīstamākā okupācijas seku sastāvdaļa ir nevis šeit palikušie okupanti/kolonisti, bet mankurtizētie latviešu kolaboracionisti – pateicoties viņiem, Latvijas valsts un latviešu tauta tiek bīdīta pa skuju taku.
Imanta joprojām apburts dus zem Zilā kalna un gaida, kad to kāds modinās.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
