Mans amerikāņu draugs man pastāstīja patiesību par Donaldu Trampu, kas bieži tiek aizmirsta
Riku Salmivuori18.03.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Tā savas jūtas rezumēja mans amerikāņu draugs, kuram Tramps īpaši nepatīk. Viņa redzējums bija skaidrs: Tramps vada valsti, ko sauc par ASV, un viņa vēlētāji sagaida, ka viņš rīkosies tās interesēs. Trampam nav pienākuma veicināt citu valstu intereses, un neviens viņam šādu pienākumu nevar uzlikt. Var, protams, strīdēties, vai tāda lieta nāktu par labu viņa darbam, bet pats darbs nemainās.
Tas pats mana drauga padoms mums aiz okeāna bija tāds, ka tā vietā, lai brīnītos par Trampu, mums pirms gadiem vajadzēja koncentrēties uz citu lietu apbrīnošanu. Trampa rīcība mūs neizbēgami ietekmēs, taču mums nevajag un nevajag būt viņa žēlastībā.
Somijā Tramps iegūst neticami daudz mediju vietas. Runa vairs nav pat par "dienas Trampu", kā tas varēja būt viņa pirmajā pilnvaru termiņā. Drīzāk tagad viņa darbību uzraudzība notiek gandrīz reāllaikā. Pēc tam bieži vien seko ilgstoša vaimanāšana par to, kā tas viss atkārtojās un kā mēs, nabagi, tiekam ar to galā.
Tramps nav pasaules prezidents. Tramps pat nav mūsu prezidents. Trampa pārmērīgā zaimošana un viņa nākamās kaprīzes gaidīšana šajos grūtajos laikos novirza uzmanību.
Neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs drebētu un cik ļoti mēs censtos izdomāt jaunus, gudrus veidus, kā savās analīzēs un komentāros pateikt "Tramps ir stulbs", viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo.
Tomēr mēs varam izlemt, kā šī dzīvošana notiek.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
