Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Neraugoties uz publiski izskanējušajām baumām, Privatizācijas aģentūras valdes priekšsēdētājs Vladimirs Loginovs nekļūs par vienu no VAS Latvijas dzelzceļšpagaidu valdes locekļiem, - to nedēļas beigās sociālajā tīklā Twitter apliecināja satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Šis paziņojums izteikts pāris dienas pēc tam, kad grāmatnīcās nonācis jaunais romāns „Nauda”, kurā – īpaši norādot, ka visi personāži ir izdomāti – atrodams arī pāris „izdomātu” sarunu ierakstu atšifrējums, kurā vairākkārt pieminēts arī „Privatizatoru aģentūras ģenerāldirektors Vladimirs Doginovs”. Pietiek šodien ekskluzīvi publicē fragmentus no diviem „izdomātajiem” sarunu ierakstu atšifrējumiem.

Pirmais fragments

Ā, nu tad beidzot – ar 2014. gada 8. jūliju datētā ierakstā Iļja beidzot saklausīja vismaz Ilmāru. Abi pārējie sarunas biedri gan bija pilnīgi nepazīstami, bet nu… vismaz kaut kas.

Sveiki, kungi! Labdien, paldies, ka tik operatīvi! Saprotu, svarīgi valstiski darbi, bet nu tomēr… – Kaut kur Iļja šo balsi bija dzirdējis. Bet kur?

Labdien, labdien, Romuald. Nekas, šodien tāda mierīga diena. Rīt uz ārzemēm uz dažām dienām jāaizlido, bet šodien okei. – O, tas gan bija draugs Ilmārs, viņa intonācijas un balss tembru Iļja jau pazina itin labi.

Es, kungi, par banku. Par to banku, kura visus tik ļoti interesē.

– Skaidrs, skaidrs, par kuru. Bet jūs, Romuald, atvainojiet, kādā sakarā? Joprojām jūsu klienti? Nu tie, no austrumiem?

– Jūs domājat Eserkina kungu un kompanjonus, Ilmār? Nē, tur jau viss sen skaidrs. Tie cilvēki ir reālisti, saprot, ko var un ko nevar. Viņi jau visu ir atsaukuši. Viss.

– Par ko tad runa? Jūs kā vārdā pašlaik?

– Ilmār, nu neizliecieties taču! Jūs esat viens no visinformētākajiem cilvēkiem valstī. Ar jūsu pieredzi un intelektu. Jums taču viss sen skaidrs. – Ā, tas taču bija tas pats dārgi ģērbtais, glumais lentenis no pilsoņa Govzema mājas, beidzot pielēca Iļjam.

Nu… labi, stāstiet, Romuald.

– Viss ļoti vienkārši, Ilmār. Es pārstāvu mūsu stratēģiskos partnerus. Ne visus, protams. Bet tos, kuri ir ieinteresēti. Atbalsts vēstniecībā ir. Konkrēti cilvēki, bet ar tiem pietiek. Nu, jūs pats labi zināt, kas ir kas vēstniecībā.

– Nu… tālāk?

– Tālāk… Es atvainojos, Doginova kungs, vai jūs, lūdzu, varētu nedaudz iziet? Ļoti negribētos izpaust komercnoslēpumu, un jums vēl tik atbildīgs amats… Labi?

– Labi, labi, tūlīt… – Pirmoreiz ierunājās trešais sarunas dalībnieks. No intonācijas skaidri varēja saprast, ka viņš šajā kompānijā ir izsūtāmais zēns. Maļčik na pobeguškah. Durvis noklaudzēja, un lentenis turpināja.

Redziet, Ilmār, pavisam vienkārši. Jūsu draugam Mortensonam nekas nespīd. Viņam tas ir pietiekami skaidri pateikts. Viņš to arī saprot. “Latviešu uzņēmēji” ir sapratuši, ka zīle ir labāka nekā neesošs mednis. Viņi ir piekrituši uz savu piekto daļu… pat nedaudz vairāk… Banku atdos gandrīz par velti, un tad jūsu draugs saņems savu peļņas daļu… Tā viņš domā.

– Labi, Romuald… pieņemsim, es to visu zinu. Nu, nojaušu, teiksim tā. Tad par ko saruna?

– Saruna, Ilmār… Bet tas nu tiešām ir mūsu starpā… Jūsu draugs Mortensons ir stulbs un alkatīgs, viņš domā, ka ar visiem var kā ar Kušakovu un Meriku. Tas tev, tas man… Un tāpēc jūsu draugam šoreiz nekas nesanāks. Tā ir tāda jauna informācija, es pieļauju.

– Jūs gribat teikt?… ­– Vai Iļjam tikai izlikās, vai arī Rimēviča balss patiešām nodevīgi ietrīsējās?

Jā, Ilmār. Mortensona kungs neko nedabūs. Un tie, kas ir kopā ar viņu – gan oficiāli, gan nedaudz slēpti… Nu, pieņemsim, kāds centrālās bankas prezidents, kuru Mortensona kungs ir nedaudz dezinformējis par situāciju un kurš tāpēc ir ielicis projektā arī kādu miljonu no saviem… nu, teiksim, neoficiālajiem līdzekļiem… Vai varbūt pat vairāk, kas zina.

– Kā jūs to domājat, Romuald? – Arī šīs spiedzīgās intonācijas Ilmāra balsī Iļja jau zināja gluži labi.

Nekā, Ilmār, pilnīgi nekā. Es vienkārši saku, ka ir svarīgi izdarīt stratēģiskas izvēles… it īpaši jau tad, ja runa par stratēģiskajiem partneriem. Tā tur… investoru grupa… viņi ir atraduši pareizos kontaktus vēstniecībā, un tur mūsu durakiem… un durām… no turienes ir paziņots, ka tāda ir stratēģisko partneru nostāja – banka jāatdod tiem un noteikti ne šitiem… Un līdz ar to… līdz ar to jūsu Mortensona kunga talanti un spējas nevienam vairs nav vajadzīgas. Un, piedodiet, jūsu konsultācijas un ietekme arī.

– Un…?

– Un tas nozīmē, ka kaut kad vasaras beigās, kad viss būs galā, Mortensona kungam paziņos, ka viņa gaidas nav pamatotas. Un viss.

– Jūs domājat, ka…

– Jā, Ilmār. Es nevis domāju. Es esmu pārliecināts. Jautājums ir tikai par to, vai Mortensona kungs to uztvers adekvāti un pieņems, kas jāpieņem. Jo tas ļautu izvairīties no…

– Un tagad jūs, Romuald, atnākat pie manis un pēc būtības sakāt… sakāt… – Ilmārs bija pilnīgi aizelsies. – Sakāt, ka man vajadzētu samierināties ar investīciju zudumu… un vēl dezinformēt pazīstamu uzņēmēju… veselu solīdu vietējo uzņēmēju grupu, lai viņi dzīvo cerībās un… Vienkārši tāpēc, ka jūsu klienti…

– Godātais Ilmār, nē, nu uzklausiet… Neviens taču netaisās jūs aplaupīt. Tieši otrādi! Mani klienti un es… Mēs ļoti augsti novērtējam jūsu iespējas, jūsu ietekmi un pieredzi… Tieši otrādi… Mums vajadzētu jūsu palīdzību, par kuru…

– Nu, turpiniet, turpiniet…

Redziet… ja drīkst, es būšu ļoti atklāts. Par Raujumas kundzi parūpēsies. Gan tiešā veidā, gan arī… kā esmu informēts, kontakti vēstniecībā ir palūguši Mīzīša kungam dot iznīcinošu secinājumu par otru pretendentu… Tā ka tur… jūs taču zināt, valdībā ir vieni vienīgi dārzeņi. Ko viņiem Mīzītis noliks priekšā, tā viņi arī izlems…

– Nu, Romuald… ja reiz jums viss ir tik ļoti kārtībā, kāpēc tad vispār šī saruna?

– Rimēviča kungs… atvainojiet, ka es tik oficiāli… ja viss būtu tik vienkārši. Bet tiešām ir svarīgi, lai Mortensona kungs un viņa… domubiedri… lai viņi publiski neiebilstu un vispār neiebilstu… Vēl labāk, ja viņi iespējami ilgāk vispār neko nenojaustu. Bet, ja godīgi, tas nav svarīgākais. Patiesībā tas vispār nav svarīgi…

– Tad es tiešām kaut ko nesaprotu…

– Ilmār, nu neiztaisieties… Ar jūsu intelektu… Visu jūs jau sen iepriekš esat izpratis un… Bet labi, es paskaidrošu. Ar valdības lēmumu viss būs kārtībā. “Citu dēli” atdos tam, kam jāatdod. Tur vēl Smēles kungs pastrādās un… Bet svarīgi ir pielikt punktu. Mani klienti uztraucas, ka aģentūras vadība neko tādu neparakstīs, nobīsies. Tas nozīmē, ka aģentūras vadība būs jāmaina. Jāmaina uz tādu, kas paraksta.

– Labi, un…?

– Un… un ir šis jaukais Doginova kungs, kas tik pieklājīgi mūs gaida blakus istabā. Mēs ļoti labi zinām, kāda jums uz šo kungu ir ietekme. Jau no tiem laikiem, kad jūs viņam palīdzējāt nostiprināties “Marex bankā”… nu, un pēc tam.

– Pieņemsim. Un…? – Nu vienreiz Rimēviča kungs sāka izklausīties īsti ieinteresēts.

Redziet, Ilmār. Mans klients varētu tam jūsu šņubrikam Doginovam nodrošināt Privatizatoru aģentūras ģenerāldirektora posteni. Tā nav problēma. Bet pēc tam ir vajadzīgs, lai šis te… kungs… lai viņš paraksta bankas pārdošanas līgumu. Viss, kas vajadzīgs. No atbildības atbrīvosim, viss būs. Bet vajag parakstu.

– Un…

– Un… es droši varu teikt, ka mani klienti mani ir pilnvarojuši personai, kas šādu Doginova kunga parakstu nodrošinās, piedāvāt opciju, kas varētu būt divreiz lielāka, nekā šī persona ir ieguldījusi, piemēram, Mortensona kunga avantūrā.

– Piedāvāt… jūs sakāt – piedāvāt, Romuald…

– Ne tikai. Ar jūsu pilnvarotu personu varētu parakstīt visus nepieciešamos līgumus un visu… Mans klients spēlē godīgi, Ilmār… vismaz ar tādām personām kā jūs, kuras maniem klientiem izraisa patiesu cieņu… noteikti, pilnīgi droši, kā bankā.

– Un to formāli varētu nokārtot… – Ilmāra balss viegli vibrēja. Iļjam vēl nekad nebija gadījies redzēt… nu labi, dzirdēt, kā viņa acu… ausu priekšā cilvēks tiek vienkārši un primitīvi nopirkts.

Kaut vai rīt, Ilmār. – Lentenis bija pati laipnība. – Protams, tagad būtu neliels avanss, bet pats lielais līgums stātos spēkā, kad viss būtu sekmīgi noslēdzies… nu, nākamā gada pavasarī, piemēram, vai kaut kā tā. Viss, kas no jums būtu vajadzīgs šobrīd, būtu paskaidrot to visu Doginova kungam…

– Labi, tas varētu nebūt grūti. – Atskanēja soļi, durvis atvērās, un Rimēvičs uzsauca jau pavisam citā, sausi pavēlošā balsī. – Ei, Vladimir, jūs varētu tagad panākt šurp! Ir nopietna saruna!

Otrais fragments

Bet interesanti – vai tiešām šai sarunai nebija turpinājuma? Iļja iekrita gandrīz vai nelielā azartā, un pēc vairāk nekā stundas fortūna viņam patiešām uzsmaidīja. Tie jau atkal bija viņa vecie paziņas, tikai šoreiz saruna bija pavisam citādāka – tagad nervozs bija Kvadrāta kungs.

Sveiks, Ilmār.

– Sveiks, sveiks… Atvaino, ka tik ilgi nevarēju… Darbi, tu zini, viss kas…

– Ak darbi… Kamēr vieniem darbi, tikmēr citiem nedarbi… Tu jau noteikti zini, ko tie pindosi…

– Ā, mūsu stratēģiskie partneri, hm… Nē, patiesībā nezinu gan. Tak viss jums tur normāli iet. Aģentūrā parakstus visus dabūja, Doginovs visu atstrādāja, kā vajag, vai tad ne? Raujuma arī nekur nenolēca… Kas vēl…

– Klau, Ilmār, labāk beidz šito… Nu nenoticēšu es, ka tu neko nezināji…

– Nezināju ko? Kas noticis?

– Ka projekts ir cauri… Ka amīši izdomāja nedalīties un visu sev paturēt…

– Nu, Māri, tu dod… Kā es to varētu zināt? Tu domā – viņi man atskaitās? Nē, man visādi citādi atskaitās, bet amerikāņiem… nē, tā nav, tu pats labi saproti… Klau, bet ko nozīmē – nedalīties? Jums taču līgums bija un viss…

– Bija – un izbija! – Šoreiz tas acīmredzami bija Kvadrāta kungs, kurš nespēja savaldīties. – Uzmeta! Kā tādus lošus! Pilnīgi!

– Piedod, Māri, es nesaprotu. Kā varēja uzmest. Jums taču viss bija. Viss. Norunas, līgumi… Un Biksnis taču tev arī daļā bija… Mums bija…

– Nu, to es arī nesaprotu. Bet fakts – pirms trim dienām Timotijs pateica, ka nekā nebūs. Viss, viņi paši. Vispār nesaprotot, ko mēs, stulbie aborigēni, te gribot…

– Nē nu…

– Es jau nu, Ilmār, domāju, ka ne velti tu pēdējā brīdī nolēci…

– Tu ko, Māri… es taču tev teicu – projekts man bija. Cits. Savs. Pastāstīšu, kad beigsies. Visu ieguldīju, pa tīro. Bet šis te viss… Es jau nu domāju, žurka kāda… Klau, tas mūsu klanīgais Biksnis… viņš vienošanās rakstīja, ja?

– Nu jā, rakstīja… Tu domā… Domā, ka tas mazais, glumais mūdzis…

– Lūk, lūk, glumais. Vienmēr ir viņš bijis glums. Nepieļauj domu, ka viņš patiesībā jau toreiz bija zem amerikāņiem pagūlies un…? Tagad tīšām…?

– Zini… Nu, līgumi toč bija viņa, un tagad. Zini, tad es viņam točna kaut ko atraušu.

– A jēga, Māri? A jēga? Labāk padomā, ko tagad darīt… Ja reiz tie papīri ir cik necik, es jau nu ieteiktu patiesāties. Varbūt kaut kur amīši arī ir lieli un visādi, bet mūsu Latvānijas tiesās… Es domāju, aizsūti pašu mazo glumo tiesāties un stingri pasaki – vai nu ar vairogu, vai arī uz vairoga un piedevām vēl bez olām… nu, kaut kā tā.

– Tu saki – palaist kā galveno pret amīšiem?

– Nu, viņš taču jau tā bija projekta izkārtne. Pats lai arī strebj! Es, protams, piepalīdzēšu, kur varēs.

– Nu… pieņemsim… Un tu domā?…

– Ne tik gluži vienkārši, bet… Es domāju, arī glumais Romualds būs gatavs piedalīties un palīdzēt.

– Tu ko, Ilmār, viņš taču ar amīšiem pinas…

– Nu, zini… Kā tur tai dziesmiņā bija – meitenes sirsniņa kā vējiņš maiga, no viena pie otra staigā un staigā…. Kaut kā tā, ne? Ar Romku ir tāpat, tikai viņam naudiņa liek staigāt.

– Un viņš uzņemtos pret pindosiem?

– Nu, ne oficiāli, protams, ar mūsu lieliskajiem stratēģiskajiem partneriem viņš uz kašķi iet nevar. Bet neformāli… nu, tur kāds viņa vietā, bet pats tad viņš ar tiesām pastrādātu.

– Tu saki… Nu, varbūt arī… Sakontaktēsi?

– To var… Bet tikai, Māri, kas man par to? Atvaino, bet tur pārāk jānopūlas. Pirmkārt, no tevis kādus simtus trīs, varbūt pat četrus vajadzēs, lai Romualdu ieinteresētu.

– Padaudz…

– Nu, Māri, vai tad tas simts lielo, ko varētu dabūt par tiem divdesmit ar kapeikām procentiem, nav tā vērts? Un tad man… Nē, brīvu līdzekļu man nav, bet es tomēr gribētu daļā, ja reiz es palīdzu un riskēju zināmā mērā… Varbūt ne tik daudz kā bija, bet nu tomēr…

– Nē, nu ohujel, Ilmār. Varbūt tev vēl siltu naftu krūzītē atnest?… – Kvadrāts pukojās vēl un vēl, bet Iļjam bija skaidrs – būtībā viņš jau ir piekritis. Blēdis Ilmārs bija iekārtojies abās pusēs, un viņam bija lieliskas izredzes savu daļu nošķīt kā no vieniem, tā no otriem. Eh, man šādus talantus, nopūtās zaglis.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...