Mārtiņš Kossovičs stomīdamies piedalās sevi apkaunojošā farsā
Bens Latkovskis20.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Trešdienas pēcpusdienā Rīgas domes vestibilā notika kāds dīvains pasākums, kurš lepni tika nosaukts par preses konferenci. Dažu žurnālistu un domes darbinieku klātbūtnē frakcijas “Par!/Progresīvie” vadītājs Mārtiņš Kossovičs pavēstīja, ka viņam esot piedāvāts kukulis
Dīvains šis pasākums bija ne tikai tāpēc, ka pēc dažu teikumu pateikšanas un šī vēstījuma uzfilmēšanas tā saucamā preses konference beidzās bez iespējas uzdot kādus jautājumus, bet jo īpaši tādēļ, ka pēc Kossoviča īsās runas atskanēja aplausi no “preses konferences” dalībnieku puses.
Šie preses konferencei pilnīgi neiederīgie aplausi radīja iespaidu, ka nu jau pārāk rupji, kā ar cirvi tēšot koka kluci, sākuši strādāt sabiedrisko reklāmas kantoru (PR) darbinieki. Taču šis darba raupjums acīmredzot liecina tikai par vienu - tagad tā drīkst, un tas iet cauri.
“Jā, man tika piedāvāts kukulis. Ja man vai kādam citam politiķim piedāvā kukuli, tad pareizā rīcība ir tikai viena - uzreiz informēt par to KNAB, sadarboties un sniegt visu informāciju. Diemžēl man tiešām jāapbēdina, ka es nevaru atklāt visas šīs detaļas,” Kossovičs mazliet kaunīgi, stomīdamies, kā nogrēkojies skolnieks noskaitīja viņam priekšā sagatavoto pantiņu.
Neviens jau jums, Kossoviča kungs, neprasa atklāt “visas šīs detaļas”. Taču šajā gadījumā netika pateikts absolūti nekas, izņemot didaktisko vēstījumu - ja kādam tiek piedāvāts kukulis, tad viņa uzdevums ir par to informēt KNAB.
Acīmredzami viss šis priekšnesums pie Jaungada eglītes tika sarīkots ar citu domu - informēt medijus, ka ir tāda lieta. Tā kā jau pēc Kossoviča paziņojuma dažas “kukuļošanas” detaļas atklāja KNAB, tad izvirzās nākamie jautājumi.
Vienalga, kā mēs raugāmies uz notikušo, nevar noliegt, ka notikusi kārtējā “noplūde” no tiesībsargājošām iestādēm. Agrākos laikos tā visbiežāk notika caur pietuvinātiem “pētnieciskajiem” medijiem, bet šoreiz izvēlēts cits ceļš - pa tiešo caur lietā iesaistīto politiķi. Kas bija šīs “noplūdes” iniciatori - KNAB vai Rīgas domes politiskā vadība (sabiedrisko attiecību konsultanti)? Par ko šī “noplūde” liecina?
Uz pirmo jautājumu, visticamākā atbilde ir - noplūdes iniciatori bija Rīgas mēra Māriņa Staķa draugi no PR kantora “Deep White” ar mērķi pārbīdīt sabiedrības uzmanību no katastrofālās situācijas ar apledojošajām Rīgas ietvēm uz Kossoviča “varoņdarbu”. Jādomā, ar neafišētu KNAB svētību. Respektīvi, diez vai Kossovičs, Staķis un viņu draugi šo māņu “operāciju” būtu veikuši, nebrīdinot KNAB. No turienes tika pakratīts ar pirkstu - tikai bez jebkādām detaļām. To mēs paši.
Šī noplūde liecina, ka lieta uz priekšu neiet tik raiti un pārliecinoši, kā KNAB gribētos. Nepieciešama sabiedriskā “vagona stumšana” uz priekšu. Sprunguļa iebakstīšana skudru pūznī, lai lietas dalībnieki drudžaini sarosītos un pieļautu kādas kļūdas.
Tiktāl par lietas PR komponenti, taču arī pats kukuļošanas fakts izskatās visai dīvains. Pirmām kārtām jau summa - 2,1 miljons eiro. Neapaļā summa dod pamatu minējumiem, ka “kukulis” ir bijis nevis kukulis tradicionālās “kurpju kastes” veidolā, bet varbūt kāds izdevīgs darījums ar šādu iespējamā ieguvuma ekvivalentu.
Taču tam patiesībā nav nozīmes, jo kukulis jebkurā gadījumā ir kukulis. Ja vien tas patiešām ir kukulis. Sociālajos tīklos cilvēki jau sacenšas asprātībās, salīdzinot Kossoviča “kukuli” ar slavenajiem Nigērijas prinča milzu mantojuma piedāvājumiem, ar kuriem saskāries katrs, kuram ir elektroniskā pasta adrese.
Taču, atmetot jokus pie malas, rodas nopietnāki jautājumi, jo visā šajā stāstā trūkst paša galvenā - ticamības. Tieši tāpēc publiskajā telpā par šo faktiski milzīgo kukuli vairāk joko nekā runā nopietni. Un ne bez pamata. Divi miljoni eiro tomēr nav kaut kāda sīknauda pat lielam uzņēmumam. Tā ir nopietna nauda, ar kādu neviens apkārt nemētājas.
Iedomāsimies, ka viss ir tā, kā mums stāsta Kossovičs un draugu grupa. Liels uzņēmums izlēmis upurēt (ieguldīt) milzu summu, lai piekukuļotu kādu amatpersonu un šī amatpersona pieņemtu viņiem izdevīgu lēmumu. Izvēle - kam dot - kritusi uz Kossoviču, un viņam piedāvāts 2,1 miljons eiro. Tagad Kossovičs stomīdamies stāsta, ka “pareizā rīcība ir tikai viena - uzreiz informēt par to KNAB, sadarboties un sniegt visu informāciju”. Pilnīgi pareizi. Taču ejam tālāk.
Kāda šajā situācijā būtu pareizākā KNAB rīcība? Noķert noziedznieku nozieguma izdarīšanas brīdī. Tas ir, balstoties uz iegūto informāciju, turpināt spēli, Kossoviču aprīkot ar noklausīšanās aparatūru un brīdī, kad kukulis tiek nodots, saslēgt noziedzniekus roku dzelžos. Jau pēc šīs spīdošās operācijas pabeigšanas sasaukt preses konferenci un pavēstīt sabiedrībai par sekmīgo darbu.
Nekas tamlīdzīgs nesekoja. Tā vietā tukša PR kampaņa brīdī, kad simtiem cilvēku vēršas traumpunktos pēc smagiem kritieniem uz apledojušajām Rīgas ietvēm. Tas liecina par vienu no diviem. Vai nu KNAB sēž absolūti neprofesionāļi, vai arī Kossoviča stāstā kaut kas nav tīrs.
Taču turpināsim pieņemt, ka viss bija tieši tā, kā cenšas uzdot Kossoviča/Staķa klaķieri, - Kossovičs ir varonis, kurš atteicies no miljoniem. Rodas nākamais jautājums - kāpēc šī nauda dota Kossovičam?
Kā – kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir lielākās frakcijas vadītājs, atbild stāsta autori. Taču neaizmirsīsim, ka Kossovičs pārstāv partiju, kura pozicionējas kā pati progresīvākā, pati godīgākā un nevainīgākā. Šīs partijas pārstāvim dot kukuli var tikai vienā gadījumā. Ja potenciālais kukuļņēmējs ir labi pazīstams un ir gandrīz pilnīgi droša garantija, ka viņš šo kukuli paņems. Vislabāk, ja ir zināms, ka citā, iepriekšējā reizē (-ēs) jau ir ņēmis. Līdz ar to, kāpēc lai šoreiz neņemtu?
Taču vienalga, kas notika martā, šobrīd ir skaidrs, ka liela mēroga korumpantu aizturēšanas operācija faktiski tika norauta, jo, ja paša kukuļa nodošanas fakta nav, tad lietai ir mazas izredzes uz tās sekmīgu iznākumu.
KNAB un prokuratūrai par labu var nospēlēt vienīgi tas, ka aizdomās turētajiem nav ietekmīgas politiskās aizmugures. Drīzāk pat otrādi, tāpēc pastāv cerības, ka tiesa pareizi sapratīs “tekošo momentu” un zinās, kā Temīdai uz šo lietu jāskatās.
Jebkurā gadījumā viss šis notikums nav nekāds kompliments Kossovičam, kā to tagad cenšas parādīt viņa pīārščiki, bet gan šaubīgs traips viņa politiskajā biogrāfijā. Paša Kossoviča neveiklā stomīšanās “preses konferences” laikā liecina, ka to labi apzinās arī pats Kossovičs, lai kā pīārščiki viņam censtos iestāstīt, ka “nemīz, uztaisīsim tevi par varoni”. Kossovičs pēc varoņa šajā lietā galīgi neizskatās.
Tomēr jārunā par visiem šiem apmaksātajiem pīarščīkiem un brīvprātīgajiem politiskajiem ietekmeļiem, kuri korī cenšas translēt “lielo stāstu” - uzdot Kossoviču par nebijušu varoni - atteicies no diviem miljoniem!!! Kurš gan cits būtu spējīgs uz tik dižu varoņdarbu? Protams, ka neviens.
Tas, ka kukuļa noraidīšana ir politiķa pašsaprotama rīcība, kaut kā izslīd no šo ietekmeļu domu konstrukcijas. Tāpat kā tas, ka kuram katram kukuli, vēl jo vairāk tik apjomīgu, nedod. Tikai pārbaudītam kadram, kurš agrāk ne reizi nav licis vilties. Nozarē taču viens otru lieliski pazīst un diezgan nekļūdīgi zina, kuram var dot, bet kuram labāk ne.
Jebkurā gadījumā šī lieta ieguvusi visai duļķainu ietonējumu, un būtu tikai svētīgi, ja tā pēc iespējas ātrāk noskaidrotos, izgaismojot visas lietas neskaidrās puses, kuru šobrīd ir krietni vairāk nekā skaidro.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
