Mazliet par finanšu ezotēriku (jeb blēņām par milzīgajiem „airBaltic” nomaksātajiem nodokļiem)
Guntars Vītols08.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
AirBaltic padomes priekšsēdētājs Vasks izsaka uzmundrinošu tēzi - jā, mēs saņēmām atbalstu no valsts, bet mēs taču gandrīz visu no tā “samaksājām atpakaļ” (pamatā tikai algu) nodokļos 29 gadu laikā. To pašu gadiem saka Gauss, to pašu saka kompānijas prezentācijas, un piedzied visu raudžu televizora eksperti.
Starp citu, aizmirsa piebilst, ka līdz šim brīdim šos 29 gadus (tagad tas izbeigts) pilotiem maksāja algas kā dividendes vai vispār vēl agrāk no ofšora. Dividendēs ir 25% nodokļu slogs, nevis kā algām pārējiem mirstīgajiem - uz katru neto eiro vēl 82% aiziet nodokļos. Tāpēc, ja izdala tos it kā milzīgos simtus miljonus uz 29 gadiem un darbinieku skaitu (piloti saņem ap 10 tūkstošiem, turpu šurpu), vērīgs klausītājs iekliegsies: “Aplokšņu algas, ķeriet zagli!”
“Ofšorizācija”, draugi. Nē, es nesaku, ka tas obligāti bija slikti - avionozarē šitādi cunduri ir ierasta prakse, lai gan ar to cīnās un arodbiedrībām ir vērā ņemami panākumi. Tai pašai Ryanair līdzīgu praksi pārmetuši gadiem. Ja vēlies ar tādu konkurēt, tad spēlē “pēc noteikumiem”, kas ne vienmēr būs ētiski patīkamākie. Vienkārši nemuldi - klusēšana zelts.
Tātad uzņēmums desmitgades maksāja mazākus algu nodokļus nekā pārējie nesponsorētie Latvijas uzņēmumi un to pašus… nomaksāja valsts no savas kabatas. Pastāstiet to visiem pārējiem uzņēmumiem Latvijā un tiem, kurus tagad tvarstīs par 700 eiro iemaksu bankas kontā.
Nē, nu lab, brēks ezotēriķi! Tas jau tika darīts, lai balstītu “lielu pakalpojumu eksportētāju”. Mēs taču visi zinām, ka eksports ir ceļš uz laimi un pārticību un to kā košu karogu arī mūsu avio flagmanis vicina katrā prezentācijā. Makaroni tinas ap ausīm ar lielu kinētisko enerģiju - švilpj tik.
He, te jau kā. Pakalpojumu airBaltic eksportē par vēdera tiesu, kā pēc fakta nepietiek pat algu nodokļu nomaksai ne pilnā, ne pat ofšorizētā vai optimizētā formā. Uzņēmumam jau nav bijusi vērā ņemama peļņa pat tad, kad retu gadu noslēdza nelielā plusā. Vai vispār kompānija jebkad samaksājusi kaut centu peļņas nodoklī? Neesmu mēģinājis atrast to papardes ziedu.
Eksportā ieņemtie līdzekļi aiziet par lidmašīnām, un līzinga kompānijas ir ofšori (nav nekas slikts, tā vienkārši darbojas avio līzinga tirgus, es tikai paskaidroju situācijas būtību). Burvīgais junk bond šo naudas aizplūšanu uz ārvalstīm tikai palielina. Tas eksports ir faktiski tranzīts. Mūsu par vēdera tiesu nopelnītais aiziet par citur ražotām lidmašīnām (ceļ Kanādas IKP) un tad vēl procentiņi, šoreiz pat ne mūsu neveselīgi noēdušos banku peļņas stiprināšanai. Mazs mierinājums.
Šādam eksportam nav vērā ņemamas pievienotās vērtības Latvijas ekonomikai. Tas nav no stāsta par eksportu tajā slavenajā veiksmes formulā.
Nē, es tagad nesaku, ka airBaltic nav atvedis arī tūristus, ka nav vedis mūs lēti uz turcijām, ka nav ietekmes uz ekonomiku (vietējo piegādātāju klasteris). Tas viss ir, un par to var priecāties un rēķināt naudas izteiksmē.
Bet. Nu nevajag tagad nākt uz raidījumu un tracināt ar absolūtu demagoģiju. Man ko, nākamreiz paņemt popkornu un mētāt uz kārtējo finanšu ekspertu ezotērikā par katru dumjību?
Var jau, tikai tad vajadzēs nevis vienu, bet divas popkorna turzas.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.