Iesaki rakstu: 
Es esmu latvietis, pārliecināts nacionālists un kvēls Latvijas patriots. Bet, ak vai, es esmu pensionārs - tātad Latvijas nepareizais cilvēks, kuri, kā pirms kāda laika ciniski paziņoja labklājības ministre, lielāko mūža daļu esot dzīvojuši un strādājuši citā - svešā un nepareizā valstī, tātad neko nav pelnījuši un nekas mums nepienākas.
Lūk, tā! Piedodiet, bet ne visi - izņēmums ir tie nedaudzie apsviedīgie un izveicīgie ļautiņi, kas spējuši sev izkārtot kārtīgas un visnotaļ pareizas tūkstošlatu pensijas. Un tagad jautājums ministrei - vai viņa ir dabā redzējusi otrā pasaules karā nopostīto un izdedzināto Vecrīgu, saspridzinātos tiltus pār Daugavu, Lielupi un citur Latvijā nodarīto postu un zaudējumus? Protams, ne.
Un kas atjaunoja visu šo postažu, kas uzcēla no jauna Rīgas tiltus, izņemot pēdējo "zelta tiltu" , kas atjaunoja nodedzinātās fabrikas, rūpnīcas un dzīvojamās mājas, kas atjaunoja uzspridzināto Daugavas - tagad 11. Novembra krastmalu un daudz ko citu? Tie bija šodienas nepareizie ļaudis - pensionāri un viņu vecāki. Kas cīnījās par šodienas brīvo un neatkarīgo Latviju 1991. gada barikādēs? Pensionāri un viņu vecāki.
Bet es visu esmu redzējis un atceros, jo, pusaudzis būdams, gāju tēvam palīgā novākt Vecrīgas gruvešus. Un vēlreiz jautājums - vai pati ministre šodien neizmanto Rīgas tiltus, vai nebrauc pa 11. Novembra krastmalu, nebrauc uz Jūrmalu, jo tad ir jāizmanto nepareizā laikā nepareizu ļaužu celti tilti un šoseja. Varbūt arī cienītā ministre neapmeklē Dailes teātri, jo arī tas ir nepareizs? Vai tiešām tas viss būtu jāiznīcina, jāuzspridzina kā Skrundas lokators, un jāsāk viss no jauna, lai tiešām viss būtu pareizi?
Un vēl - jautājums otrai Vienotības kandidātei Rīgas mēra amatam. Nesen kādā publiskā pasākumā šī persona visnotaļ nopietni paziņoja, ka pašreizējais Rīgas mērs N. Ušakovs esot pilsētu apzeltījis ar "zelta putekļiem", piešķirot un izmaksājot trūcīgiem un maznodrošinātiem iedzīvotājiem, kā arī daudzbērnu ģimenēm dažādus pabalstus un materiāli finansiālas svētku dāvanas. Visvairāk esot ticis nepareizajiem - tas ir, pensionāriem. Proti, vairāki tūkstoši nepareizo tagad Rīgas sabiedrisko transportu var izmantot par brīvu un tas Rīgas budžetam radot kosmiskus, neaptveramus zaudējumus.
„Šis apzeltījums ir Rīgai jānoskrāpē, un, ja es kļūšu par Rīgas mēru, jautājums par nepareizo, piedodiet, pensionāru brīvbraukāšanu tiks pārskatīts. Jo naudiņa jātaupa - tā jāizlieto citiem, svarīgākiem mērķiem un problēmām..."
Manuprāt, termins "pārskatīt" nozīmē - atņemt. Ja tiešām šāda būs Vienotības vēlēšanu programma un solījumi, it sevišķi pensionāriem, jo mēra amata kandidātes programma tālāk skan šādi - jādara viss iespējamais, pat neiespējamais, lai Rīgu atbrīvotu no Ušakova apzeltījuma un padarītu par Eiropas Ziemeļu ZVAIGZNI, interesanti būtu uzzināt - kā to panākt un izdarīt?
Likvidējot pensionārus kā šķiru? Varbūt ierīkot Latvijas, pareizāk sakot, Rīgas pensionāriem kādas GETO tipa nometnes - lai nemaisās pa kājām PAREIZAJIEM cilvēkiem?
Nobeigumā daži pirmsvēlēšanu jautājumi Vienotībai. Ko Vienotība ir devusi pensionāriem? Neko, izņemot nodokļu likmju nemitīgu paaugstināšanu un aizvien jaunu nodokļu un nodevu ieviešanu, komunālo maksājumu nemitīgu sadārdzināšanu, cenu celšanos un leiputrijas solījumus Latvijai kaut kad nezināmā nākotnē.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.