Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vispirms citāts no kāda Rīgas pārgudrības jeb pseidointelektuālisma ģēnija intelektuālā repertuāra. Gribas iespējami ātrāk citēt kulturāli sulīgā valodā ieģērbtās nemākulīgi gudrās domas.

Valoda ir sulīga. Latviešu valodas skolotāja I.Grundule kādreiz klasē teica, ka tādu valodu kulturāli cilvēki nelieto. Tā runā tikai lopiem līdzīgi nekulturāli cilvēki. Skolotāja to teica pirms pusgadsimta. Tagad ir sākusies cita ēra. Postcilvēku ēra. Tagad lopiski drīkst izteikties pat Rīgas žurnāla galvenais redaktors. Tāds skaists amats ir Rīgas pseidointelektuālisma ģēnijam.

Par laimi publiskajā telpā ar tādu valodu ne visi Rīgas pseidointelektuāļi var lepoties. Ne visi ir lopi. Lūk, cik zināšanu un prāta ziņā gludi, kā arī leksiski sulīgi pārgudrības ģēnijs raksturo savu izdevumu: „Man pietiek ar to, ka tas vienkārši ir labāks par daudziem citiem žurnāliem. Tas faktiski Eiropā ir viens no labākajiem žurnāliem... Ar Ameriku es būtu piesardzīgāks, dīvainā veidā viņiem arī ir labi žurnāli. Bet Eiropā ir nāvīgi sūdīgi žurnāli. Es vienu brīdi tos ļoti rūpīgi pētīju. Tie ir vai nu literāri žurnāli, vai arī asi sociāli izdevumi. Kamēr šis ir izcili estētisks izdevums, kurš mēģina attiekties pret visu, ieskaitot sevi, kā pret estētisku fenomenu."

Ko lai saka! Latviešiem jau Pietuka Krustiņš bija „gudrs uz visām pusēm”. Tādi vīri netrūkst arī tagad. Tāpēc mums ir Eiropas mēroga „veiksmes stāsts” ne tikai ekonomikā, bet arī „veiksmes stāsts” Eiropas „nāvīgi sūdīgo žurnālu” kolekcijā.

Tas nekas, ka kritērijs ir odiozs. Skan it kā gudri, taču patiesībā šķērmīgi šķībi. Galvenais redaktors žurnālus vērtē no „estētiskā fenomena” viedokļa. Tātad no ārkārtējas parādības (fenomena) skaistuma (estētiskā) viedokļa. Eiropas žurnāli esot ārkārtēji skaistas parādības. Eiropā katrs žurnāls ir fenomens – kaut kas ārkārtējs. Turklāt kaut kas ārkārtēji skaists.

Tas ir nedzirdēts kritērijs. Tāds kritērijs noteikti ir mūsu pārgudrības ģēnija intelektuālā novācija. Taču tā nav vienīgā viņa intelektuālā novācija. Izrādās, mūsu žurnāls „Eiropā ir viens no labākajiem žurnāliem” un „izcili estētisks izdevums” tāpēc, ka „mēģina attiekties pret visu, ieskaitot sevi, kā pret estētisku fenomenu”. Tātad mūsu žurnāls pret cilvēkiem, sabiedrību, valsti, civilizāciju, politiku, ekonomiku, korupciju, terorismu, iracionālismu un visu pārējo uz Zemes attiecas kā pret ārkārtēju skaistumu – „estētisku fenomenu”.

Tas ir lieliski! Tas ir oriģināli! Tas visiem noteikti patīk! Tas noteikti patīk arī mūsu Lielajai Bandai, mūsu policijai un slepenpolicijai, mūsu augstskolu diplomu tirgotājiem, mūsu pārgudrajiem profesoriem un akadēmiķiem, mūsu pederastiem valdībā un medijos. Tas ir vareni, ja zagļu, blēžu un stulbeņu okupētajā LR kāds žurnāls uz visu skatās kā uz „estētisko fenomenu”. Skaidrs, ka tāpēc mūsu žurnāls „Eiropā ir viens no labākajiem žurnāliem” un pārējie Eiropas žurnāli ir „nāvīgi sūdīgi žurnāli”.

Patiešām ir žēl, ka mūsu „estētiskais fenomens” nav „viens no labākajiem žurnāliem” pasaulē. Triumfu aizšķērso amerikāņi, jo „dīvainā veidā viņiem arī ir labi žurnāli”.

Nav saprotami vārdi „dīvainā veidā”. Ko tas nozīmē? Kas ir dīvaini? Amerikāņi nav tādi kā latvieši. Amerikāņi ciena gudrus cilvēkus. Prot tos piesaistīt no visas pasaules. Prot tos izmantot un dāsni atalgot. Amerikāņi nav tādi kā latvieši, kuri gudrību dzen svešumā un mājās atstāj tikai sarkanmataino tumsonību. Pie amerikāņiem strādā daudzi gudri un talantīgi latvieši. Nav saprotams, kāpēc ir dīvaini, ka amerikāņiem ir labi žurnāli.

Tādai attieksmei jau ir idiotijas smaka. Tāda attieksme, iespējams, balstās uz kādu no plebejiskajiem stereotipiem par amerikāņiem. Taču, visticamākais, tiekamies ar pseidointelektuālisma klasiku – velmi par katru cenu gudri un eleganti izteikties, kas praktiski izraisa milzīgu neskaidrību, atsedz milzīgu nekompetenci un elementāras inteliģences trūkumu. Tā vietā, lai skaidri, gaiši un visiem saprotami paskaidrotu žurnāla tematiku, pārgudrais galvenais redaktors runā par kaut kādu mistisku „estētisko fenomenu”.

Neskaidrībai ir jābūt. Pseidointelektuālisma leksikas saprotamības koeficients nemēdz pārsniegt 10-20 procentus. Pseidointelektuālisma princips ir vienkāršs – jo neskaidrāk, jo labāk. Saskaņā ar pseidointelektuāļu viedo iztēli neskaidrība ir gudrības liecība. Liela neskaidrība un ļoti liela neskaidrība ir lielas gudrības un ļoti lielas gudrības lieciniece.

Citātā nav skaidrs, kāpēc „literāri žurnāli” nav „sociāli izdevumi”. Varbūt tāpēc, ka patiešām pseidointelektuāļu murgojumi nevar sajūsmināt sabiedrību – sociumu. Normāliem cilvēkiem visi žurnāli ir sociāli izdevumi, jo adresēti sabiedrībai. Un vispār kas ir „literāri žurnāli”? Normāliem cilvēkiem ir daiļliteratūras/literatūras žurnāli.

Neapšaubāmi, neskaidrība ir ap mūsu pārgudrības ģēnija apzīmējumu „izcili estētisks izdevums”. Normāliem cilvēkiem estētisks ir kaut kas skaists. Normāli cilvēki zina, ka var būt skaisti noformēti žurnāli. Var būt arī izcili skaisti noformēti žurnāli. Tātad nākas pieņemt, ka mūsu pseidointelektuālisma ģēnija murgaini slavētais žurnāls ir izcili skaisti noformēts. Tas nav slikti. Tas ir labi. Taču normāliem cilvēkiem jebkura žurnāla lielākā vērtība ir attiecīgā izdevuma saturs. Sanāk, ka mūsu „veiksmes stāsts” nevar lepoties ar saturu, bet var lepoties tikai ar noformējumu.

Kādam varbūt liekas, ka „izcili estētisks izdevums” ir veltīts estētikai. Piedodiet, bet tā tas nevar būt. Dotais žurnāls nav veltīts estētikai. Ja tas tā būtu, tad normāli cilvēki teiktu „estētikas izdevums”, bet nevis „estētisks izdevums”. Kā redzam, mūsu pseidointelektuālisma ģēnijs murgaini lepojās ar savu „izcili estētisko izdevumu”, kaut gan neviens normāls cilvēks viņa izteikumus nevar saprat.

Var ilgi komentēt doto citātu. Pseidointelektuāļi ir ļoti dziļi apdāvināti cilvēki. Viņu dziļās apdāvinātības pārgudri murgaino potenciālu var komentēt, tā teikt, līdz pasaules galam. Citātā ir 74 vārdi. Līdz šim manā komentārā jau ir desmit reizes lielāks vārdu skaits.

Pseidointelektuālisms nav izplatīts visos sabiedrības slāņos. Pārgudrība ir inteliģences privilēģija. Galvenokārt ir sastopama zinātniskajās aprindās. Strādnieki, zemnieki nepazīst pārgudrību. Arī intelektuāļi nepazīst pārgudrību. Gluži pretēji. Intelektuāļi parasti ir galvenie pseidointelektuālisma kritiķi.

Pseidointelektuālisms ir starptautiska nelaime. Ne tikai latviešiem ir pārgudri tipi. Pārgudri tipi ir katrā tautā. Atšķirības var būt vienīgi masveidības un profilakses jomā.

Latviešiem pārgudrība tagad ir epidēmija. Proti, stipri pārsniedz parasto pseidointelektuālisma izplatības apjomu. Profilaksi vispār nevar konstatēt. Pēcpadomju laikā pseidointelektuālisms netiek ne novērsts, ne aizkavēts. Padomju laikā pārgudrība visvairāk bija izplatīta t.s. humanitārajā inteliģencē, kuras ākstības laiku pa laikam kāds sabāra presē. Ļoti asprātīgi to darīja Miervaldis Birze, Ingrīda Sokolova.

Tagad vislielākie pseidointelektuāļi ir „politiķi”, valsts ierēdņi, biznesa eksperti, interneta pārgudro komentētāju armija, dažu interneta portālu (ar „satori” priekšgalā) dziļdomātāji. Protams, no viņiem neatpaliek mūsu tradicionālie pārgudrības izplatītāji – t.s. humanitārā inteliģence. Tomēr viņus tagad manāmi apsteidz sociālo zinātņu pārgudrie – politologi, Public Relations guru, tieslietu, ekonomikas, finansu prātulu autori.  Pat slepenpolicija pensionāra sadistisko piekaušanu un likumu pārkāpumus attaisno pārgudrā terminoloģijā.

Pseidointelektuālismā svarīgs ir imidžs – tēls sabiedrības acīs. Saprotams, ka pirmajā vietā ir ļoti gudra un apskaužami izglītota cilvēka imidžs. Visbiežāk to cenšas panākt ar pārgudriem vārdiem, pilnīgi nemaz nerūpējoties par to piemērotību attiecīgajā kontekstā. Nekāda vērība netiek veltīta terminoloģijas pareizībai. Tāpēc pseidointelektuālismu ir samērā viegli atpazīt.

Tāpēc pseidointelektuālismu ir arī samērā viegli ārstēt un nepieļaut. Pamatā viss ir atkarīgs no zinātniskuma līmeņa un zinātnieku sociālās atbildības. Ja valstī ir augsts zinātniskais līmenis,  zinātnieki jūt sociālo atbildību par sabiedrības intelektuālo attīstību un zinātnieki ir apņēmības pilni publiski nepieļaut visdažādākā veida kroplības zināšanās un terminoloģijā, tad uz pārgudrībām tendētajiem tipiem klājās ļoti grūti. Viņu pārgudrības jau tiek bremzētas semināros augstskolās, zinātnieku vadītajos diplomdarbos un disertācijās, kā arī publikāciju sagatavošanas laikā. Ja tomēr pārgudrībai ir izdevies ielavīties publiskajā telpā, tad tā nekavējoties saņem publisko pērienu. Ja turpretī zinātnieku kontingents strauji papildinās ar pseidointelektuāļiem, tad nav nekādas cerības cīņā ar pārgudrības epidēmiju. Pārgudrības epidēmija kļūst nacionālā traģēdija.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Katoļu baznīcas Bīskapu konferences aicinājums sakarā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām

FotoTuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas bīskapu konference vēlas atgādināt par katra kristieša līdzatbildību kopējā labumā, kas ir cieši saistīts ar līdzdalību vēlēšanās.
Lasīt visu...

12

Daži argumenti (no daudziem), kāpēc Dombrovskis ir nelietīgs divkosis

Foto1. Zināms, ka Dombrovska grāmatas izdošanu latviešu valodā ir finansējusi Kuveitas naftas kompānija, kura bija ieinteresēta no valdības saņemt licenci naftas meklēšanai Baltijas jūrā! Dombrovskis izteicās, ka viņam neesot informācijas par paša grāmatas finansējuma avotiem.
Lasīt visu...

6

“Bezkompromisa tiesiskums” bez maskas: „Liepājas metalurga” izlaupītāji reiderē „Olainfarm” un stiepj rokas pēc LU īpašumiem

FotoVelmers un Krastiņš kopā ar Prudentia partneri Rungaini izpārdeva Liepājas metalurga īpašumus. Pārdeva pa daļām, par cenu, kas vairākkārt zem tirgus cenas. Valsts nesa zaudējumus, likvidatori uzvārījās.
Lasīt visu...