Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2015. gada nogalē melnbaltas refleksijas par vēsturi izsmidzināja kārtējā kņada ap „reprezentablo Latvijas vēstures speciālistu un ekspertu komisiju ar nosaukumu „VDK dokumentu izpētes komisija””. Komisija savā darbā vēl nav pa īstam atvēzējusies. Taču tās pirmos daudzsološos atvēzienus pavada Latvijas medijos kāri atstāstītās intrigas un vēsturnieku savstarpējie glaimojošie apvainojumi neprofesionālismā. Par to internetā (arī portālāPietiek) var aizgūtnēm lasīt izsmeļošus opusus. Pie mums atkal vidžinoši uzspurgusi kārtējā nervozā lidināšanās ap vēsturi.

Tas ir labi. Vēsture to ir pelnījusi. Vēsture ir īpatna kultūras parādība.

Mēdz būt vairākas īpatnas kultūras parādības. Ne tikai vēsture. Arī filosofija un māksla. Vēstures, filosofijas un mākslas īpatnība izpaužas tajā ziņā, ka vienmēr nepieciešams aizdomāties par šo kultūras parādību būtību (saturisko specifiku) un jēgu (funkcionālo specifiku). Katra tikšanās ar vēsturisko pētījumu tāpat kā katra tikšanās ar filosofijas un mākslas darbu rosina domāt par vēstures, filosofijas un mākslas kvintesenci – svarīgāko īpašību kopumu. Šī intelektuālā nepieciešamība stabili pavada katru darbu.

Uz vēsturi tas attiecās pilnā mērā. Ja neaizdomājamies par vēstures būtību un jēgu, tad ļoti ātri ieslīdam ērkšķainās sprukās. Proti, katrs vēsturiskais pētījums var nevajadzīgi sagādāt rūgtu vilšanos. Turpretī tad, ja esam savlaicīgi psiholoģiski sagatavojušies un atcerējušies vēstures būtību un jēgu, mums ir vieglāk samierināties ar vēsturisko pētījumu, par kura objektivitāti ir šaubas un neticība.

Tas šajā gadījumā attiecās uz komisijas vēdinātajiem bēdīgi slavenajiem „čekas maisiem”. Sarunā par mūsu čekistu eposu katrā ziņā ir jāatceras vēstures kvintesence. Nedrīkstētu teikt, ka mūsējo gaudeno prātu gurkstošākajā slānī neaizdomājās par vēsturi. Internetā lasāms pamācošs piemērs: „Pasaulē nav nevienas patiesības, tā ir neizsmeļama un nenoskaidrojama tāpat kā čekas aģentu ziņojumu saturs un to jēga, no kurienes tie radās, uz ko tie virzīti, uz kādu mērķi, jo to izcelsme ir tik sarežģīta un neizprotama, ka atšifrēt var tikai dievs svētais, kura nav.”

Domājams, sakarā ar „VDK dokumentu izpētes komisijas” darbu sabiedrībai nav jāiedziļinās apvainojumu detaļās. Vēsturnieku savstarpējo apvainojumu pamatotība vai nepamatotība acīmredzot attiecās uz insinuāciju autoru sirdsapziņu, ja tā saostāma viņu dvēselēs. Sabiedrībai ir svarīgākas intereses. Galvenais ir nevis insinuāciju detaļas, bet uzticamība vēsturei. Sabiedrībai ieteicams uzmanīgāk atcerēties, kas vispār ir vēsture un cik lielu objektivitāti no tās var sagaidīt. Sabiedrībai ir jāsaprot, ka vēsture ir sava veida diktatūra. Tā vienmēr ir garīgā diktatūra, apziņai uzspiežot noteiktu idejisko viedokli.

Saprotams, uz vēsturi automātiski liekam gaišas cerības. Vēsture asociējas ar iepriekšējo paaudžu mantojumu. Nevēlamies pieļaut šī mantojuma kropļošanu un apsmiešanu. Labi apjēdzam, ka attieksme pret iepriekšējo paaudžu mantojumu reizē ir attieksme pret vēsturi. Tātad attieksme ne tikai pret konkrētiem pagātnes notikumiem, bet pret vēsturi vispār. Tā ir attieksme pret vēstures patiesīgumu – vēstures morālo līmeni. Šajā attieksmē izpaužas prasīgums vēsturei. Vēlamies, lai vēsture būtu godīga. Uzskatām, ka mūsu zemes godīgi sacerēta vēsture var pacilājoši atsaukties uz ikvienu cilvēku, tautu, nāciju. Ja tiekamies ar negodīgi sacerētu vēsturi, tad to uzskatām par vecvecāku un vecāku mantojuma zākāšanu.

Tomēr sabiedrība nedrīkst aizmirst vienu jestru niansi. Proti, nedrīkst aizmirst, ka godīgi sacerētā patiesība var sagādāt sāpes. Tāpēc skumji joko: vēsturi raksta, lai nesāpinātu cilvēkus. Vēsturi raksta tādā veidā, lai tā nevienu nesāpinātu. No cilvēkiem slēpj to, kas var viņus sāpināt. Latviešus var tricinoši sāpināt vēstures patiesība par Latvijas pievienošanu PSRS, kā arī vēstures patiesība par latviešu līdzdalību PSRS VDK darbībā.

Savukārt skeptiķi brīdina, ka vēlme sagaidīt patiesību no vēstures ir iluzora vēlme. Tā esot jocīga vēlme. Tās centrā var būt vienīgi ilūzijas – nepamatotas cerības un nepiepildāmas ilgas. Skeptiķu brīdinājumu ir grūti apstrīdēt. Arī filosofijai un tās atzaram vēstures filosofijai nav kopīgā vienprātībā formulēta atbilde par vēstures objektivitāti.

Vēsture nemēdz būt un nekad nebūs, tā teikt, stingra zinātne. Vēsture pieder humanitārajai sfērai. Tajā atspoguļojās cilvēka gara nemitīgi pulsējošā struktūra. Vēsturē apzināti vai neapzināti vienmēr izpaužas vissarežģītākās izvēles elementi. Tā ir izvēle starp galveno un mazāk svarīgo, valstiski un politiski aktuālo un mazāk aktuālo, vēstures virzošajām personībām un tautas ierindas pārstāvjiem, objektīviem faktiem un subjektīviem faktiem, inovatīvām tendencēm un stagnatīvām tendencēm. Vēsture var nebūt speciāli organizēta ideoloģiskā akcija, kā arī var būt speciāli organizēta ideoloģiskā akcija, jo neviena ideoloģija nerosās bez vēstures.

Vēsture vienmēr ir piedalījusies visdažādākajos karos – mākslas un literatūras, zinātnes un konspiroloģijas, reliģijas un filosofijas. Tajos izšķīrās sociālo vērtību autoritāte un reputācija. Bez vēstures nav iztikuši indivīdi, kuri pievēršas kultūras arhaizācijai un etnografizācijai, sabiedrības politizācijai un ekonomiskajai mobilizācijai.

Vēsture ir efektīvs ierocis politiskajā fluktācijā – speciāli organizētā novirzē no vērtībām, lai cilvēkos izraisītu iracionālu reakciju. Cilvēki ir lētticīgi. Viņi ne vienmēr atceras, ka mūsdienās (protams, arī agrāk) tiek apzināti stimulēta ticība interpretācijām, bet nevis faktiem. Amerikāņu izcilais masu komunikācijas teorētiķis Volters Lipmans savā laikā fanātiski aicināja žurnālistus nekomentēt faktus. Žurnālista komentārs izvēršas idejiskajā interpretācijā. Fakti tāpēc nonāk ēnā. Priekšplānā nonāk faktu interpretācijas. Vienmēr vairāk vai mazāk idejiski tendenciozas interpretācijas.

Protams, vēsturi vienmēr pārraksta uzvarētāji. Tā būs arī turpmāk. Gudri uzvarētāji zina, ka nedrīkst pārcensties jaunās vēsturiskās patiesības sludināšanā. Var nodarīt sev lielu ļaunumu. Vēsturei piemīt bumeranga talants. Par to taktiski atgādina paruna: „Ja tu uz pagātni izšausi ar pistoli, tad nākotne uz tevi izšaus ar lielgabalu”.

Kņadā ap „čekas maisiem” jāņem pie sirds vairāki momenti. Principā „Čekas maisi” ir specdienesta vēsture. Specdienesti parasti paši raksta savu vēsturi. Specdienestiem ir pašiem savi vēsturnieki. Specdienesti paši nosaka to vēsturisko informāciju, par kuru ir pienācis laiks informēt sabiedrību. Šī informācija vispirms ir pieejama tikai specdienestu vēsturniekiem. Citi vēsturnieki to vēlāk varēs izmantot no specdienestu vēsturnieku publikācijām. Nav ticams, ka no šīs saprātīgās kārtības vēlas atsacīties PSRS VDK tiešie mantinieki Latvijas DP un Krievijas FDD.

„Čekas maisu” (zināmas speciāli atlasītas informācijas) klātbūtne LR telpā nav atsacīšanās no šīs saprātīgās un jebkuras valsts drošībai svētīgās kārtības. „Čekas maisu” klātbūtne LR telpā noteikti ir kaut kas cits. Nekādā gadījumā tas nav materiāls vēsturei. Tas drīzāk ir materiāls konspiroloģijai, politiskajām provokācijām, politiskajām denunciācijām, politisko kadru kompromitēšanai un pēcpadomju nacionālajam stulbumam, par ko nepārprotami liecina regulārā čamdīšanās ap „čekas maisiem”. Tā ir tālredzīgi projektēta viltība, lai „perestroikas” uzvarētāji Maskavā turētu pie ķēdes latviešu Lielo Bandu un Mazās Bandas līdz pasaules galam. Diemžēl to nav spējīgi saprast vietējie vēsturnieki ar Stokholmas un Rīgas vējos izpūstajām smadzenēm, aizvadītajā laikā viens otru zemiski iedzenot savstarpējo apvainojumu strupceļā.

Bet varbūt tas ir labi. Viņi tātad nav īsti vēsturnieki. Īsti vēsturnieki ir lietas kursā par specdienestu vēstures finesēm. Īsti vēsturnieki, savstarpēji lamājoties, nekad nesacenstos, kurš ir dūšīgākais specs vēstures sašņorēšanā saskaņā ar nacionālajām interesēm, izmantojot „čekas maisus”. Īstie vēsturnieki zina, ka vēstures sašņorēšana saskaņā ar nacionālajām interesēm ir visriebīgākā darbība viņu profesijā. Īstie vēsturnieki tāpat zina, ka vēl nav pienācis laiks uzvarētāju vēsturei. „Perestroika” neiezvanīja latviešu uzvaru, bet iezvanīja latviešu zaudējumu. Regulārā bezjēdzīgā kņada ap „perestroikas” graciozi sameistarotajiem „čekas maisiem” ir šī zaudējuma simbols. Zaudējuma simboli ir daudzi. Minētais simbols tipina zaudējuma simbolu avangardā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka

FotoPadsmit gadus nostrādājot PR jomā un daļēji tieši tādēļ no tās aizejot, šādas metodes (skat. zemāk), protams, nepārsteidz. Tomēr gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka. Neba nu žurnālists pats iedomājās. Kuram šķiet, ka tiem, kas var glābt veselību un pat dzīvības ikvienam no mums (tai skaitā arī ikvienai no 100 "gudrajām galvām"), nevajadzētu nodrošināt jau apsolīto? Jo šis jau nav stāsts par to, ko dara un kā ārstē kāds konkrēts ārsts, bet gan pretsitiens tam, par ko Dr. Aizsilniece cīnās visu mediķu vārdā. Un tas ir nožēlojami.
Lasīt visu...

21

Var gadīties, ka vienu rītu Šveices advokāts būs "pārdozējis" viagru un viņam blakām gauži raudās skaists puisītis

FotoNav tālu tā dieniņa, kad visiem „arestētās mantas afēras” dalībniekiem, jumtotājiem un labuma guvējiem nāksies atbildēt. Visiem, izņemot vienu - galveno beneficieri, smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu.
Lasīt visu...