Mēnesis kopš “vāgneriešu” dumpja: bet varbūt viss ir daudz sliktāk, nekā mēs iedomājamies?
Imants Liepiņš24.07.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Але що це було?” — pat krieviskajā blogosfērā ar šādiem ukraiņu valodas vārdiem nākamajās dienās pēc “vāgneriešu” sekmīgi uzsāktā un tikpat pēkšņi pārtrauktā gājiena uz Maskavu tika mēģināts saprast, kas īsti notika, un pilna sapratne tā arī nav radusies. Lieta tāda, ka sajēgu te var radīt ne Krievijas un pat ne Austrumeiropas, bet Āfrikas konteksts.
Algotņu grupējumam “Wagner” iegūstot starptautisku atpazīstamību kopš kara Ukrainā, pamazām kļuva skaidrs, ka šī militārā korporācija tikai daļēji uzskatāma par Krievijas armijas piedēkli, jo īstenībā ir vēl sliktāk. Vispirms iemēģinājuši roku Donbasa karā 2014. gadā sava dibinātāja Dmitrija “Vāgnera” Utkina vadībā, formāli būdami “Putina pavāra” Jevgeņija Prigožina finansiālajā paspārnē, algotņi līdz ar saviem līderiem saprata: karošana par naudu var būt ienesīga arī pati par sevi, ne tikai īstenojot Kremļa “melnās operācijas”. Kā algotņi izkarojušies Sīrijā un pavīdējuši Lībijā, “vāgnerieši” ieguva ilgtermiņa apsardzes un drošības līgumus Āfrikā. Un te, lai cik dīvaini nebūtu, viņi centās nostāties “vēstures pareizajā pusē”.
Vienkāršoti aprakstot situāciju Mali, var teikt, ka šajā Rietumāfrikas valstī par varu cīnās vairāki politekonomiskie grupējumi un tos atbalstoši armijas virsnieki, taču visus viņus reizē apdraud no Sahāras puses uzbrūkošie “Islāma Valsts” džihādisti. Tas kalpo par pamatu kritikai prezidenta un valdības virzienā (neatkarīgi no tā, kas tobrīd šos amatus ieņem) no pārējo grupējumu un armijas puses, ka valdība un prezidents pārāk maz dara, lai iznīcinātu islāma teroristus.
Francijas un citu valstu miera uzturētāju spēki vienmēr bijuši pārāk mazskaitlīgi, lai pārlauztu negatīvās tendences vienreiz un par visām reizēm — citu valstu starpā šeit piedalās arī Latvijas instruktori, kas palīdz vietējiem spēkiem celt apmācības līmeni. Taču arī džihādisti nestāv uz vietas, kļūdami arvien asinskārāki: viņi jau sen neaprobežojas tikai ar sporādisku terora aktu veikšanu, bet cenšas ieņemt teritorijas un tajās nostiprināties.
Pastāvot šādām iesīkstējuši negatīvām tendencēm, Mali valdība oficiāli līgst “vāgneriešus” un citus militāros speciālistus, uzdodot viņiem apkarot terorismu — tā ir iespēja šādiem algotņu grupējumiem ne tikai iegūt legālu biznesu, bet arī attaisnojumu savai eksistencei: “Mēs taču palīdzam apkarot teroristus!”
Citāda situācija ir Centrālāfrikas Republikā: tur valdība nolīgusi Prigožina kompāniju, lai tā “apsargātu” CĀR ienesīgākās zelta raktuves. Tajās tagad ierīkots slēgtais režīms, ziņo “Wall Street Journal”, līdz ar Āfrikai neraksturīgu industrializācijas līmeni. Cik tur tagad iegūst zeltu un kādi procenti no tā pienākas “Wagner” grupai, zina tikai CĀR valdība. Tikmēr mediji ziņo, ka “Wagner Group” atvēruši pārstāvniecības birojus arī daudzās citās Āfrikas valstīs — gan pakalpojumu piedāvāšanai vietējiem klientiem, gan algotņu vervēšanai.
Utkina militāri vadītais un Prigožina politiski izziņotais gājiens uz Maskavu, kura laikā tika notriekti Krievijas armijas helikopteri, ieņemts militārais lidlauks, Dienvidu kara apgabala štābs, Rostovas pie Donas centrs un vēl vairākas pilsētas pa ceļam, izskatās pēc nejēdzīga izlēciena, ja to vērtē ar Krievijas vai Austrumeiropas mērauklu. Toties Āfrikā tā būtu diezgan tipiska darbība: savākt raibu algotņu bandu (ja līdzekļi neļauj, tad jāiesaista bērnus — kareivjus), maršēt taisnā ceļā uz galvaspilsētu, pa ceļam izgudrojot kādus nebūt politiskus saukļus, un bliezt pa valdības spēkiem, tajā pašā laikā rūpīgi neaizskarot civiliedzīvotājus, uz kuru atbalstu turpmāk būs jācer.
Jo ātrāk sagrābs galvaspilsētu, jo sekmīgāks būs dumpis kopumā — Āfrikā gandrīz vienmēr visi vietējie dumpji beidzas ar galvaspilsētas ieņemšanu, savukārt tie, kas to nespēj (vai izdomājuši, ka viņiem pietiks ar kādas provinces kontroli), agri vai vēlu tiek sakauti. Pie kam ne tikai savu valstu iedzīvotāji, bet arī starptautiskā sabiedrība tādus pamatā uzskata ne par revolucionāriem un dumpiniekiem, bet par marodieriem un teroristiem (sk. piemērus ne tikai ar “Islāma Valsts” mēģinājumiem ieviesties Āfrikā, bet arī “Boko Harām” Nigērijā, agrāko Džozefa Konija bandu Ugandā, Sjerra Leones kādreizējo RUF un pilnīgi visus grupējumus abos Libērijas pilsoņu karos).
Pat ātrumā izstrādātais Prigožina dumpja “atrisinājums” izskatās tā, it kā būtu nācis no Āfrikas: vajadzīgā līmeņa kaujas darbībām negatavā regulārā armija neizrāda īstu pretošanos, taču arī dumpinieki nevar savākt pietiekamu skaitlisko spēku, lai sagrābtu valdības kvartālus galvaspilsētā, tāpēc visi vienojas, ka uzbrucēji labprātīgi tiks internēti (Lukašenko izpildījumā) kādā no kaimiņvalstīm, kura savukārt pēc tam ilgi kasīs galvas, lai izdomātu, kur tos neizdevušos dumpiniekus tagad lai liek.
Līdz ar to savā ziņā diezgan trāpīgs izdevies nezināmo humoristu joks, attēlojot Prigožinu kā melnādaino: lai arī tā bija domāta kā pilnīgi nesaistīta ironija par dažādām TV seriālu producentu kompānijām, kuras politkorektuma vārdā cenšas jebkur iesaistīt melnos aktierus, ieskaitot tādas lomas, kas viņiem ne īpaši atbilstošas, — tomēr šeit joks negaidīti izrādās vietā, jo Prigožins savas darbības “metodes” var būt piesavinājies Āfrikā.
Nosēžoties “vāgneriešu” dumpja putekļiem, visbrīdinošāko slēdzienu sniedzis amerikāņu armijas pulkvedis Aleksandrs S. Vindmans, kurš pēc teroristu spridzekļa eksplozijā gūta ievainojuma Irākā kļuva par starptautisko attiecību speciālistu, strādāja ASV vēstniecībās Kijivā un Maskavā, līdz tika piekomandēts Baltajam namam no Pentagona puses kā Austrumeiropas eksperts un valodu pratējs. Lielā intervijā, kura publicēta tikai tīmekļa medijā “Українська правда”, pie kam tikai ukrainiski (līdz ar to tā neieguva nekādu rezonansi ārpus Ukrainas), pulkvedis norāda un liek saprast: “Mēs tikko redzējām bruņotu sacelšanos Krievijā tā iemesla dēļ, cik slikti un nelāgi iet karš.” (“Ми щойно побачили військове повстання в Росії через те, як погано йде війна.”)
Mēnešiem ilgi visa pasaule vēroja, cik slikti Krievija karo Ukrainā, uzvedoties neprofesionāli pat pēc iebrucēju un okupantu “standartiem”. Tad Prigožins, kurš pats bijis tiesāts un sodīts ar cietumsodu vēl padomju laikā, sāka apbraukāt ieslodzījuma vietas un vervēt cietumniekus, solot izkļūšanu no cietuma un reabilitāciju likuma priekšā pēc sešu mēnešu karošanas Ukrainā. Lielais vairums no tiem, kas atsaucās, nolika galvas, pusgada garumā šturmējot Bahmutu, taču pamatā kritušo un sakropļoto skaitā bija cietumos savervētie “zeki” — grupējuma pieredzējušāko algotņu kodols saglabājās, un tieši militārie profesionāļi (ne tik daudz cietumnieki) piedalījās reidā no Rostovas un Maskavu.
Pulkvedis Vindmans liek mums aizdomāties, ka Prigožina un viņa profesionālo kaujinieku prasība nebija izbeigt bezjēdzīgo karu un asinsizliešanu. Neskaitāmus biedrus zaudējušo “vāgneriešu” prasība bija nevis apturēt karu (kā, piemēram, PSRS laikā astoņdesmitajos tolaiku sabiedrība uzskatīja, ka būtu pareizi apturēt noziedzīgo iebrukumu Afganistānā) — nē, tieši otrādi: tagad Prigožins prasīja atcelt no amata Krievijas Federācijas aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un frontes pavēlnieku ģenerāli Gerasimovu, jo tie neprotot karot un nemākot izliet asinis vēl lielākā mērā! Vai arī apzināti nedod munīciju tiem, kas prot un var karot.
Līdz ar to dumpis bija vērsts ne pret Kremli tāpēc, ka Kremlis sūta “vāgneriešus” bezjēdzīgā nāvē Ukrainā — nepavisam: dumpinieku prasība bija nomainīt Krievijas pašpasludinātās “speciālās militārās operācijas” vadību tāpēc, ka asinsizliešana Ukrainā esot nepietiekami efektīva! Asinsizliešanu un slepkavošanu Ukrainā vajagot nevis pārtraukt, bet (tieši pretēji) padarīt intensīvāku!
Diemžēl tālākā notikumu gaita Krievijas iekšienē rāda, ka šīs tendences neaprobežojas tikai ar “Wagner” kaujiniekiem. Nesen tikuši atlaisti vairāki krievu regulārās armijas korpusu komandieri, jo tie uzdrīkstējušies augstākās virspavēlniecības priekšā skaļi norādīt uz trūkumiem un nejēdzībām. Būtiski svarīgs ir ne tikai fakts, ka viņi ir atlaisti, bet drīzāk pamats, kāpēc tas tiek darīts: protestējošie komandieri gribējuši nevis apturēt, bet pastiprināt un efektivizēt asinsizliešanu, teritorijas okupāciju, iedzīvotāju apspiešanu — pretstatā (viņuprāt) nekompetentajām Šoigu–Gerasimova–Putina darbībām.
Līdz ar to mums, visiem saprātīgi domājošajiem cilvēkiem demokrātiskajās valstīs no Ukrainas līdz Baltijai un no Polijas līdz ASV, secinājumi no “vāgneriešu” gājiena uz Maskavu un tam sekojošajiem notikumiem ir vairāk nekā biedējoši. Krievijas armija un sabiedrība dumpojas ne tāpēc, ka pretotos cilvēku slaktēšanai, savējo dzīšanai nāvē un militārās agresijas īstenošanai pret Ukrainu vai kādu citu valsti — tieši pretēji: protesti un dumpji rodas tāpēc, ka līdzšinējais karš esot bijis nepietiekami nikns, agresīvs, asiņains un līdz ar to nerezultatīvs.
Tādi secinājumi ir drūmāki, nekā uzreiz pēc “vāgneriešu” dumpja varēja padomāt. Ja pašas Krievijas iekšienē virsroku gūs niknākie kara kurinātāji un “stingrās līnijas” piekritēji, tad ne tikai Ukrainu gaida vēl smagākas dienas — kāds asinskārs Krievijas militāristu grupējums savā stulbumā var nolemt sarīkot “mazu, uzvarošu kariņu” vēl kādā kaimiņvalstī.
“Wall Street Journal” dokumentālā filma par “Wagner Group”:
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
