Meroni „treknie gadi” laikam beigušies: Rīgas apgabaltiesai beidzot radušās „aizdomas par negodprātīgu rīcību” ar glabāšanā nodoto arestēto mantu

Glabātāju bija iespēja nomainīt jau sen

Rīgas apgabaltiesa skaidro, ka šāda lēmuma pieņemšana tiesvedības laikā kļuvusi iespējama pēc tam, kad pirms pusotra mēneša stājās spēkā izmaiņas Kriminālprocesa likumā, kas nosaka, ka tiesa drīkst pieņemt lēmumu par arestētās mantas vai lietiskā pierādījuma glabātāju arī pēc tiesas izmeklēšanas pabeigšanas. 

Patiesībā gan jau pirms astoņarpus gadiem Latvijas valstij bija visas iespējas Aivara Lemberga krimināllietas ietvaros arestēto mantu – lielākoties dažādu pašmāju un ārzonas uzņēmumu kapitāldaļas – un tās apsaimniekošanu uzticēt nevis Ventspils mēra bijušajam juristam, vēlākajam šīs lietas galvenajam lieciniekam R. Meroni, bet gan pašas valsts struktūrai.

2011. gada nogalē Ministru kabinets (MK) pieņēma jaunus noteikumus Par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu, kuri radīja juridisko bāzi iespējamai arestētās mantas glabātāja un pārvaldītāja nomaiņai. Jaunais regulējums paredzēja, ka arestēto mantu, kuru nevar atstāt glabāšanā tās īpašniekam vai lietotājam, viņa ģimenes loceklim vai citai fiziskai vai juridiskai personai, glabā Nodrošinājuma valsts aģentūra.

Valda Dombrovska valdība šos noteikumus pieņēma laikā, kad notika „apvērsums” vienā no Ventspils „atslēgas” tranzītuzņēmumiem – AS Ventbunkers, tam uz brīdi izslīdot no R. Meroni kontroles. Tieši saistībā ar iespējamo nepieciešamību „glābt situāciju” tad arī steidzami tika sameklēts šāds risinājums.

Piesedzēji un „nokušinātāji” augstos amatos

Šajā laikā jau ilgāk nekā trīs gadus spēkā bija Ģenerālprokuratūras 2008. gada lēmumi, ar kuriem kriminālprocesa ietvaros sākotnēji tika uzlikts arests A. Lembergam un abiem viņa bērniem piederošajām patiesā labuma guvēja tiesībām virknē uzņēmumu, bet pēc tam arests viņa meitas patiesā labuma guvēja tiesībām tika noņemts.

Rezultātā kopš 2008. gada spēkā bija – un joprojām ir – mantas arests A. Lemberga un viņa dēla 19,52% patiesā labuma guvēja tiesībām AS Ventbunkers, 20,16% patiesā labuma guvēja tiesībām AS Ventspils tirdzniecības osta un vismaz 30,08% patiesā labuma guvēja tiesībām AS Kālija parks. Šīs mantas glabāšanu valsts Ģenerālprokuratūras personā uzdeva R. Meroni.

Toreizējais Šveices advokāts iespaidīgo mantu sāka apsaimniekot ar tādu vērienu, ka jau 2009. gadā Ģenerālprokuratūrai pirmoreiz tika lūgts nomainīt R. Meroni arestētās mantas glabātāja statusā. "Sniedzot juridisko palīdzību tieši šajā lietā, es jau 2009. gadā iesniedzu lūgumu nomainīt arestētās mantas glabātāju R. Meroni ar minēto valsts aģentūru,” tagad stāsta zvērināts advokāts Aldis Alliks.

Taču ne šajā, ne nākamajos līdzīgajos ierosinājumos Ģenerālprokuratūra neieklausījās. R. Meroni acīmredzami izmantoja spēcīgas politiskās aizmugures sniegtus pakalpojumus. Atlika 2011. gada „apvērsumam” beigties, lai pagaistu arī valdības vēlme kaut ko mainīt attiecībā uz arestētās mantas glabāšanu, lai gan nu jau MK noteikumi to ļāva izdarīt.

Turklāt, kad lieta nonāca tiesā, Ģenerālprokuratūra sāka sniegt standarta atbildes – tā vairs nav mūsu atbildība, ar iebildumiem vērsieties tiesā! Iesniegumu autoru sniegtie skaitļi un fakti kļuva aizvien satraucošāki, norādot uz jau acīmredzamu izsaimniekošanu, taču Ģenerālprokuratūra tos ignorēja, un šim piemēram sekoja arī tiesa.

Aizvien trauksmainākas ziņas par izsaimniekošanu

Desmit gadus pēc lēmuma par mantas arestu uzņēmums Pars Termināls (iepriekš – Man-Tess), kam krimināllietā ir cietušā statuss, Rīgas apgabaltiesai sniedza šādu īsu kopsavilkumu par „glabāšanas” rezultātiem: „Rezultāts uz 2017. gadu ir tāds, ka Ventspils nafta vispār nepieder nevienai no kriminālprocesā iesaistītajām personām, savukārt Ventbunkers nu jau pieder ārvalstniekam R. Meroni. Tam pašam, kuram tiesneši ir uzticējuši arestētās mantas glabāšanu un ilgstoši ignorējuši likumā noteikto pienākumu kā procesa virzītājai reaģēt uz ziņām par arestētās mantas izšķērdēšanu.”

 „R. Meroni par pašu arestēto uzņēmumu finanšu līdzekļiem ir iegādājies savā kontrolē 5/7 daļas Ventbunkera,” iesniegumā secināja uzņēmums, aprakstot, kā „mantas glabātājs” vispirms Latvijas Naftas tranzītu atbrīvojis „no vienīgās tam piederošās mantas - no Ventspils naftas akcijām”, bet pēc tam piespiedis saņemto samaksu „pārskaitīt uz no viņa atkarīgu fondu ārvalstīs un no tā - izmaksāt naudu iepriekšējiem Ventbunkera akcionāriem”.

Šīs shēmas rezultātā valstij potenciāli nodarītais zaudējums bijis vismaz 50 miljonu eiro apmērā, ko Pars Termināls aprēķinājis šādi: „Vēl 2015. gadā Ventbunkeram piederošās mantas vērtība bija vismaz 150 000 000 - 200 000 000 eiro. Tādējādi tās likvidācijas gadījumā labumu guvējs, kuram pieder 30% no kompānijas, saņemtu 50 000 000 - 70 000 000 eiro. Līdz ar to [A. Lembergam] notiesājoša sprieduma gadījumā arī valsts saņemtu šo summu 50 000 000 - 70 000 000 eiro.”

Taču nu šī nauda ir „aizpeldējusi”. „Arestētās mantas glabātāja ārvalstnieka R. Meroni aktīvas prettiesiskas rīcības dēļ, kas bija iespējama ilgstošas, mērķtiecīgas un saskaņotas trīs tiesnešu - Geimana, Kuzmanes un Jansones - bezdarbības un rupju noteikto normatīvo aktu neievērošanas dēļ, vai nu valsts interesēm, vai citu personu interesēm jau ir nodarīts zaudējums vismaz 50 000 000 eiro apmērā!” konstatēts Pars Termināla iesniegumā, kurā minētos faktus pēc būtības tā arī neizvērtēja ne tiesa, ne prokuratūra.

Iecietības beigas

Taču ar to „apsaimniekošana” nav aprobežojusies, - medijos aizvadītajos gados ir publicēta apjomīga informācija gan par Šveices advokāta izšķērdīgo dzīvesveidu, gan par iegādātajiem nekustamajiem īpašumiem, gan aizraušanos ar helikopteriem un vīna dārziem. Tomēr ne prokuratūra, ne tiesa uz šiem faktiem nav reaģējusi.

„No 2008. gada lēmumi par aresta uzlikšanu mantai ir tiesas kompetencē. Neviens prokurors, izmeklētājs vai Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieks nevar ne izņemt, ne atdot atsavināto mantu. Tur nav iespējamas nekādas darbības, kā to mēģina pasniegt,” – tā vēl šogad unisonā ar līdzšinējo ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru paziņoja prokurors Juris Juriss, par kura – un arī SAB - darbībām tiesas apiešanā, ļaujot R. Meroni īstenot shēmu ar Ventspils naftas akciju kontrolpaketi, melnu ēnu ir metusi pērn un šogad publicēta elektroniskā pasta sarakste.

Pirmais vadzis lūza tikai šā gada sākumā, un šis notikums saistīts ar to, ka tālajā 2007. gada 19. decembrī R. Meroni bija parakstījies ne tikai par arestētās mantas pieņemšanu glabāšanā, bet arī par to, ka ticis informēts par aizliegumu jebkādā veidā izšķērdēt (apzināti samazināt vērtību), slēpt, mainīt, ieķīlāt vai atsavināt lēmumā norādīto mantu.

Pērnruden atklājās, ka tieši šī R. Meroni pilnvarojuma laikā par labu Latvijas Naftas tranzītam ieķīlātas ja ne visas, tad vismaz liela daļa to uzņēmumu kapitāldaļu, kas ir minētas Ģenerālprokuratūras lēmumā par mantas arestu un kuru glabāšana bija uzticēta R. Meroni. Turklāt viņš ir bijis visu šo uzņēmumu amatpersona.

Kas novērtēs un piedzīs zaudējumus

Šie dati atklātībā būtu nonākuši jau pirms divarpus gadiem, kad vajadzēja publiskot Latvijas Naftas tranzīta un Ventbunkera 2016. gada pārskatus, ja ne toreizējās Valsts ieņēmumu dienesta vadības neikdienišķā iecietība pret R. Meroni kontrolētajiem uzņēmumiem, kuri likuma prasību iesniegt gada pārskatus vienkārši ignorēja.

Taču, mainoties politisko spēku samēram, šī iecietība beidzās, un sekoja arī Ģenerālprokuratūras noskaņas maiņa: sākotnēji Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes inspektore Veronika Čuprika pagājušā gada 18. oktobrī bija pieņēmusi lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, taču pēc Ģenerālprokuratūras stingra norādījuma lēmums tika atcelts un kriminālprocess sākts.

Savukārt vakar šīs „noskaņas maiņas” ietvaros sperts nākamais solis – ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu R. Meroni atcelts no arestētās mantas glabāšanas. „Manā zvērināta advokāta praksē šis ir visu laiku ilgākais lūgums, ko tiesa beidzot ievērojusi!” puspajokam saka advokāts A. Alliks.

Tikmēr atklāts paliek jautājums, cik kvalificēti būs jaunie mantas glabātāji –  Nodrošinājuma valsts aģentūra, kurai faktiski nav „sarežģītu” aktīvu apsaimniekošanas pieredzes. Vēl svarīgāk ir tas, kādā veidā notiks inventarizācija, lai salīdzinātu, kā mantas vērtība ir mainījusies, un kas un kā lems par, iespējams, desmitu vai pat simtu miljonu piedziņu un vainīgo saukšanu pie atbildības, ja izrādīsies, ka glabāšana un apsaimniekošana patiesībā bijusi izsaimniekošana ar mērķi pildīt tikai apsaimniekotāja un tā līdzgaitnieku kabatas.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu: