Iesaki rakstu: 
2008. gada novembrī Latvijas valdība nolēma glābt privāto komercbanku, un mēs visi esam liecinieki, kāds ir šīs labdarības rezultāts - cik daudzi cilvēki ir palikuši bez darba un mājām, cik skolas ir likvidētas, cik slimnīcas slēgtas...
Interesanti, ka stratēģiski svarīgajos amatos (Latvijas Bankā, Finanšu un kapitāla tirgus komisijā) turpina sēdēt tie paši, kas 2008. gadā, - un nav dzirdēts, ka tiktu analizēta situācija, meklēti cēloņi un atbildīgie. Valsts, neskatoties uz valdošo politiķu pašslavināšanos par valsts izvešanu no krīzes, līdz pat šim brīdim nav atguvusies no ekonomiskās krīzes.
Es jau sliecos teikt, ka nevis valsts ir izvesta no krīzes, bet no valsts ir izvesti iedzīvotāji, jo neviens nav uzskaitījis, cik daudzi iedzīvotāji izmisuma dzīti ir pametuši Latviju un devušies darba meklējumos uz citām zemēm. Toties galvenais valdības rūpju bērns - bankas jau lepojas ar peļņu, kas mērāma miljonos.
Ārzemnieki brīnās par Latvijā palikušo iedzīvotāju pacietību. Ne vienu vien reizi man ir uzdots jautājums: „Kas jums vēl ir jāatņem, lai Latvijas iedzīvotāji izietu ielās?”
Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo pats arī esmu atmetis cerības par dzīves līmeņa uzlabošanos (mans uzņēmums ir bankrotējis, atrast labi atalgotu darbu, lai pabarotu ģimeni, nevaru) un pie sevis apsveru domu par emigrāciju.
Tā arī neesmu sapratis, ar ko ir jānodarbojas šajā valstī, lai varētu izdzīvot un vēl saņemt valsts atbalstu kā, piemēram, Parex, airBaltic.
Jūtos pat diskriminēts, jo pirmdien vakarā oficiāli parakstīta vienošanās par airBaltic glābšanu. Valsts kopējais ieguldījums būs 57,6 miljoni latu, finansējums tiks nodrošināts kā Valsts kases aizdevums ar iespēju to vismaz daļēji kapitalizēt. Līdzekļi paredzēti operatīvo zaudējumu segšanai, kas ir šogad un daļēji paredzēti nākamgad.
Manam uzņēmumam bija nepieciešami tikai daži tūkstoši, lai tas turpinātu darboties, bet man atbalstu neviens nesniedza. Vai man vajadzēja pusi no uzņēmuma uzdāvināt valstij, lai izglābtos no bankrota?
Vai kāds ir parēķinājis kādi ir reālie zaudējumi no Parex glābšanas, pirms ber kārtējos miljonus airBaltic bedrē? Šeit es domāju ne tikai valsts ieguldījumus, bet arī tos zaudējumus, ko cieš iedzīvotāji, kuriem tika samazinātas algas. Pie zaudējumiem jāpieskaita arī tie daudzie tūkstoši aizbraucēju, kuri tagad maksā nodokļus citās zemēs. Vai tiešām nevienam par šiem zaudējumiem nebūs jāatbild?
Piemēram, bijušais Islandes premjerministrs Geirs Horde stāsies tiesas priekšā apsūdzībās par "nespēju pildīt savus pienākumus" 2008. gada banku un finanšu krīzes laikā. Pašu islandiešu viedokļi par bijušā premjera tiesāšanu dalās. Vieni uzskata, ka Horde padarīts par grēkāzi, bet citi savukārt domā, ka ir svarīgi saukt pie atbildības bijušās amatpersonas, kas vainojamas krīzes izraisīšanā.
Es domāju, ka arī Latvijā nav grūti noskaidrot un saukt pie atbildības tās amatpersonas, kuras ar savu darbību vai bezdarbību ir tieši atbildīgas par ekonomiskās krīzes izraisīšanu un sekām.
Mēs esam vai neesam saimnieki savā zemē?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.