Iesaki rakstu: 
Raugoties uz Vienotību, man rodas iespaids, ka tās vadība patlaban ir pilnībā noticējusi gan savai izredzētībai, gan „vēstures beigām” Latvijā. Vismaz tuvākajos četros gados trejpartijām šķiet nodrošināts pilnīgs varas komforts: visi dižie līderi (vai par tādiem uzskatītie) ir apgādāti ar viņiem tīkamiem amatiem; atbildība par problemātiskākajām ministrijām ir nogrūsta uz koalīcijas partnera pleciem; turklāt šis partneris ir pietiekami merkantils, prognozējams, un tam patīk kaulēties – tāpēc nav jābaidās no negaidītas valdības krīzes; savukārt opozīcija šķiet pavisam nevarīga, valdībai netraucējoša.
Stratēģisku risinājumu un kardinālu reformu vietā Vienotības politiķi bauda omulīgu savu amatu ikdienas pienākumu rutīnu, un arī kādreizējie „viedokļu līderi” no Meierovica biedrības disciplinēti iekļaujas „balsošanas mašīnā”. Valsts varas dialogs ar sabiedrību tiek veidots klaji tēvišķos, pat kundziskos toņos, uz „vienkāršajiem latviešiem” raugoties no savas varas apziņas augstumiem.
Vienotības pēcvēlēšanu eiforija bija gluži likumsakarīga un pat pelnīta pēc tik iespaidīgas uzvaras, bet diemžēl tā jau ir pārvērtusies totālā pašapmierinātībā. Varas skurbulim ļāvās pat agrāk piesardzīgais Ministru prezidents, sarīkodams neveiksmīgu „uzbraucienu” netīkamajam KNAB priekšniekam.
Taču, neskatoties uz pozīciju šābrīža nesatricināmo stabilitāti, Vienotība palēnām vien riskē kļūt par nepopulārāko spēku Saeimā, jo atšķirībā no visiem citiem veidojumiem tai ir „visirdenākais” atbalstītāju loks.
Turpmākās sabiedriskās domas aptaujas vispirms uzrādīs līdzšinējo piekritēju masveidīgu vilšanos savā izvēlē, bet pēc tam arī trejpartiju nespēju atgūt atbalstītājus. It īpaši strauji tas notiks, ja partiju apvienošanās tiks vilcināta līdzšinējā komforta saglabāšanai vai izrādīsies neveiksmīga.
Protams, 11. Saeimas vēlēšanas notiks tikai 2014. gada oktobrī, tomēr varas partijām, kas reitingu tabulās noslīd tālu zem sava koalīcijas partnera vai galvenā opozīcijas pārstāvja, draud ne tikai iekšēja nervozitāte, bet arī nopietnas grūtības pakļaut savai varai sabiedrību vai dominēt Ministru kabinetā. Vienotība patlaban nez kāpēc dara visu, lai tās balsotāji būtu pirmie protestētāji pret valdības īstenoto politiku.
Manuprāt, ir gluži bezjēdzīgi un pat smieklīgi tērēt skābekli, ķēzīt papīru vai deldēt klaviatūras, lai aizpildīt Latvijas informatīvo telpu ar pārmetumiem Zaļo un zemnieku savienībai, ka savā pārziņā tikušo iestāžu un uzņēmumu vadības amatos saliek savējos. Šāds sašutums zaļzemniekiem ir kā pīlei ūdens, vēl vairāk – tā viņiem ir bezmaksas reklāma. Jo tieši tādu klasiski partejisku rīcību no ZZS gaida to veidojošo partiju vietējās nodaļas, pašvaldību deputāti un ierindas biedri, gan arī balsotāji – tiklab vienmēr lojālie, kā bijušie „oranžo” piekritēji.
Viņi ir gandarīti, ka tagad pašu ļaužu rokās koncentrējas dažādi vērtīgi resursi, kurus gan Rīgā, gan novados varēs izmantot pavisam konkrētu vajadzību īstenošanai. ZZS, veiksmīgi apkalpojot vairākas interešu grupas, vienmēr ir nodrošināta ar iespaidīgu atbalstītāju daudzumu.
Pat Aināru Šleseru un Andri Šķēli, neskatoties uz pazemojošo vēlēšanu rezultātu, balsta kaut arī pavisam mazs, toties krietni monolītāks piekritēju loks. Ideālistiskie kopējā labuma uzstādījumi, ar kuriem Vienotība mobilizēja latviskās sabiedrības lielāko daļu, tagad pašai trāpa rikošetā. Tās elektorāta vairākums nav (un nevar būt) trejpartiju politiskie klienti.
Veiksme ir likteņa sūtīta dāvana, un to nevajag jaukt ar paša centības sarūpētiem panākumiem. Būtisku daļu no Vienotības uzvaras nodrošināja tābrīža sabiedrības noskaņojums: baiļu un vēlmes riskēt, nomāktības un naivu cerību kombinācija. Tikai tā – un nevis kampaņas reklāmistu slepenās zintis – spēja padarīt vienu no Latvijas visneizteiksmīgākajiem, garlaicīgākajiem, antiharismātiskajiem deputāta mandāta kandidātiem par vēlēšanu absolūtu uzvarētāju.
Šāds sabiedrības noskaņojums vairs nebūs restaurējams 2014. gadā. Taču Vienotība naivi uzvedas kā lielā loterijas vinnesta laimētājs, kas vieglu roku šķiež guvumu, ticot, ka nākamajā izlozē viņam veiksies atkal.
Cilvēki nebalsoja par Vienotību tāpēc, lai būtu iespēja vērot Solvitas Āboltiņas iznesību Saeimas prezidijā vai publiskās ceremonijās un Valdi Dombrovski līksmi stāvam pie igauņu eirobankomāta. Ne arī tāpēc, lai lauzītu galvu par to, ko tad īsti Artis Kampars Vladimiram Putinam teicis par gāzes cenām vai kāpēc aizsardzības ministram uztic darbu, kas ir ārlietu ministra kompetencē.
Vēlētāji no Vienotības gaidīja lietpratību un godaprātu, bet tagad redz, ka ļaudis, kuriem dāvāta varu, vairs pat īsti necenšas piepildīt pašu solīto. Turklāt ne jau Aivars Lembergs vai Uldis Augulis te ir lielākais šķērslis, tikai pašu varas skurbulis.
P.S. Virsrakstā atļāvos pārfrāzēt žurnāla Rīgas Laiks 1999. gada janvāra numura leģendārās Aināra Šlesera intervijas nosaukumu (http://www.rigaslaiks.lv/Arhivs.aspx?year=1999).
Seko mums 
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
