Mēs varētu drosmīgi uzskatīt imigrāciju nevis par draudu, bet par resursu!

Pēc pēdējo gadu satricinājumiem – inflācijas, enerģētikas krīzes, kara ēnas – Latvija ir nostājusies uz kājām. Ne pārliecinoši, ne spoži, bet pietiekami stabili, lai varētu teikt: sistēma darbojas. Ekonomika aug lēni, bet aug. Algas pieaug. Bezdarbs samazinās. No malas raugoties, viss izskatās kārtībā.

Un tomēr šis stabilais stāvoklis ir nedaudz mānīgs.

Latvijas stiprā puse vienmēr ir bijusi tās spēja pielāgoties. Mazai valstij tas ir izdzīvošanas jautājums. Atvērtība, elastība, spēja ieplūst lielākos tirgos, tā nav izvēle, tā ir nepieciešamība. Eiropas telpa Latvijai ir kā plašs iespēju lauks, kur iespējams augt, eksportēt, piesaistīt investīcijas. Šajā ziņā Latvija ir izdarījusi visu pareizi.

Taču problēma sākas brīdī, kad izdzīvošana kļūst par vienīgo stratēģiju.

Latvijas ekonomika joprojām lielā mērā balstās uz ārējiem spēkiem, uz to, cik labi klājas citur. Ja bremzē lielākās Eiropas ekonomikas, bremzē arī Latvija. Šī atkarība nav tikai ekonomiska; tā ir arī psiholoģiska. Tā veido domāšanu, kur iniciatīva bieži tiek aizstāta ar reakciju.

Vēl dziļāka plaisa slēpjas produktivitātē. Algas aug, un tas, protams, ir labi. Bet jautājums ir, uz kā rēķina? Ja algu pieaugums nebalstās uz efektivitāti, inovāciju un zināšanām, tas kļūst par slogu, nevis dzinējspēku. Tā ir klusa problēma, kas neizpaužas uzreiz, bet ar laiku sāk grauzt konkurētspēju.

Tomēr vissmagākais temats turpmākajā attīstībā ir demogrāfijas negatīvās tendences. Ekonomiku var stimulēt, reformēt, subsidēt. Bet tukšas pilsētas un novecojošu sabiedrību nevar labot ar vienu politisku lēmumu. Darbaspēka trūkums Latvijā vairs nav nākotnes risks; tā ir tagadne. Un tas uzdod neērto jautājumu, kam šī ekonomika īsti aug?

Šeit gandrīz neizbēgami, parādās imigrācijas jautājums.

Tas Latvijā bieži tiek apspriests ar piesardzību, reizēm pat ar bailēm. Taču ekonomikas loģika ir vienkāršāka par emocijām, ja cilvēku kļūst mazāk, kādam būs jānāk vietā, lai strādātu, patērētu , maksātu nodokļus. Pretējā gadījumā izaugsme kļūst par abstraktu jēdzienu bez seguma.

Imigrācija šajā ziņā ir kā atvērts logs aizvērtā telpā. Tā var ielaist kustību, darbaspēku, idejas. Tā var palīdzēt uzņēmumiem augt, uzturēt nodokļu sistēmu, aizpildīt tukšumus, kas citādi tikai paplašinātos. Taču logs pats par sevi neatrisina telpas problēmas.

Jo imigrācija nav neitrāls process. Tā var kļūt par attīstības instrumentu, vai par stagnācijas masku.

Ja Latvija izvēlas piesaistīt galvenokārt lētu darbaspēku, tā riskē nostiprināt to pašu ekonomikas modeli, no kura cenšas izkļūt. Uzņēmumiem zūd motivācija investēt tehnoloģijās, produktivitāte neaug, un ekonomika paliek iestrēgusi starp lētumu un nepietiekamību. Šādā gadījumā imigrācija nevis virza uz priekšu, bet palīdz ilgāk palikt tajā pašā vietā.

Savukārt, ja imigrācija tiek veidota mērķēti, piesaistot zināšanas, prasmes, iniciatīvu, tā var kļūt par vienu no retajiem reālajiem instrumentiem, kā Latvija var mainīt savas izaugsmes kvalitāti. Taču tas prasa ne tikai politisku gribu, bet arī skaidru vīziju: kādu ekonomiku Latvija vispār vēlas.

Un vēl tā prasa skaidru, instrumentētu integrācijas politiku. Bez tās jebkura ekonomiska loģika sabrūk. Sabiedrība, kas nespēj iekļaut jaunpienācējus, riskē radīt paralēlas pasaules sevī. Un tad ekonomiskais ieguvums pārvēršas sociālā spriedzē.

Tādēļ imigrācija Latvijai nav vienkāršs “par” vai “pret” jautājums. Tā ir izvēle par virzienu.

Tomēr būtu kļūdaini skatīt Latvijas ekonomiku tikai caur trūkumu prizmu. Tajā ir arī potenciāls, kas vēl nav pilnībā izmantots. Investīcijas, īpaši no Eiropas fondiem dod iespēju ne tikai uzturēt kustību, bet mainīt tās virzienu. Jautājums ir, vai šī iespēja tiks izmantota strukturālām pārmaiņām vai tikai īstermiņa uzlabojumiem.

Latvija šobrīd atrodas starp diviem scenārijiem. Pirmais - turpināt kā līdz šim: stabila, bet lēna izaugsme, pakāpeniska tuvināšanās Eiropas vidējam līmenim, bez straujiem lēcieniem. Otrs - riskantāks, bet ambiciozāks, pārorientēties uz augstākas pievienotās vērtības ekonomiku, ieguldīt zināšanās, tehnoloģijās, cilvēkkapitālā.

Un šajā otrajā scenārijā imigrācija nav drauds, tā ir resurss.

Izvēle starp šiem scenārijiem nav tikai ekonomiska. Tā ir arī kultūras izvēle. Tā ir izvēle starp piesardzību un drosmi.

Varbūt Latvijas lielākais izaicinājums nemaz nav skaitļos izmērāms? Varbūt tas slēpjas domāšanā, tajā, vai mēs sevi redzam kā valsti, kas “turas virs ūdens”, vai kā valsti, kas tiecas kaut kur tālāk. Varbūt arī ekonomikas domāšanā beidzot ir jāatmet pietiecība un. metaforiksi atceroties Krišjāņa Valdemāra vārdus - jābrauc jūriņā, ar drosmi, bezbailīgi, ar saprātu, bet arī avantūrsiku pirmatklājēju garu.

Jo ekonomika galu galā nav tikai par naudu. Tā ir par to, kādu nākotni mēs uzskatām par iespējamu sev un tiem, kas sekos aiz mums.

Novērtē šo rakstu: