Ministru kabineta noteikumi radījuši priekšnoteikumu “mazās Baltkrievijas” izveidei un feodālismam tipisku attiecību veidošanos starp Latvijas Ārstu biedrību un ārstu

Ir apsveicami, ja valsts augstākās amatpersonas veido priekšstatu pasaulē par Latviju kā plaukstošu demokrātijas un tiesiskuma etalonu. Varu minēt Satversmes tiesas tābrīža priekšsēdētajas Inetas Ziemeles priekšlasījumu Eiropas konstitucionālo tiesu Konferences XVII kongresā, kas norisinājās 2017.gada jūnijā Batumi pilsētā.

Ziemeles kundze norādīja, ka Latvijas pieredze esot īpaši informējoša attiecībā uz to, kā, pielietojot konstitucionālās normas, visu līmeņu tiesas vienlaikus apguva arī vispārējos tiesību principus, to saturu un piemērošanu praksē. Latvijas piemērs atklājot, ka pamatnorma (Grundnorm) ir specifiska katrai tās veidotajai tiesību sistēmai konkrētā vēsturiskā kontekstā, un ka vispārējie tiesību principi arī ietver sevī konstitucionālās īpatnības.

Esmu Oskars Bundža, ārsts no Cēsīm. Savā dzimtajā pilsētā 30 gadus darbojos garīgās veselības aprūpes jomā, un vismaz pagaidām mana karjera apraujas. Faktiski tā bija apdraudēta jau kopš 2016.gada vasaras. Gatavojoties tobrīd resertifikācijai, atklāju ļoti būtisku robu MK noteikumos, kas reglamentē ārstniecības personu sertifikācijas kārtību. Tā kā uz mani kā pieredzējušu speciālistu nepārprotami attiecināmas no Satversmes 106.panta pirmā teikuma normas izrietošās pamattiesības saglabāt nodarbošanos un darbavietu, tad tiku valstij izvirzījis prasību sakārtot tiesību aktus, kas reglamentē resertifikāciju. Proti, nodrošināt, lai minētās tiesību normas, ja tādas tiešām nepieciešamas, atbilstu Satversmes 116.pantā izvirzītajām prasībām. Kā brīvas valsts pilsonis vienlaikus tiku lūdzis Veselības ministriju, nozares vadošo pārvaldes iestādi, nodrošināt, lai valsts attiecas pret mani cieņpilni un saglabā iespēju turpināt praktizēt, līdz tiesību normas tiktu sakārtotas.

Ja resertifikācijas procedūrā, kas pati par sevi ir izpildu varas funkcija, tiek realizēta valsts vara un izdoti administratīvie akti, tad saskaņā ar Satversmes 58.pantu un tā interpretāciju tiesību doktrīnā par funkcijas realizēšanu kopumā atbildīga ir nozares ministrija. Šī aksioma kļūs katram izprotama, MK noteiktā Pamatizglītības standarta līmenī apgūstot pilsoniskās zinības.

Diemžēl man šo septiņu gadu laikā nav izdevies komunicēt ne ar vienu pie kāda no trim valsts varas atzariem piederošu amatpersonu, kura iemiesotu praksē Ziemeles kundzes atziņu par tiesiskuma un taisnīguma principu pašsaprotamību Latvijā.

Radies iespaids, ka likumdevējs nav nodrošinājis, lai izpildu varas vai tiesu varas amatpersonas, ciktāl tas skar prokuratūru, administratīvās tiesas un daļēji arī Satversmes tiesu, varētu veikt savu darbu, nebaidoties no ietekmīgu grupējumu neformālas varas. Veselības aprūpes nozarē ne ministrijai, ne Nacionālajam veselības dienestam pietiekamas varas nav, un šīs iestādes, ja arī gribētu darboties efektīvāk, tomēr baidās. Tās saņem vāju atbalstu no prokuratūras vai administratīvās tiesas.

Veselības nozarē identificējami pamatā divi ietekmīgi grupējumi. Viens ir saimnieciski orientēts un vērtējams neviennozīmīgi. Proti, lai arī rodama atbilde uz Kariņa kunga regulāri uzdoto jautājumu “kur pazūd veselības budžeta nauda?”, tomēr veselības aprūpes sistēma, tās infrastruktūra bez attiecīgā grupējuma būtu, šķiet, vēl kritiskākā stāvoklī.

Otrs grupējums saistīts ar mediķu tālākizglītības organizēšanu, un sevis uzturēšanai tam nepieciešams, lai valsts nosaka ārstam obligātu pienākumu apmeklēt attiecīgos pasākumus. Tāpēc Sertifikācijas noteikumos Nr.943, kas spēkā kopš 2013.gada, Ministru kabinets ieviesis normu, ka ik pēc 5 gadiem nepieciešama resertifikācija specialitātē. Tā notiek visai formāli, ja ārsts ieguvis tieši tādus 250 tālākizglītības punktus, ko akceptē minētais grupējums. Rezumējot: Ministru kabineta noteikumi radījuši priekšnoteikumu resoriskas “mazās Baltkrievijas” izveidei un feodālismam tipisku attiecību veidošanos starp Latvijas Ārstu biedrību un ārstu.

Interesanti, ka Ministru kabinets šobrīd iesniedzis likumprojektu “Grozījumi Ārstniecības likumā”. 22.jūnijā Saeima pieņēma likumprojektu pirmajā lasījumā. Pievienotajā anotācijā Ministru kabinets atzīst, ka tālākizglītības pasākumu atzīšanas un novērtēšanas sistēma MK noteikumos šobrīd reglamentēta, nesaņemot vispār tamlīdzīgu likumdevēja deleģējumu. Proti, ja Latvija funkcionētu tiesiski, tad saskaņā ar Grundnorm tiktu uzsākta parlamentārā kontrole.

Turklāt, ja pašreizējā tālākizglītības pasākumu atzīšanas sistēma un tālākizglītības punktu piešķiršanas kārtība ir prettiesiskas, tad ārstu resertifikācija arī notiek neleģitīmā kārtībā un nepārprotami ierobežo vai var ierobežot visu resertifikācijai pakļauto ārstniecības personu no Satversmes 106.panta pirmā teikuma normas izrietošās pamattiesības.

Vienlaikus identificējama vēl kāda problēma – valsts panākusi, ka absolūti lielākā daļa ārstu vāji izprot pilsoniskās zinības, nezina pat savas pamattiesības un neprot vai neredz jēgu prasīt valstij, lai pamattiesības tiktu ievērotas. Tomēr tieši mediķi ir personas, kuras objektīvu iemeslu dēļ kā starpnieki tiek iesaistītas attiecībās starp valsti un pacientu, lai nodrošinātu  Satvermes 111.pantā noteikto pamattiesību un ar tām saistīto arī 96.pantā noteikto pamattiesību ievērošanu. Rezumējot valsts nevar attīstīt pacientu tiesību institūtu, ja vienlaikus netiek veikti pasākumi, lai krasi uzlabotu ārstniecības personu pilsoniskās zinības un caurviju prasmes.

Esošajā ģeopolitiskajā situācijā veselības aprūpe kļūst stratēģiski arvien svarīgāka nozare. Latvija ir vienīgā zināmā no it kā demokrātiskām valstīm, kur, ignorējot valstī ieviestos vispārējos administratīvo tiesību principus un konstitucionālo kārtību, praktizēttiesīga ārsta statusu nosaka un pagarina vai nepagarina ar lēmumu, ko izdevis juridiski neatzīts subjekts. Proti, attiecīgos lēmumus izdod Latvijas Ārstu biedrības struktūrvienība, Sertifikācijas padome.

Lai gan biedrības struktūrvienība nav juridiska persona, tomēr MK noteikumu Nr.943  11.punktā tiesības realizēt valsts varu un izdot administratīvos aktus sertifikācijas, resertifikācijas, tālākizglītības pasākumu atzīšanas un pat sertifikāta anulēšanas gadījumos nepastarpināti, tātad apejot biedrības valdi, deleģētas tieši minētajam tiesiski neatzītajam subjektam.

Gan Ārstu biedrības valde, gan Veselības ministrija iepriekš katra sava iemesla dēļ konsekventi atzina, ka tām nav tiesību īstenot padotību pār šo struktūrvienību un tā esot neatkarīga (tātad sanāk kas līdzīgs Satversmē noteiktām neatkarīgajām iestādēm…). Taču nupat saņēmu Veselības ministrijas skaidrojumu, ka padotība pār sertifikācijas institūcijām tiekot īstenota uz ministrijas izdota iekšējā normatīvā akta pamata. Vadošās iestādes amatpersonām joprojām nav tātad saistoši apgūt pilsoniskās zinības kaut Pamatizglītības standarta līmenī?!

Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, aicinu valsts augstākās amatpersonas būt atbildīgām un nekavējoši informēt NATO sabiedrotos, ka mūsu izpildu varas institūcijas ir bezspēcīgas īstenot padotību pār sertifikācijas institūcijām. Latvijas Ārstu biedrības reputācija sabiedrībā ir neviennozīmīga; ilgtermiņā vērtējot biedru sapulču apmeklējuma rādītājus, organizācija ir vāji leģitimēta pašu ārstu vidū. Tomēr Pacientu tiesību likuma 10.panta piektās daļas 17.apakšpunkta norma, kas spēkā vien no 2020.gada, kad minētās problēmas bija jau vispārzināmas, nosaka tiesības Ārstu biedrībai iegūt informāciju par ikvienu pacientu, kurš ārstējies Latvijas ārstniecības iestādēs.

Medicīniskās kartes bieži satur, piemēram, šantažēšanai izmantojamas ziņas par pacienta paradumiem, privāto dzīvi. Pakalpojumus ārstniecības iestādēs saņem ne vien Latvijas “ierindas” pilsoņi un valsts amatpersonas, bet arī ārvalstu diplomāti vai militārpersonas. Drošības dienesti neuzskata Pacientu tiesību likuma attiecīgo normu par potenciālu draudu Latvijas un sabiedroto drošībai, lai gan ārējos normatīvajos aktos nevienai tiešās pārvaldes iestādei nav noteikts pienākums īstenot padotību pār sertifikācijas institūcijām. Citu NATO valstu attiecīgajiem dienestiem varētu būt atšķirīgs viedoklis.

Medicīnas jomā Latvija ir vājš NATO sabiedrotais – ne aprīkojuma vai mediķu profesionālo zināšanu dēļ, bet visu valsts varas atzaru netieši atbalstītās un sabiedrībā iesakņotās ideoloģijas dēļ; proti, ārsts ir kas a priori slikts, neuzticams, uzraugāms un kontrolējams. Tomēr minētās funkcijas veic biedrība, kā priekšstāvjiem citas intereses vienmēr dominējušas pār profesionālajām. Politiska atbildība būtu beidzot jāuzņemas valstij, atbrīvojot ārstus no šīm feodālajām klaušām; tie ārsti, kuri gribēs strādāt, pašsaprotami regulāri cels savu kvalifikāciju arī tad, ja likvidēs resertifikācijas procedūru.

Vai ārsta konstitucionālās tiesības saglabāt nodarbošanos aizstāv tiesa? Protams, nē! Likums Latvijā ļauj pašām tiesām “politiski pareizi” izvēlēties, kādus pieteikumus pieņemt, un konkrētā problēma neieinteresēja ne Satversmes tiesas kolēģiju, ne Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta dažas senatores. Daļas tiesnešu ieskatā pieteicējs neuzvedoties “saprātīgi”, bet citi norādījuši, ka pieteikums nesatur atbilstošu pamatojumu, kā tieši aizskartas subjektīvās pamattiesības.

Tomēr… Vai mazpilsētas daktera neveiksmīgi sastādīts pieteikums izslēdz augstākās kvalifikācijas tiesnešu pienākumu respektēt Satversmes garu un nosūtīt tiesību akta izdevējam, Ministru kabinetam, papildlēmumu, ka MK noteikumu Nr.943 dažas normas pārkāpj likumā noteiktā deleģējuma apjomu, neiederas Latvijas tiesību sistēmā un nav tāpēc piemērojamas?

Paldies par uzmanību!

Novērtē šo rakstu: