Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām
Anita Laima Lancmane*09.08.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijā Lidl ienākšana mazumtirdzniecības segmentā sākusies ar ceļa izzāģēšanu – slepenības aura ap Rīgas mikrorajonā Purvciemā gaidāmo koku nociršanu ir daļēji kritusi, un arī politiskā līmenī ir atzīts, ka Latvijā ienāks starptautiskā mazumtirdzniecības ķēde Lidl. Pats Lidl komentārus nesniedz – pretēji publiski paustajam, ka esot “ekonomiski, sociāli un vides ziņā atbildīga kompānija”.
Koku liktenis vēl tiek lemts Rīgas Domē, bet tikmēr pakāpeniski aktualizējušies arī fakti par Lidl loģistikas centra kuriozo būvatļauju, kas, izrādās, plānota uz 83 gadu vecas kundzes vārda. Arī Igaunijā Lidl cenšas bruģēt ceļu, meklējot nekustamos īpašumus savu veikalu izvietošanai. Pašvaldību pārstāvji ir izvairīgi, kad lūgti komentēt Lidl ķēdes plānus, ienākot Latvijā un Igaunijā.
Valsts institūcijas šajā gadījumā, kad runa ir par starptautisku uzņēmumu, ir ļoti iecietīgas, kas tā nebūtu attiecībā pret vietējiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kuriem būtu jāievēro visi administratīvie līkloči, ieskaitot sabiedrisko apspriešanu. Šāda diferencēta pieeja tirgus dalībniekiem no valsts struktūru puses rada draudus demokrātijai un brīvai tirgus ekonomikai.
Lidl aizstāvji saka, ka Lidl radīs konkurenci esošajiem lielveikaliem un tas ir patērētāju interesēs. Pats par sevi šis apgalvojums ir pareizs, taču ir jāvērtē konkrētā situācija. Nevar ignorēt faktu, ka Lidl saņēma lielus finanšu resursus no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) tirgus daļas iekarošanai Austrumeiropā.
Vēršu uzmanību, ka ERAB nav komercbanka tradicionālā izpratnē, kas piešķir naudu komersantam uz procentiem. Šīs bankas uzdevumus ir veicināt nevienlīdzības izlīdzināšanos starp ES dalībvalstīm. Lidl saņēma naudu (uz, iespējams, izdevīgiem) noteikumiem, lai samazinātu nabadzības līmeni Austrumeiropā. Līdz ar to nav saprotama visa iepriekš minētā slepenība, ja reiz uzņēmuma mērķi ir tik cēli.
Grūtības rodas, kad Lidl ir jāpaskaidro ar konkrētiem darbiem, kā viņi ir paredzējuši samazināt nabadzības līmeni, piemēram, Latvijā atverot Rīgā papildus esošajiem lielveikaliem vēl vienu.
Līdzšinējā šī finansējuma izlietošana liecina tikai par tirgus daļas pārņemšanu, pat nedomājot par aizdevuma mērķa sasniegšanu. Starptautiskie mediji plaši atspoguļojuši dažādas Lidl darbības problēmas, piemēram, Bulgārijā šīs ķēdes vārds tika iesaistīts izmeklēšanā par karteli, savukārt Lielbritānijas lauksaimnieki 2015.gadā protestēja pret Lidl piekopto politiku tirgot lauksaimniecības produktus zem to pašizmaksas, kas lauksaimniekus izspiež no tirgus.
Kā šīs darbības ir savienojamas ar aizdevuma mērķi? Tieši otrādi, vietējās mazumtirdzniecības ķēdes atver veikalus attālinātos valsts reģionos, kur tirdzniecības izmaksas ir augstākas, bet šo novadu iedzīvotājus apgādātu ar precēm, kuru cenas ir tuvas lielveikala cenām. Tas ir svarīgi šiem iedzīvotājiem, nevis apziņa, ka Rīgā būs vēl viens lielveikals.
Ja paskatāmies uz situāciju Lietuvā, kur Lidl jau ir uzsācis darbību, tad redzam, ka Lidl veikali ir izvietoti lielpilsētās tiešā citu lielveikalu tuvumā, izmantojot jau esošās infrastruktūras. Kā tas ietekmē nabadzības līmeņa samazināšanos Lietuvā?
Lidl aizstāvji gan Latvijā, gan Igaunijā saka, ka valstij ir svarīgas investīcijas un darbavietas – šī ir klasiska klišejiska frāze brīdī, kad kārtējais projekts uz ātru roku, sabiedrībai nezinot ir “jāizbīda”. Daudz svarīgāks ir ekonomisks pamatojums un faktu analīze.
Investīcijas - jauki, bet ko tas īstenībā nozīmē? Pāris būvju vairāk, no kurām pašvaldība iegūst nekustamā īpašuma nodokli. Piekrītu, bet atcerēsimies, ka šo būvju celtniecībai tiks izmantota ES nodokļu maksātāju nauda. Jūs teiksiet – palielināsies ienākuma nodoklis. Bet kā, ja Baltijas valstu lielpilsētas ir jau piesātinātas ar tirdzniecības centriem? Loģiski, ka kādam tirgus dalībniekam būs jāaiziet. Līdz ar to nekāda nodokļu masas pieauguma nebūs.
Runājot par tā saucamajām jaunajām darbavietām. Konkrētā reģiona uzplaukumu nodrošina vietējo ražotāju pieeja tirgum, tas ir, tirgus tuvums un nosacījumi, lai saražotā produkcija nonāktu veikala plauktos, neradot zaudējumus ražotājam. Šis nosacījums ir patiess gan valsts mērogā, gan konkrēta ciemata mērogā. Līdz ar to, ja runājam par reģionālo uzplaukumu, ir svarīgi, lai mazumtirgotāju plauktos būtu vietējā prece tās patiesajā vērtībā.
Šis ir viens no lielākajiem Lidl trūkumiem, jo vārdiskie solījumi par mīlestību pret vietējo nesaskan ar faktisko situāciju. Attiecīgi gaidāms visai drošs darbvietu zaudējums ražošanā pretēji tam, ko sola Lidl aizstāvji. Drīzāk tā būs darbavietu pārdale – cilvēki, kas strādāja ražošanā, tagad kļūs par lielpilsētu kasieriem, kas neizbēgami tieši pretēji veicina dzīves līmeņa krišanos. Līdz ar to šajā gadījumā runāt par ekonomikas izaugsmi un izdevīgām investīcijām ir maldīgi.
Runājot par cenu politiku – pirms Lidl ienākšanas mērķa valstī parasti medijos parādās ziņas par to, cik nesamērīgi augstas ir produktu cenas konkrētajā valstī. Tādējādi jau pirms biznesa uzsākšanas mēģinot sašūpot vietējo tirgu. Līdzīgu situāciju baudīja arī Lietuvas sabiedrība pirms Lidl ienākšanas, kad sabiedrību pāršalca tā saucamais “puķkāpostu” skandāls.
Arī Latvija šobrīd vērojama šūmēšanās par sviesta cenām un dārgo pārtiku. Taču realitāte šodien Lietuvā (pēc Lidl viena gada darbības) liecina, ka Lidl savas cenas vairāk vai mazāk ir pielīdzinājis citu veikalu cenām. Līdz ar to solījums, ka Baltijas iedzīvotāji varēs saņemt produktus par dempinga cenām, lai mazinātu nabadzības līmeni, ir blefs.
Turklāt, salīdzinot viena un tā paša Lidl produkta cenas, piemēram, Vācijā un Lietuvā ir secināms, ka atsevišķi produkti Lietuvā maksā pat divreiz dārgāk nekā Vācijā. Arī iepriekš solītā vietējās produkcijas īpatsvara palielināšana Lietuvā nav realizējusies darbos.
* ES tiesību eksperte
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
