Mīts un patiesība par „no-kill”

Lielisks mārketinga ierocis sabiedriskās domas ietekmēšanai, kurš kā visas manipulācijas nebūt nav tik nevainīgs, kā sākotnēji varētu šķist. Jo dzīve nav tik vienkārša kā reklāmā. Reklāmai vienmēr jābūt skaistai, trāpīgai un ietverto mērķi realizēt spējīgai. Dzīvē nekad viss nav tik skaisti kā sižetā, ko mums piedāvā reklāma „no-kill”.

1. Pasaules dzīvnieku aizsardzības organizāciju izpratnē “No-kill” nenozīmē, ka šajās patversmēs dzīvnieki netiek iemidzināti.

Lai atbilstu pasaulē vispāratzīto standarta “no-kill” apzīmējumam, dzīvība jāsaglabā vismaz 90% dzīvnieku, kas nonāk patversmē. 10% dzīvnieku patversme drīkst iemidzināt, nezaudējot "no-kill" patversmes statusu. Vienmēr būs dzīvnieki, kuriem diemžēl eitanāzija ir vislabākais risinājums, taču radot iespaidu, ka „no-kill” nozīmē pilnīgu atteikšanos no tās, notiek manipulācija ar mūsu emocijām un prātu.

Galvenais vērtēšanas kritērijs - eitanāzijas iemesls. Dzirdot par patversmē iemidzinātajiem dzīvniekiem, īpaši, ja pretstatā tiek likts citas patversmes "no-kill" statuss, mūs pārņem šausmas, acu priekšā redzam veselus, adoptējamus dzīvniekus, kuri tiek iemidzināti tikai tāpēc, ka viņiem nav atrasta jauna mājvieta. Vēl 20 gadus atpakaļ tā bija skumja realitāte, taču šobrīd situācija ir pilnīgi citāda – Latvijā pamesto dzīvnieku (īpaši suņu) ir kļuvis ievērojami mazāk, bet patversmju un dzīvnieku aizsardzības organizāciju – nesalīdzināmi vairāk.

Visas dzīvnieku aizsardzības organizācijas neatkarīgi no nosaukuma ir pret dzīvnieku iemidzināšanu un dara visu, lai saglabātu katra dzīvnieka dzīvību, tādā veidā parādot arī sabiedrībai katras dzīvības vērtibu arī tad, ja viņš ir vecs un slims. Neviena dzīvnieku aizsardzības organizācija Latvijā nekad labprātīgi negribēs iemidzināt dzīvnieku vietas trūkuma dēļ. Tā meklēs vietu citā patversmē, kurai būs iespēja uzņemt šo dzīvnieku kaut vai uz laiku.

Likums nosaka, ka tad, ja patversmē nonāk smagi ievainoti vai slimi dzīvnieki, kuru dzīve bez ciešanām nav iespējama, tad viņiem pielieto eitanāziju, lai atvieglotu ciešanas. Diemžēl pārskatāmā nākotnē nekur nepazudīs arī dzīvnieki, kurus nav iespējams piedāvāt adopcijai agresijas dēļ (šādus dzīvniekus varētu adoptēt cilvēki ar īpašām zināšanām, taču tas notiek ļoti reti, un riski, ka šāds agresīvs suns turpinās nogalināt citus suņus un kaķus, uzbrukt cilvēkiem, ir ļoti liels). Smagi ievainotie, nedziedināmi slimie, kuru dzīves kvalitāte kļūst nožēlojama, un izteikti agresīvie dzīvnieki veido tos pat pēc "no-kill" standartiem pieļaujamos 10% iemidzināto dzīvnieku.

2. Adopcijai nepiemērots dzīvnieks: kā noteikt robežu?

Ja dzīvnieks ir patiesi neārstējami slims vai nogalina citu sugu dzīvniekus, bīstams cilvēkam, tā iemidzināšana varētu būt pieļaujama. Problēma rodas brīdī, kad jāpieņem lēmums. Nav pasaulē izveidots tāds “veselības vai/un agresivitātes standarts”, ko varētu piemērīt konkrētajam dzīvniekam un standartizēti izlemt, kā rīkoties.

Pasaulē ir patversmes un dzīvnieku aizsardzības organizācijas, kas uzskata, ka pitbulterjeri un to metisi nav piemēroti adopcijai to iespējamās zooagresijas dēļ. Ir patversmes un dzīvnieku aizsardzības organizācijas, kas uzskata, ka ir neētiski piedāvāt adopcijai kaķus, kam ir konstatēts kaķu leikēmijas (FeLV) vai kaķu imūndeficīta (FIV) vīruss. Ir patversmes, kas ieviesušas obligātos dzīvnieka rakstura testus, citas patversmes šādus testus neveic vispār.

Tie paši cilvēki, kas kaislīgi iestājas pret iemidzināšanu vispār, parasti uzskata, ka jādara viss, lai dzīvnieks neciestu un nemocītos. Liela sabiedrības daļa nesaprot, ka tieši šāds ir visu dzīvnieku aizstāvju mērķis.

3. „No-kill” patversmes kā veiksmīgs mārketinga triks.

Pasaulē patversmes, kas mērķtiecīgi izmanto “no-kill” statusu sabiedrības uzmanības piesaistīšanai, apzināti var uzņemt ierobežotu dzīvnieku daudzumu vai neievēro noteiktos normatīvus.

Labprāt tiek uzņemti veseli kucēni un kaķēni, kuru saimnieku dzīvnieciņiem „tā nejauši gadījās” apbērnoties, jo tos ir viegli nodot adopcijai. Statistikā 100% adopcija, 0% eitanāzijas. Tieši šāda statistika ļoti piesaista ziedotājus, vai ne tā?

Bet kur liksim izteikti bailīgos vecos un/vai nesocializētos kaķus? Kur paliks vecie un/vai agresīvie suņi? Vai mēs esam gatavi tam, ka šie dzīvnieki paliks uz ielas, kamēr visas patversmes būs "no-kill"? Laikā, kad sabiedrība slavēs "no-kill" un ar nicinājumu izturēsies pret pārējām patversmēm, tikmēr tieši tie, kam palīdzība vajadzīga visvairāk, var palikt bez tās.

4. „No-kill”- mērķis vai līdzeklis?

Jau paša termina "no-kill" izmantošana rada jautājumu par tā lietošanas mērķi. Kādēļ tiek uzsvērts un privatizēts tas, kas ir visu dzīvnieku aizsardzības organizāciju darbošanās mērķis? Kādēļ censties izcelt sevi un padarīt vairāk redzamu, ja reiz mēs visi strādājam viena mērķa labā?

Vai tiešām dzīvnieku aizsardzības organizācija, kas neprivatizē "no-kill" statusu, alkst iemidzināt dzīvniekus? Vai tiešām to darbinieki sapņo par letālās injekcijas šļircēm? Vienīgais iemesls, kādēļ vietā un nevietā tiek izmantots termins "no-kill", ir nevis darbības mērķis, bet gan līdzeklis ziedojumu vākšanai, mārketinga instruments. Radīt skaistu imidžu, saņemt vairāk atbalsta un ziedojumu, bieži uz citu organizāciju un patversmju pazemināšanas rēķina. Termins "no-kill" parasti tiek ciniski izmantots, lai atviltu atbalstu, laiku un ziedojumus no tiem, kam to vajag visvairāk.

Mēs mudinām pārbaudīt patversmju atskaites un padomāt par to, vai iesniegtie dati ir patiesi. Aicinām padomāt, vai dzīvnieku aizsardzības organizācijai ir vēl kādi darbības lauki, izņemot"no-kill" statusu, – vai tā piedalās vienīgajā efektīvajā bezsaimnieku kaķu skaita samazināšanas programmā “noķer-sterilizē-atlaid”; cik aktīvi tā iesaistās, lai saglabātu sterilizēto kaķu dzīvotnes pilsētvidē; vai patversme sadarbojas ar kinologiem, kas novērtē adopcijai piedāvājamo dzīvnieku temperamentu un pasargās citus dzīvniekus no bīstamo suņu uzbrukumiem; cik rūpīgi tiek izvēlēti topošie adoptētāji, jeb dzīvnieki tiek atdoti katram gribētājam pat bez adopcijas maksas jeb katram, kas var samaksāt?

Kāds ir risks, ka no patversmes laimīgi adoptētais dzīvnieks var izrādīties agresīvs un sakost cilvēkus vai nokost citus dzīvniekus? Vai patversmei ir savs katru dienu strādājošs veterinārārsts, kurš nav tikai izkārtne normatīvo aktu izpildei? Vai patversme apzinās, ka ielu kaķa ilgstoša turēšana patversmes apstākļos ir pielīdzināma dzīvnieka tīšai mocīšanai? Vai patversme ievēro valstī noteiktos normatīvus vai arī pieiet to izpildei “radoši” un vairāk naudas tērē, tiesājoties ar kontrolējošām iestādēm, nekā izlieto dzīvnieku socializācijas speciālistiem? Katrā valstī šī “no kill” vārda privatizācijai var būt atšķirīgi mērķi, tomēr to valkātājus raksturo kopīgās intereses – parādīt savu šķietamo pārākumu pār citām patversmēm.

Patversme “Labās mājas” savā darbībā ievēro World Animal Protection organizāciju pieņemtās vadlīnijas un standartus. Mums ir vislabākās telpas, kas nevis pielāgotas, bez speciāli uzbūvētas kaķu un suņu turēšanai. Mums ir vienas no labākajām vetārstēm Latvijā, mums ir atbildīgi kopēji un brīnišķīgi brīvprātīgie, pieredzējuši kinologi, fantastiski inteliģenti un sirsnīgi atbalstītāji. Mūsu mērķis – paglābt glābjamos, palīdzēt atkopties cietušajiem un atrast mīļas rokas un sirdis negribētajiem, nemīlētajiem un liekajiem dzīvniekiem, tāpēc mūsu patversmi sauc “Labās mājas”, tās labās mājas, kas dzīvniekiem dod cerību dzīvot, bet tiem, kas cieš - mēs esam pietiekoši drosmīgi un atbildīgi, lai šīs ciešanas pārtrauktu par spīti uzbrukumiem un nomelnošanai, ko pret mūsu patversmi vērš “no-kill” vārda privatizētāji.

Rakstā izmantoti Valdenburgh Humane Society materiāli. 

* Biedrības “Juglas dzīvnieku aizsardzības grupa” valdes priekšsēdētāja, dzīvnieku patversmes “Labās mājas” vadītāja

Novērtē šo rakstu: